Mazā pūce (Athene noctua) — bioloģija, izplatība un uzvedība

Uzzini mazās pūces (Athene noctua) bioloģiju, izplatību un uzvedību — dzīvotnes, barošanās, ligzdošana un pasugas skaidri un saistoši vienā rakstā.

Mazā pūce (Athene noctua) ir putns, kas dzīvo mērenā un siltākā klimata joslā Eiropā, Āzijā (uz austrumiem līdz Korejai) un Ziemeļāfrikā. Lielbritānijā tā tika introducēta 19. gadsimta beigās, bet Jaunzēlandes Dienvidsalā - 20. gadsimta sākumā. Mazā pūce ir salīdzinoši neliels plēsīgs putns: ķermeņa garums parasti svārstās ap 20–24 cm, un spārnu izpletums ir aptuveni 50–60 cm. Svars parasti ir 150–250 g atkarībā no reģiona un sezonas. Tās izskats ir robusts, ar īsiem spārniem un īsu asti; apspalvojums ir brūni raibots, kas nodrošina efektīvu maskēšanos uz koku mizas, smilšainiem posmiem vai akmeņiem.

Šī pūce pieder pie Strigidae dzimtas, kurā ir lielākā daļa pūču sugu. Otra grupa ir pūču dzimtas pūces (Tytonidae). Starp Strigidae dzimtas sugām mazā pūce izceļas ar savu diennakts aktivitātes režīmu — lai gan tā ir galvenokārt nakts suga, to bieži var redzēt arī agros rītos un vēlu vakarā, reizēm pat dienas laikā, īpaši skaidrās saulainās stundās.

Izskats un pazīšanas pazīmes

Mazajai pūcei ir plati, galvai tuvi acis, īss knābis un raksturīgi apaļas galvas forma. Apspalvojuma krāsojums variē no pelēcīgi brūna līdz siltai brūnai ar gaišiem plankumiem un svītrām. Acis ir dzeltenas vai oranžas, un pie acu plakstiem redzamas gaišākas «uzacis», kas padara izskatu izteiksmīgāku. Dzimumu dimorfisms ir neliels — tēviņi un mātītes izskatās līdzīgi, taču mātītes mēdz būt nedaudz lielākas.

Biotopi un izplatība

Mazā pūce ir sastopama dažādos biotopos, piemēram, lauksaimniecības zemēs, mežu malās, stepēs un pusdūžās. Tā labi pielāgojas cilvēka apvidiem — izmanto lauku sētām, ēku spraugas, vecus ķieģeļu mūrus, klintis un akmeņu kaudzes kā ligzdošanas vietas. Dažviet populācijas ir atkarīgas no tradicionālas lauksaimniecības ainavas ar klajām pļavām un nelieliem koku vai krūmu saliņām.

Barība un medīšanas stratēģijas

Tā ir maskējusies, un to īpaši grūti pamanīt, ja fons ir koks vai akmens, kas klāts ar ķērpjiem. Tā barojas ar kukaiņiem, sliekām, citiem bezmugurkaulniekiem un maziem mugurkaulniekiem, piemēram, pelēm un zvirbuļiem. Diētā ietilpst:

• lielāki kukaiņi (kaijveidīgie, kāpuri, ērces),
• tārpi un sliekas,
• nelieli zīdītāji (peles, žurkas),
• mazas putnu mazuļi, vardes un reizēm rāpuļi.

Mazā pūce medī, sēžot uz novērošanas vietas (stabi, žogi, akmeņi), no kuras uzlec uz upura un pēc tam atgriežas vai nogādā to ligzdā. Tā spēj arī kāpt pa stumbriem un rāpties pa sienām, izmantojot spēcīgus nagus.

Vairošanās un ligzdošana

Tēviņiem ir teritorijas, kuras viņi aizstāv pret iebrucējiem. Šī pūce ligzdo dobumos, un pavasarī izdēj aptuveni četru olu perējumu. Ligzdošanas vietas var būt dabīgi koku dobumi, putnu mājiņas, ēku spraugas, klintis vai vecu būvju dobumi. Detalizētāka informācija:

• Olu skaits vienā perējumā parasti ir 3–6 (bieži 4–5).
• Inkubācija ilgst aptuveni 28–31 dienu, galvenokārt to veic mātīte, taču tēviņš to var mijiedarbēt un nodrošināt pārtiku.
• Pēc izšķilšanās abi vecāki aktīvi baro mazuļus. Kājnieki un tēviņi vairumā gadījumu piegādā barību mātītei un tieši mazuļiem.
• Mazulīši bieži paliek ligzdā aptuveni 6–8 nedēļas, līdz tie ir gatavi patstāvīgai dzīvei.

Uzvedība un sociālās attiecības

Kamēr mazuļi aug, abi vecāki medī un nes tiem barību, un mazuļi ligzdu pamet aptuveni septiņu nedēļu vecumā. Mazā pūce ir teritorāla; tēvi bieži izpilda skaļas un atkārtojošas balsis, ar ko iezīmē savas robežas un pievilina mātītes. Tā var būt dienas un krēslas aktivitāšu laikā aktīvāka nekā citas pūces — cilvēki bieži novēro to sēžam saulē uz stabiem vai klints spraugām. Slovu un balss repertuārs ietver īsus svilpes un čukstošas balsis, kas atšķiras starp indivīdiem un reģioniem.

Apdraudējumi un aizsardzība

Eiropā un Āzijā sastopamas trīspadsmit mazās pūces pasugas. Kā suga kopumā Mazā pūce ir IUCN sarkanajā sarakstā novērtēta kā "mazāk rūpju" (Least Concern), taču vietējā mērogā tā var ciest no:

• habitāta zaudēšanas — intensīvas lauksaimniecības, mežu atjaunošanas un ēku renovācijas dēļ;
• insekticīdu un rodenticīdu lietošanas, kas samazina barības pieejamību un var piesārņot pārtiku;
• autotransporta sadursmēm un mājdzīvnieku (piem., kaķu) medībām;
• ligzdošanas vietu zuduma — īpaši vecu koku dobumu un vēsturisku ēku renovācijas gadījumā.

Aizsardzības pasākumi ietver ligzdu mājiņu uzstādīšanu, tradicionālās lauku ainavas saglabāšanu, pesticīdu lietošanas samazināšanu un izglītību par putnu nozīmi lauka ekosistēmās.

Attiecības ar cilvēku kultūru

Mazā pūce bieži redzama lauku ainavās un folklorā — tai piedēvē dažādas nozīmes, gan kā gudrības simbolam, gan reizēm kā bīstamības vai mistikas zīmei. Tā var būt noderīga lauksaimniecībā, kontrolējot grauzēju populācijas. Savukārt dažkārt to nesaprātīgas introdukcijas dēļ (piem., Jaunzēlandē) var rasties ieguvumi vai problēmas atkarībā no vietējās ekosistēmas.

Vispārīgi mazā pūce ir pielāgojama, izturīga suga, kas tomēr prasa funkcionālus atvērumus ligzdošanai un pietiekamu barības bāzi. Zinātniskie pētījumi un vietējās apsaimniekošanas programmas palīdz nodrošināt tās ilgtspējīgu pastāvēšanu cilvēku ietekmētajās ainavās.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir mazās pūces zinātniskais nosaukums?

J: Kur dzīvo pūce?

J: Kādu biotopu tas izvēlas?

J: Ko tas ēd?

J: Kā tēviņi aizstāv savu teritoriju?

J: Cik daudz olu tiek izdētas vienā dējējvistiņā?

J: Kas inkubē olas?

J: Cik ilgi cāļi uzturas ligzdā, pirms izlido?

Meklēt pēc burta