Musica ficta — definīcija: viduslaiku un renesanses nerakstītās aksidentāles

Uzzini Musica ficta nozīmi — viduslaiku un renesanses nerakstītās akcidentāles, to lomu izpildījumā, notācijā un mūzikas attīstībā.

Autors: Leandro Alegsa

Musica ficta ir viduslaiku un renesanses mūzikas termins. Tas apzīmē praksi, kad izpildītāji spēles vai dziedājuma laikā pievienoja vai mainīja notis ar nejaušības (diesiem un bemoliem), kas nebija pierakstīti partitūrā vai cilpā. Šie „nerakstītie” akcidentāli kalpoja gan skaņas estētikai, gan praktisku tonalitātes un disonažu risināšanai.

Kāpēc to darīja?

Tolaik, līdz ap 16. gadsimta beigām, mūzikas domāšanā dominēja modes, nevis mūsdienu lielrokraksta mažora un molla domāšana. Daudzos gadījumos vienkārši atstāt notis „tādas, kādas tās ir” radītu neglītu vai nepieņemamu saderi (piemēram — tritonus vai skanējumu, kas nedod vajadzīgo vadību uz kadenci). Lai izvairītos no šādām situācijām, izpildītāji bieži pacēla vai nolaida notis par mazu starpību (piemēram, par pustoni)), lai iegūtu harmoniski pieņemamāku attiecību starp balsīm.

Piemēri praksē

  • Tipisks piemērs: ja polifonijas tekstūrā bija notis B un F tajā pašā saskaņā (kas rada tritonus), F bieži tika pacelts uz F♯, lai attiecība kļūtu harmoniskāka — šo pacelšanu izpildītājs sagaidīja, neskatoties uz to, ka komponists to nebija pierakstījis.
  • Kadences: daudzos modālos kadences punktos bija vēlme izveidot spēcīgāku vadību uz galveno noti (finali). Tādēļ, piemēram, lai nodrošinātu vadību uz finali, otra vai septītā pakāpe bieži tika asināta (pacelta), lai veidotu vadtones sajūtu.
  • Reģionālas atšķirības: prakse dažādās skolās un reģionos neatšķīrās — kur vieni izpildītāji lietoja konkrētus akcidentālus biežāk, citi varēja izvairīties vai lietot citus risinājumus. Līdz ar to notikuma konteksts (laiks, reģions, specifiska skola) ir svarīgs, analizējot konkrētas partitūras.

No nerakstītām praksēm uz modernu notāciju

Componisti un izdevēji pakāpeniski sāka prasīt precizitāti, jo mūzikas izpildes konsekvence kļuva svarīgāka un polifonijas tehnika attīstījās. Tika attīstīta mūsdienu taustiņparakstu sistēma un plašāk lietotas akcidentālās zīmes (diesis, bemols, bemolžests u. c.), kuras rakstīja tieši pie notīm, ja tās nebija ietvertas taustiņparakstā. Šis process palēnām samazināja nepieciešamību pēc musica ficta kā izpildes prakses, taču ierakstīšana pilnībā neizskauda lokālas interpretācijas un vietējo izpildes tradīciju nozīmi.

Mūsdienu pētniecība un redakcija

Mūsdienu mūzikas pētnieki un kritiķi pieiet musica ficta jautājumam ar avotu kritiku un stilistisku izpratni. Kritiskajos izdevumos redaktori bieži norāda iespējamās akcidentāles kvadrātiekavās vai piezīmēs (lai norādītu, kas būtu jāizpilda, bet nav attiecīgā oriģinālā). Ir vērts atzīmēt, ka nav vienas pareizas „ficta” politikas — izvēle, kuras izmaiņas veikt, ir atkarīga no muzikālā konteksta, instrumentārajā vai vokālajā prakse un vēsturiskās informācijas par konkrēto skolu vai reģionu.

Īsāk sakot, musica ficta nav tikai „nepareizas” vai „fiktīvas” notis — tā ir izpildes tradīcija, kas reaģēja uz modalitātes, harmonijas un estētikas prasībām pirms plaši izplatītas mūsdienu notācijas un taustiņsistēmas izveides.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir musica ficta?


A: Musica ficta ir viduslaiku un renesanses mūzikā lietots termins, kad mūziķi spēlē vai dzied mūziku, ievietojot nejaušības (skaļus un līdzenus), kas nav ierakstīti notīs.

J: Kāpēc mūziķi izmantoja musica ficta?


A: Tolaik mūzikā izmantoja modus, nevis mūsdienu mažora un moll taustiņu sistēmu. Dažreiz mūzika neizklausījās pareizi, ja kāda nots netika asināta vai plakana (pacelta vai nolaista par pustoni).

J: Kāds ir musica ficta piemērs?


A: Ja no nots B nokāptu uz f, tas izklausītos slikti, tāpēc f būtu jābūt fis. Komponists, kurš pierakstīja notis, varēja nepūlēties ievietot fis zīmi.

J: Kāpēc komponisti sāka rakstīt tieši tās notis, kuras viņi vēlējās?


A: Pakāpeniski komponistiem kļuva arvien vairāk un vairāk nepieciešams rakstīt tieši tās notis, kuras viņi vēlējās. Attīstījās moderna taustiņu sistēma. Tika izstrādāta taustiņparakstu sistēma un gadījuma zīmes (skaļi un līdzīgi skaļi, kas nav taustiņparakstā, bet tiek rakstīti pēc vajadzības un tad, kad tie ir nepieciešami).

J: Kas notika ar musica ficta praksi?


A: Musica ficta prakse pakāpeniski izzuda.

J: Kad tika izstrādāta mūsdienu mažoru un minoru taustiņu sistēma?


A.: Mūsdienu duro un minoritāro taustiņu sistēma attīstījās 16. gadsimta beigās.

J: Kas mūzikā ir accidentals?


A: Akcidināli mūzikā ir skaļi un līdzīgi skaļi, kas nav ierakstīti tonālajā signatūrā, bet tiek rakstīti pēc vajadzības.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3