Sērkociņš ir instruments, ar ko kontrolētos apstākļos iekurināt uguni. Visbiežāk tas ir neliels koka gabaliņš vai rūdīts papīrs. Vienā galā sērkociņš ir pārklāts ar materiālu, kas aizdegas no berzes. Sērkociņa aizdedzes galu sauc par sērkociņa galviņu. Tā satur vai nu fosforu, vai fosfora seskvizulfīdu kā aktīvo sastāvdaļu un želatīnu kā saistvielu. Sērkociņus pārdod vairākos eksemplāros, iepakotus kopā kastītē vai sērkociņu grāmatiņās. Ir divi galvenie sērkociņu veidi: drošie sērkociņi, kurus var trāpīt tikai pret īpaši sagatavotu virsmu, un sērkociņi, ar kuriem var trāpīt jebkurā vietā un kuriem var izmantot jebkuru berzes ziņā piemērotu virsmu.
Uzbūve un galvenās sastāvdaļas
Sērkociņa pamatā ir divas daļas:
- Kātiņš — parasti plāns koka nūjiņa (bieži priedes vai egles), reizēm ruļļots un rūdīts papīrs. Kātiņš ir paredzēts turēšanai un nodrošina pietiekamu degšanas laiku, lai aizdegtu lielāku liesmu vai izceltu tvaiku.
- Galviņa — mazs īpatnējs pārklājums viena kātiņa galā, kurā ir fosfora slānis vai fosfora savienojumi, oksidētājs (vēsturiskos maisījumos bieži kālija hlorāts), degviela (piem., sēra vai organiskie savienojumi), pulverveida pildvielas un saistviela (piem., želatīns).
Galvenie veidi un īpašas kategorijas
Visizplatītākie sērkociņu veidi ir:
- Drošie sērkociņi — prasa trāpīt tikai uz īpaši sagatavotas strīpas vai virsmas (parasti kastītes sānos ir abrazīvs slānis ar sarkanu fosforu). Tas samazina nejaušas aizdedzināšanas risku.
- Trāpāmie jeb "strike-anywhere" sērkociņi — galviņā ir fosfora seskvizulfīds vai līdzīgs savienojums, kas aizdegas berzējot pret dažādiem virsmas materiāliem.
- Vējaizturīgie (stormproof) — satur papildu degvielu un ķīmiju, lai liesma turētos spēcīgā vēja apstākļos; bieži tumšāka un biezāka galviņa.
- Elektriskie sērkociņi — izmanto elektrību, nevis berzi, lai radītu liesmu; par to pielietojumu skatīt arī elektriskie sērkociņi, kas izmanto elektrību.
- Sērkociņu grāmatiņas un reklāmas sērkociņi — plānas, bieži vien vienreizlietojamas lentes vai plāksnītes ar pievienotu tragājumu un abrazīvo virsmu, paredzētas ērtai reklāmai vai vienreizējai lietošanai.
Pielietojums
Sērkociņi tiek plaši izmantoti mājsaimniecībā (plīts aizdegšanai, sveču iedegšanai), kempingos un ārā (kur nepieciešama mobila liesma), kā arī rūpnieciskos un laboratorijas apstākļos vienkāršiem aizdedzes darbiem. Sērkociņu grāmatiņas bieži izmanto kā vienreizlietojamu risinājumu restorānos vai bāros.
Drošība un vides aspekti
Sērkociņiem ir jālieto uzmanīgi:
- Glabāt sausā vietā, prom no bērniem un ugunsavotiem.
- Neatstāt dedzošus sērkociņus bez uzraudzības — tie var izraisīt ugunsgrēku.
- Izlietotos sērkociņus nodzēst un izmet drošā vietā — karsts galviņas gals var aizdedzināt atkritumu konteineru.
- Vēsturiskie sērkociņi ar balto fosforu bija bīstami ne tikai uguns dēļ, bet arī saindēšanās risku dēļ (piem., "phossy jaw"); mūsdienās šāds baltais fosfors lietā gandrīz vairs netiek izmantots un to regulē.
Īsa vēstures piebilde
Pirmie berzes sērkociņi parādījās 19. gadsimta sākumā — bieži par izgudrotāju piemin John Walker (1826) un vēlāk 19. gadsimtā tika izstrādātas drošākas konstrukcijas, kuras komercializēja Skandināvijas ražotāji (G. E. Pasch un citi). No tā brīža sērkociņi pastāvīgi tika pilnveidoti drošības, ilgnoturības un lietošanas ērtuma ziņā.
Iepakojums un marķējums
Sērkociņi visbiežāk iepakojami kastītēs vai sērkociņu grāmatiņās ar abrazīvu trīpīti vai strīpu trāpīšanai. Uz iepakojuma parasti norāda, vai tie ir drošie vai trāpāmie, un sniedz brīdinājumus par pareizu glabāšanu un bērnu drošību.
