Nereīda jeb Neptūns II ir Neptūna mēness, atklāts 1949. gada 1. maijā.

Atrādīšana un nosaukums

Nereīdu atklāja Gerards Kuipers, kurš savu atklājumu ziņojumā arī ierosināja nosaukumu. Mēness nosaukts grieķu mitoloģijas jūras nīmfu Nereīdu vārdā, kas noformēts kā Neptūna pavadoņa vārds.

Orbīta

Nereīdas orbīta ir viena no neparastākajām Saules sistēmā: tās vidējais attālums no Neptūna tiek minēts ap 5,5 miljoniem kilometru (orbītas vidējais rādiuss ~5 513 400 km), taču orbīta ir ļoti ekscentriska — attālums no Neptūna svārstās no aptuveni 1 353 600 km līdz 9 623 700 km. Tas dod lielu ekscentricitāti (apmēram 0,75), un Nereīda ilgu laiku tika uzskatīta par mēnesi ar visekcentriskāko orbītu, līdz vēlāk tika atklāts Saturnam piederošais mēness Bestla, kuram ir vēl lielāka ekscentricitāte.

Orbīta periods ir aptuveni viens Neptūna gads no Saules viedokļa (ap 360 dienām), un tās orbītā ir salīdzinoši neliela ievirze (neliels slīpums attiecībā pret Neptūna ekvatori). Šāda neparasta un stipri izstiepta orbīta liek domāt, ka Nereīda nav radušies kopā ar Neptūnu, bet, iespējams, ir sagūstīts objekts no citām Saules sistēmas reģioniem.

Fiziskās īpašības un izskats

Nereīda ir viens no Neptūna lielākiem pavadoņiem — tās diametrs ir aptuveni 340 km (tātad vidējais rādiuss ap 170 km). Precīzas masas un blīvuma vērtības nav labi noteiktas, jo nav pieejami detalizēti novērojumi. Fotometrijas dati liecina, ka Nereīda ir ļoti nelīdzena, iespējams, ne-sfēriska, kas apvienojumā ar tās mazo izmēru nozīmē, ka tās forma var būt ļoti izstiepta vai sadrumstalota.

Virsmu ķīmiskā sastāva detaļas nav skaidri zināmas; krāsu un spilgtuma novērojumi rāda, ka Nereīda var būt salīdzinoši neviendabīga, bet precīzā albeda un minerālsastāva noteikšana prasa labāku radioteleskopu vai kosmisko zondi.

Novērojumi un iespējamā uzvedība

Nereīda parādīja neparastas gaišuma svārstības novērojumos no Zemes — tās spožums mainās gan īsos, gan garākos laika skalās. Šīs svārstības var norādīt uz neparastu rotācijas uzvedību (piemēram, haotisku rotāciju), uz garenisku formu vai uz to, ka virsma ir plankumaina ar atšķirīgi atstarojošām zonām. Tomēr konkrēti secinājumi vēl nav izdarīti, jo novērojumu dati ir ierobežoti.

Izpēte ar zondēm

Nereīda bija pārāk tālu un pārāk maza, lai to varētu pienācīgi attēlot ar zondi Voyager 2, kad tā 1989. gadā apmeklēja Neptūna sistēmu. Atpakaļ atsūtītajās fotogrāfijās redzama tikai tās ļoti nesfēriskā forma, un ar pieejamo izšķirtspēju nebija saskatāmas nekādas virsmas iezīmes.

Izcelsmes iespējas

Nereīdas neparastā, ļoti ekscentriskā orbīta norāda uz vairākām iespējamām izcelsmes scenārijiem:

  • Sagūstīšanās: Nereīda varētu būt sagūstīts asteroīds vai Kuipera jostas objekts, kurš vēlāk iekļāvies Neptūna orbītā.
  • Traumatisks notikums Neptūna agrīnā vēsturē: iespējams, Nereīda bija daļa no lielāka sistēmas, kuru izjauca Neptūna lielākais mēness Tritons vai Tritona sagūstīšanas process, kas būtiski ietekmēja citu pavadoņu orbītas.
Šie scenāriji skaidro gan ļoti ekscentrisko orbītu, gan to, kāpēc Nereīdai ir īpatnējas fiziskās īpašības, taču nevienu no tiem nav iespējams galīgi pierādīt bez papildu izpētes.

Nākotnes izpēte

Lai labāk izprastu Nereīdas izcelsmi, formu, rotāciju un virsmas sastāvu, vajadzīgas jaunas, tuvākas novērošanas ar lielākām zemes teleskopu masīvām, infrasarkanajiem spektrometriem vai nākotnes kosmiskām misijām uz Neptūna sistēmu. Tādu misiju dati varētu atklāt, vai Nereīda tiešām ir sagūstīts Kuipera joslas objekts, vai tās stāsts saistās ar agrīnu notikumu Neptūna attīstībā.

Par Nereīdu kopumā ir zināms salīdzinoši maz, un tā paliek interesants objekts tālākai pētīšanai gan no dinamikas, gan no fiziskās struktūras viedokļa.