Menoitios (arī Menoetius) grieķu mitoloģijā ir titāns, ko saista ar niknu dusmu, pārdrošību un pārmērīgu lepnumu (hibrižu). Pēc Hesioda pārskata viņš tika notriekts ar Zeva pērkona zibeni un iemests Tartarā kā sods par savu pārdrošību (Hes. Theog. 507, 514; Apollod. i.2 §3; schol. ad Aeschyl. Prom. 347).
Izcelsme un ģimene
Viņš bija Iapeta un Klīmenes (jeb Āzijas) dēls, un brālis tādiem pazīstamiem titāniem kā Atlas, Prometejs un Epimetējs. Kā Iapeta dēls Menoitios tiek attēlots kā viens no titānu dzimtām, kas piedalījās dievu cīņā pret olimpiešiem.
Mitoloģiskais sižets un sods
Saskaņā ar Hesiodu, Menoitios izcēlās ar pārāk lielu dusmu un pārdrošību — īpašībām, kas grieķu kultūrā tika uzskatītas par bīstamām, jo tās noveda pie hybris (pārmērīgas lepnības) pret dieviem. Zevs, pēc uzvaras pār titāniem, sodīja viņu ar nāvi (zibens trieciens) un iemeta Tartarā — dziļajā pazemes cietumā, kur tika ieslodzīti īpaši nocietinātie pretinieki (Hesiods, Apollodors).
Vārda nozīme un raksturojums
Vārds Menoitios tiek izskaidrots kā savienojums no grieķu vārdiem menos (vara, spēks, gars, kaisle) un oitos (bēdas, bojāeja), tādējādi norādot uz varenības un postošas likteņa kombināciju. Hesiods raksturo Menoitios kā hybristes — vardarbīgu, valdonīgu un nekaunīgu, — kas iezīmē viņa lomu kā briesmīga, bet arī traģiska tēla grieķu mitoloģijā.
Savienojumi ar citiem mītiem
Dažos avotos Menoitios tiek identificēts vai salīdzināts ar pazemes gani Menoitu (vai Menoētus), kuru sastop Herakls pazemes pasaulē (kā aprakstīts dažos laterālos stāstos). Šāda saistība liek domāt, ka pastāv mītu saplūšana vai lokālas variācijas, kurās titāns Menoitios un zemes dzīļu gani tiek sapludināti vienā tēlā. Tāpat dažos stāstos tiek minēts arī Bufagoss (Buphagos, “lopu ēdājs”) — vārds un motīvs, kas var norādīt uz saikni ar ganiem vai lopkopību; tomēr šo identifikāciju avotu ziņā nevajadzētu uzskatīt par viennozīmīgu, un tā paliek hipotēze, ko min senie komentētāji.
Loma un simbolika
Menoitios mitoloģijā simbolizē briesmīgo seku, kas var rasties no pārmērīgas dusmas un neapdomīgas drosmes — īpašībām, kuras senie grieķi saistīja ar hybris un tās sodu. Viņa stāsts kalpo kā brīdinājums pret pārmērību un dievu necieņu, bet arī parāda, kā titānu un dievu cīņās tika atrisinātas varas attiecības starp vecāko un jaunāko dievu paaudzi.
Galvenie literatūras avoti par Menoitios stāstu ir Hesioda Theogonija un Apollodora Bibliotheca, kā arī dažādi scholia un komentāri pie Aiskila un citiem autoru darbiem (skat. Hes. Theog. 507, &c., 514; Apollod. i.2. §3; Schol. ad Aeschyl. Prom. 347).