Vācijas Federālā ministrija iekšējām attiecībām (vācu: Bundesministerium für innerdeutsche Beziehungen) bija Vācijas Federatīvās Republikas federālā ministrija, kas speciāli nodarbojās ar sakariem un praktiskām attiecībām ar Austrumvācijas (VDR) institūcijām. Tā eksistēja politiskā kontekstā, kurā Rietumvācijas oficiālā nostāja bija — pastāv tikai viena Vācija; tāpēc attiecību veidošana ar Austrumvāciju apzināti netika uzticēta Ārlietu ministrijai, jo tolaik pastāvēja principāla nevēlēšanās uzskatīt Austrumvāciju par pilnīgi neatkarīgu ārvalsti.

Vēsture

Ministrija tika izveidota 1949. gadā sākotnēji kā Federālā visvācu lietu ministrija (vācu: Bundesministerium für gesamtdeutsche Fragen) un tās uzdevumos ietilpa arī jautājumi, kas saistījās ar vācu teritorijām uz austrumiem no Oderas–Neisas līnijas — teritorijām, kuras pēc Otrā pasaules kara bija iekļautas Polijas sastāvā un par kurām pastāvēja gan juridiskas, gan humanitāras problēmas attiecībā uz bēgļiem un izsūtītajiem.

1969. gadā, pārvarot daļēji izolētas ārpolitikas principus un sākoties integrācijas un dziļākas reālisma politikas virzienam, ministrija tika pārdēvēta par Bundesministerium für innerdeutsche Beziehungen. Šis pārdēvēšanas un politikas kursa maiņas posms saistījās ar kanclera Villija Branda Ostpolitik, kas centās normalizēt attiecības Austrumu bloka valstīm. Viens no nozīmīgiem Ostpolitik soļiem bija Polijas jautājuma noregulēšana — 1970. gadā (Warsavas līgums) Rietumvācija atzina Polijas rietumu robežu pa Oderu un Nises upēm, kas de facto nostiprināja pēckara robežas un mazināja teritoriju prasību politisko nozīmīgumu.

Liela loma ministijas darbā bija arī starpvalstu vienošanos un režīmu sagatavošanā, kas galu galā noveda pie 1972. gada Pamata līguma (Grundlagenvertrag) starp Rietumvāciju un Austrumvāciju, kas ļāva izveidot regulāras sadarbības formas, apmainīties ar pārstāvniecībām un atrisināt daļu praktisko jautājumu, vienlaikus saglabājot Rietumvācijas mērķi par vienotas Vācijas ideju.

Funkcijas un pienākumi

  • Veidot un koordinēt kanclera un valdības politiku attiecībā uz Austrumvāciju, neradot formālu pilnīgu starptautisku atzīšanu no Ārlietu ministrijas pozīcijas.
  • Saskaņot praksi attiecībā uz robežu un pārvietoto personu (bēgļu, izsūtīto, evakuēto) jautājumiem, palīdzēt ģimenes atkalapvienošanā un humanitārajā palīdzībā.
  • Sadarboties ar tautsaimniecības, transporta un infrastruktūras ministrijām, lai risinātu tranzīta, pasta un transporta līgumu izpildi attiecībā uz starpvācijas sakariem.
  • Sazināties ar diasporas un izraidīto organizācijām, pārstāvēt to intereses federalajā līmenī un koordinēt atbalstu integrācijas jautājumos.
  • Sagatavot un īstenot programmas un pasākumus, kas vērsti uz Vācijas atkalapvienošanās sagatavošanu un likumdošanas, administratīvās un ekonomiskās harmonizācijas plānošanu.

Pāreja pēc atkalapvienošanās

Pēc Vācijas atkalapvienošanās 3. oktobrī 1990. gadā ministrijas loma samazinājās, jo daļa uzdevumu kļuva lieki vai tika pārņemti apvienotās valsts pastāvīgajās institūcijās. Ministrija oficiāli tika likvidēta 1991. gadā, aptuveni gadu pēc atkalapvienošanās, pēc tam kad bija sniegusi administratīvu un politisku atbalstu pārejas procesā.

Pēc likvidēšanas daļa pienākumu (piemēram, sadarbība ar jaunajām federālajām zemēm, reģionālā atbalsta koordinācija un daži iekšējie integrācijas jautājumi) tika nodotas Iekšlietu ministrijai. Lai parādītu, ka joprojām ir nepieciešama uzmanība jaunajām zemēm, Iekšlietu ministram tika piešķirts statuss kā jauno federālo zemju komisāram (faktiski federālās valdības pilnvarotais jaunajām zemēm), uzraugot atbalsta programmu īstenošanu un izlīdzināšanas pasākumus starp agrākajām Rietum- un Austrumvācijas daļām.

Izmaiņu nozīme

Šīs ministrijas pastāvēšana atspoguļoja unikālu starpkaru un aukstā kara kontekstu, kurā valstu suverenitātes, atzīšanas un humanitāro jautājumu kombinācija prasīja atsevišķu instrumentu — politisku, administratīvu un praktisku. Pāreja uz diplomātiskāku, tiešāku sarunu politiku (Ostpolitik, Pamata līgums) un 1990. gada atkalapvienošanās noveda pie tā, ka šī speciālā institūcija vairs nebija vajadzīga kā atsevišķs ministrijas formāts, un tās funkcijas tika integrētas citos valsts pārvaldes līmeņos.