Millera-Ureja eksperiments
Millera un Ureja eksperiments (jeb Ureja un Millera eksperiments) bija eksperiments, kurā no neorganiskiem savienojumiem tika izveidoti organiski savienojumi, izmantojot enerģijas veidu.
Ideja bija simulēt hipotētiskus apstākļus, kas, domājams, bija agrīnajā Zemes periodā (Hadeja vai agrīnajā arheā). Tā bija pārbaude par dzīvības ķīmisko izcelsmi. Konkrētāk, eksperimentā tika pārbaudīta Aleksandra Oparina un J. B. S. Haldana hipotēze, ka pirmatnējās Zemes apstākļi veicināja ķīmiskās reakcijas, kas sintezēja organiskos savienojumus no neorganiskiem prekursoriem. Eksperimentu, kas tiek uzskatīts par klasisko eksperimentu par dzīvības rašanos, 1952. gadā veica un 1953. gadā publicēja Stenlijs Millers un Harolds Urejs no Čikāgas Universitātes.
Pēc Millera nāves 2007. gadā zinātnieki pārbaudīja aizzīmogotas ampulas, kas saglabājušās no sākotnējiem eksperimentiem. Viņi varēja pierādīt, ka Millera sākotnējos eksperimentos tika iegūtas vairāk nekā 20 dažādas aminoskābes. Tas ir krietni vairāk nekā tās, par kurām sākotnēji ziņoja Millers, un vairāk nekā 20, kas dabiski sastopamas dzīvajā dabā.
Eksperiments
Nesen veiktie saistītie pētījumi
Turklāt daži pierādījumi liecina, ka Zemes sākotnējās atmosfēras sastāvs varēja atšķirties no Millera un Ureja eksperimentā izmantotās gāzes. Ir daudz pierādījumu par lieliem vulkānu izvirdumiem pirms 4 miljardiem gadu, kuru laikā atmosfērā būtu nonācis oglekļa dioksīds, slāpeklis, sērūdeņradis (H2 S) un sēra dioksīds (SO2 ). Eksperimentos, kuros papildus sākotnējā Millera-Ureja eksperimentā izmantotajām gāzēm izmantotas arī šīs gāzes, ir iegūtas daudzveidīgākas molekulas.
Ņemiet vērā, ka meteorītu putekļos, kas nokrīt uz Zemes, ir organiski savienojumi, tostarp aminoskābes. Tāpēc interese par abioģenēzi un dzīvības rašanos ir pārvirzījusies uz jautājumu, kā veidojušās šūnas un lielās makromolekulas.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Millera-Ureja eksperiments?
A: Millera-Ureja eksperiments bija eksperiments, kurā no neorganiskiem savienojumiem, izmantojot enerģiju, tika izveidoti organiski savienojumi. To 1952. gadā veica un 1953. gadā publicēja Stenlijs Millers (Stanley Miller) un Harolds Urejs (Harold Urey) Čikāgas Universitātē, un tajā tika pārbaudīta Aleksandra Oparina un Dž.B.S. Haldāna (J.B.S. Haldane) hipotēze, ka pirmatnējās Zemes apstākļi ir labvēlīgi ķīmiskām reakcijām, kas sintezē organiskos savienojumus no neorganiskiem prekursoriem.
J: Ko zinātnieki varēja pierādīt pēc Millera nāves?
A: Pēc Millera nāves 2007. gadā zinātnieki pārbaudīja aizzīmogotas ampulas, kas saglabājušās no oriģinālajiem eksperimentiem, un viņiem izdevās pierādīt, ka Millera oriģinālajos eksperimentos tika iegūtas vairāk nekā 20 dažādas aminoskābes - ievērojami vairāk nekā sākotnēji ziņots un vairāk nekā 20 aminoskābes, kas dabiski sastopamas dzīvajā dabā.
J: Kas veica eksperimentu?
A: Eksperimentu veica Stenlijs Millers un Harolds Urejs Čikāgas Universitātē.
J: Ko pārbaudīja šajā eksperimentā?
A: Ar šo eksperimentu tika pārbaudīta Aleksandra Oparina un J.B.S. Haldane hipotēze, ka pirmatnējās Zemes apstākļi veicināja ķīmiskas reakcijas, kas sintezēja organiskos savienojumus no neorganiskiem prekursoriem, proti, tika pārbaudīta dzīvības ķīmiskā izcelsme uz agrīnās Zemes (Hadeāna vai agrīnās arhejas).
J: Kad tika veikts šis eksperiments?
A: Šo eksperimentu 1952. gadā veica un 1953. gadā publicēja Stenlijs Millers un Harolds Urejs no Čikāgas Universitātes.
Jautājums: Cik aminoskābju tika saražotas šī eksperimenta laikā?
A: Zinātnieki atklāja, ka šī eksperimenta laikā radās vairāk nekā 20 dažādas aminoskābes - ievērojami vairāk nekā sākotnēji ziņots un vairāk nekā 20 aminoskābes, kas dabiski sastopamas dzīvajā organismā.
J: Kāda veida enerģija tika izmantota šajā eksperimentā? A.: Šajā eksperimentā tika izmantots enerģijas veids, lai no neorganiskiem savienojumiem izveidotu organiskos savienojumus.
