Hadeja ir Zemes pirmais ģeoloģiskais eons, kas aptver laika posmu no planētas veidošanās līdz aptuveni 4,0 miljardiem gadu (tātad aptuveni 4,6–4,0 miljardiem gadu pirms mūsdienām). Nosaukums «hadejs» cēlies no grieķu dieva Hades vārda, simbolizējot šo eonu ārkārtīgi karstos un vardarbīgos apstākļus. Terminu 1972. gadā ieteica ģeologs Preston Cloud. Agrīnā Zemes evolūcijā dominēja intensīva meteorītu bombardēšana, plašs vulkānisms, un ļoti augstas virsmas un iekšējās temperatūras, kas bieži izraisīja daļēju vai pilnīgu virsmas izkusušanu (magma okeāni).
Hadeāna nogulumiežu praktiski nav saglabājušies. Vecākie Zemes iežu fragmenti, kas šodien tiek atzīti par tiešām hadejiskās dobas liecībām, ir ļoti reti un parasti ierobežojas ar atsevišķām minerālu atslegām — jo īpaši cirkoniem, kas datēti apmēram pirms 4,4 miljardiem gadu. Šie cirkoni (piemēram, no Džeka Hilla reģiona Austrālijas rietumos) sniedz svarīgas ziņas par agrīno Zemes garozi un iespējamo šķidra ūdens esamību jau Hadejā.
Zemes veidošanās laikā notika akumulācija un diferenciācija: smagie elementi (piem., dzelzs) nosēdās kodolā, atstājot vieglākus minerālus garozā. Liels siltuma avots bija triecieni, gravitācijas enerģija un radioaktīvā noārdīšanās, kas uzturēja planētu karstu. No vulkāniskās degāzijas radās agrīnās atmosfēras pamatkomponenti — oglekļa dioksīds, metāns un slāpeklis, turpretim brīva skābekļa praktiski nebija. Ūdens varēja kondensēties un veidot okeānus, tiklīdz virsmas temperatūra un makroskopiskie apstākļi to ļāva; ūdens avoti var būt gan iekšējas degāzijas, gan vēlākas piegādes rezultāts no kosmiskiem objektiem.
Hadejā, īpaši tās agrīnajā fāzē, iespējams, pastāvēja daļēji vai pilnīgi izkusuša virsma (magma okeāni). Tomēr šī eona nogulsnes un kontinenti repetitīvi tika izpostīti vai pārstrādāti intensīvo triecienu un tektonisko procesu dēļ, tāpēc stabilu, mūsdienu izpratnē saglabājušos garozas plākšņu un iežu rindas no šī laika gandrīz nav.
Zemes vēstures sākumposmā Mēness, visticamāk, veidojās pēc masveidīga sadursmes notikuma, kad Zeme sadūrās ar lielu protoplanētu (bieži sauktu par Theia). Par šo milzu trieciena hipotēzi liecina vairāki fakti:
- Zemes garozas un Mēness sastāva ievērojamā līdzība,
- zemā dzelzs koncentrācija Mēness centrā,
- Zemes un Mēness sistēmas liels leņķiskais moments.
Viena no galvenajām problēmām, kāpēc praktiski nav saglabājušies Hadeja laikmeta ieži (vecāki par aptuveni 3,8–3,9 miljardiem gadu), ir intensīvā triecienu un pārstrādes aktivitāte Saules sistēmas agrīnajā fāzē. Pēc galveno planētu izveidošanās liels skaits palikušo protoplanētu, asteroīdu un komētu pārvietojās ekscentriskās orbītās, bombardējot agrīno Zemi un citus objektus. Šāda aktivitāte, iespējams, pastāvīgi izjauca un iznīcināja agrīnos protokontinentus un to nogulumus. Īpaši intensīva triecienu epizode, ko sauc par vēlīno smago bombardēšanu, tiek uzskatīta par šīs vardarbīgās ēras kulmināciju aptuveni pirms 4,1–3,8 miljardiem gadu.
No Hadeja laika nav drošu pierādījumu par attīstītu dzīvību. Lai gan pastāv dažas apgalvojamas ķīmiskas vai izotopu pazīmes, kas liecina par agrīnām organiskiem procesiem vai nosacīti maziem bioķīmiskiem signāliem, tie nav viennozīmīgi un tiek aktīvi diskutēti. Vairākumam zinātnisku datu liecina, ka agrīnajā atmosfērā dominēja redukcijas gāzes un skābeklis bija ļoti zems; dzīvības attīstībai piemēroti apstākļi, visticamāk, radās vēlāk, ar arheja laikmeta sākumu.
Hadeja nozīme mūsdienu zinātnē ir liela: šis eons nosaka Zemes sākotnējo diferenciāciju (kods–mantija–garoza), Mēness veidošanos, agrīno atmosfēru un hidrosfēru izcelsmi, kā arī nosacījumus, kuros varēja sākties ķīmiska evolūcija. Lai gan tiešas liela mēroga iežu liecības ir retas, minerālu datēšana (piem., cirkonu izotopu analīze) un salīdzinājumi ar citām Saules sistēmas ķermeņu liecībām ļauj rekonstruēt Hadeja dinamiku un attīstību.