Vēstuļu bumba: definīcija, vēsture un slavenākie gadījumi

Uzzini vēstuļu bumbu definīciju, vēsturi un slavenākos gadījumus — no Ekenberga līdz Unabomberam, upuriem, taktikai un drošības mācībām.

Vēstules bumba ir spridzes ierīce, kas paslēpta vēstulē vai paciņā un nosūtīta tā, lai adresāts to atvērtu vai saņemtu — ierīce var eksplodēt uzreiz vai iedarbināties ar laika mehānismu. Parasti sūtītājs centīsies, lai pakas izskats nebūtu aizdomīgs (vienlaikus bieži tiek norādīts kurjers vai atsevišķa adrese), tomēr mērķis ir radīt traumas, nogalināt vai izraisīt paniku un politisku ietekmi.

Vēstures īss apskats un slavenākie gadījumi

Viens no agrākajiem dokumentētajiem “mūsdienu” vēstuļu bumbas gadījumiem bija zviedru spridzinātājs Martins Ekenbergs 1904. gada augustā. Viņš izgatavoja spridzekli un nosūtīja to Stokholmas rūpnīcniekam Karlam Fredrikam Lundinam; bumba eksplodēja, taču neviens netika smagi ievainots. Līdz 1907. gadam Ekenbergs bija nosūtījis vairākas šādas ierīces, pirms viņu atklāja.

Vēl viens ļoti plaši zināms gadījums ir Teds Kačiņskis, pazīstams kā Unabomber. Laikā no 1978. līdz 1995. gadam viņš nosūtīja virkni vēstuļu bumbu, kurās tika nogalināti trīs cilvēki un ievainoti vairāk nekā divdesmit. Daži no viņa sūtījumiem radīja papildu milzīgu risku — viens paciņas eksplozīvs iekļuva lidmašīnā un izraisīja avārijas nosēšanos, kas potenciāli varēja beigties ar katastrofu. Kačiņskis pārtrauca bumbu sūtīšanu pēc tam, kad laikraksts New York Times piekrita publicēt viņa manifestu "Industriālā sabiedrība un tās nākotne"; viņa brālis atpazina rakstības stilu un ziņoja policijai, kas noveda pie notveršanas un pēc tam tiesas procesa — sods bija mūža ieslodzījums.

Vēstuļu bumbas ir izmantotas gan noziedznieku, gan politisku grupu, gan pat valsts drošības struktūru interesēs. Dažas valdību atbalstītas vai paramilitāras grupas 20. gadsimta vidū izmantoja šādu metodi, lai mērķētu ārvalstu vai iekšzemes pretiniekus. Kā piemēru var minēt situāciju, kad Vācijas kanclers Konrāds Adenauers 1950. gados bija vienas vai vairāku radikālu grupu objektā — šajās aktivitātēs figurēja arī tā sauktā "Sterna" grupa un elementi, kas saistīti ar Izraēlas politisko scēnu, tostarp Menahems Begins (piemēroti šī laika kontekstam). Motivācijas bija saistītas ar dziļām vēsturiskām un politiskām sāpēm, tostarp holokausta sekām. Tāpat šādus uzbrukumus piedzīvoja arī ASV amatpersonas un citas pazīstamas figūras. Dienvidāfrikas aparteīda režīms tika apsūdzēts par vēstuļu bumbu izmantošanu pret režīma pretiniekiem; no šādiem uzbrukumiem 1982. gadā cieta aktīviste Rūta Firsta, kura, atverot paciņu, gāja bojā.

Kā tiek būvētas un atklātas vēstuļu bumbas

Vēstuļu bumbas parasti ir relatīvi kompaktas spridzes ierīces — tās var būt veidotas no metāla burciņām, caurulēm vai pat vienkāršām baterijām un detonatoriem. Dizains var būt primitīvs (vienkāršs elektrošoks vai muskuļu iešūtā pavediens), vai precīzāks un sarežģītāks (laika mehānismi, tālvadība). Dažkārt sūtītājs pievieno maldinošas etiķetes vai “draudzīgu” vēstuli, lai radītu dziļāku uzticību un palielinātu iespēju, ka paka tiks atvērta.

Tipiskās pazīmes, kas var padarīt paciņu aizdomīgu, ir:

• neparasti svars vai forma attiecībā pret iesaiņojumu;
• pārmērīgs līmējums, netipiska iesaiņojuma materiālu kombinācija;
• nepietiekama vai pretrunīga adresācijas informācija (piem., bez saņēmēja vārda vai ar vārdu, kas neatbilst adresei);
• neparastas piezīmes, draudi vai spiediens “nekavējoties atvērt”;
• redzamas vadi, metāla detaļas vai svešķermeņi caur iepakojumu;
• stipra ķīmiska smaka vai eļļaina pēda.

Mūsdienās daudzas valsts institūcijas un uzņēmumi skenē pasta sūtījumus ar rentgena iekārtām, izmanto metālu detektorus un speciāli apmācītu personālu. Forēnzijā izmeklētāji var izsekot ierīces komponentiem (piem., detonatoriem, stieplēm), pastmarkām un pasta spiedogiem, rakstīšanas stilam, līmēm un šķiedrām. Šie pavedieni bieži ir izšķiroši, lai atrastu vainīgos.

Profilakse, rīcības brīdī un juridiskās sekas

Ja pastāv aizdomas par bīstamu sūtījumu, galvenās rekomendācijas ir:

• neatvērt, neuztvert un neturēt pie sevis sūtījumu, kas izraisa aizdomas;
• nepārvietot paku, izolēt to vietā un nodrošināt, lai apkārtnē nebūtu cilvēku;
• izsaukt policiju vai atbilstošās drošības iestādes un informēt pastu vai adresātu organizāciju;
• neizmantot mobilos telefonus vai radiosakarus tieši pie aizdomīgas ierīces (kas var iedarbināt tālvadības mehānismus);
• ievērot iestāžu norādījumus un neļaut amatpersonām piekļūt vietai pirms ugunsdrošības vai spridzināšanas speciālistu ierašanās.

Vēstuļu bumbu izgatavošana, sūtīšana un lietošana parasti ir noziegums ar smagām sankcijām — no trim gadiem cietumā līdz mūža ieslodzījumam atkarībā no sekām (bojāejas, gūtiem ievainojumiem, terorisma kvalifikācijas). Starptautiskā līmenī šādi uzbrukumi tiek traktēti kā terorisms, un vainīgās personas pakļauj stingrai kriminālatbildībai.

Secinājums

Vēstuļu bumbas ir viena no senākajām, tomēr joprojām bīstamām personisko vai politisku uzbrukumu formām. Lai gan daudzas modernās drošības procedūras samazina to efektivitāti (rentgena skeneri, pastu filtrēšana, uzmanība brešām), tām piemīt liela psiholoģiska ietekme un potenciāls nodarīt nopietnu kaitējumu. Zināšanas par pazīmēm, ātra rīcība un profesionāla izmeklēšana ir galvenie veidi, kā mazināt riskus un sodīt vainīgos.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir burtu bumba?

J: Kas izgudroja pirmo zināmo "moderno" vēstuļu bumbu?

J: Ko Martins Ekenbergs darīja ar savu izgudrojumu?

Cik bumbas Martins Ekenbergs nosūtīja, pirms viņu atrada?

J: Vai kāds tika ievainots, kad eksplodēja pirmā vēstuļu bumba?

J: Kur Martins Ekenbergs nosūtīja savu izgudrojumu?

Meklēt pēc burta