Progeroīdie sindromi: definīcija, cēloņi, simptomi un piemēri

Progeroīdie sindromi (PS) raksturo virkni ģenētisku traucējumu, kuru skartās personas noveco ātrāk. Visi šie traucējumi ir monogēniski, t. i., tos izraisa viena gēna mutācijas. Lielākā daļa zināmo PS mutāciju izraisa vai nu defektus DNS labošanas mehānismā, vai proteīna, kas pazīstams kā lamin A/C, defektus.

Progeroīds nozīmē "līdzīgs vecumdienām". Šo definīciju var attiecināt uz daudzām dažādām slimībām. Alcheimeraslimība un Parkinsona slimība skar tikai vienu audu. Vairumā gadījumu termins progeroīdais sindroms tiek lietots gadījumiem, kad slimajiem cilvēkiem ir tikai dažas, bet ne visas novecošanās pazīmes. Šādos gadījumos tiek skarti daudzi dažādi audu veidi.

Personām ar ar PS saistītiem traucējumiem bieži vien ir saīsināts dzīves ilgums. Visplašāk pētītie progeroīdie sindromi ir Vernera sindroms (WS) un Hačinsona-Džilfordaprogerijas sindroms (HGPS), jo tie atgādina dabisko novecošanu.

Tā kā progeroīdu sindomiem piemīt paātrinātas novecošanās (senescences) īpašība, tie ir plaši pētīti novecošanās, reģenerācijas, cilmes šūnu un vēža jomā.

Cēloņi un molekulārās pazīmes

Progeroīdos sindromus parasti izraisa viena gēna izmaiņas. Galvenās molekulārās grupas ir:

• DNS labošanas mehānismu defekti — mutācijas gēnos, kas iesaistīti DNS bojājumu atpazīšanā un labošanā (piemēram, RecQ helikāzes ģimenes gēni), izraisa hromosomu nestabilitāti, paātrinātu šūnu novecošanos un paaugstinātu vēža risku.
• Laminu sistēmas traucējumi — mutācijas LMNA gēnā, kas kodē laminu A/C, var radīt anomālas kodola membrānas formas, izmainītu gēnu ekspresiju un šūnu disfunkciju. HGPS gadījumā bieži rodas saīsinātas, farnesilētas laminu formas (progerīns), kas akumulējas šūnas kodolā.

Šīs izmaiņas noved pie genomiskās nestabilitātes, šūnu senescences, traucētas audu homeostāzes un sistēmiskas ādas, asinsvadu, locītavu un metabolismu skartības.

Galvenie klīniskie simptomi

Progeroīdie sindromi ir daudzveidīgi, bet biežāk sastopamās klīniskās iezīmes ir:

• augšanas aizture un zems ķermeņa svars (īpaši HGPS);
• ārkārtīgi plāna, stiepjoša āda, hiperpigmentācija vai ādas atrofija;
• īpaša sejas fenotipa iezīmes — maza seja, izteikts galvas un sejas kaulu kontrasts, ādas rievainība;
• ādas un muskuļu zudums (lipodistrofija) un muskuļu vājums;
• locītavu stīvums, kontraktūras un osteoporoze;
• agrīna ateroskleroze, koronārā sirds slimība un insultu risks;
• katarakta un acu problēmas (bieži Vernera sindromā);
• paaugstināts vēža risks daļos PS (īpaši Vernera sindromā);
• metaboliski traucējumi — insulīna rezistence, cukura diabēts (biežāk pie WS).

Diagnostika

Diagnoze balstās uz klīnisko novērojumu, ģimenes anamnēzi un molekulāro ģenētisko testēšanu. Parasti tiek izmantoti šādi soļi:

• klīniskā novērtēšana (fiziskās iezīmes, augšana, ādas un locītavu stāvoklis);
• laboratorijas testi — cukura līmeņa un lipīdu profila pārbaude, attēldiagnostika sirds asinsvadu stāvokļa noteikšanai;
• ģenētiskā testēšana gēnu panelī vai konkrētu gēnu (piem., WRN Vernera sindromam, LMNA HGPS) sekvenēšanai;
• dažkārt histoloģiska ādas biopsija vai hromosomu nestabilitātes testi pētījumu vajadzībām.

Ārstēšana un aprūpe

Pašreiz pilnīgas izārstēšanas iespējas nav. Terapija ir simptomātiska, multimodāla un iekļauj:

• kardiovaskulāro riska faktoru kontroli (holesterīna līmeņa terapija, asinsspiediena kontrole, fiziskā aktivitāte saskaņā ar ārsta norādījumiem);
• cukura diabēta ārstēšanu, ja nepieciešams;
• fizioterapiju locītavu mobilitātes saglabāšanai un kontraktūru mazināšanai;
• ķirurģiskas procedūras — piemēram, kataraktas operācija vai ortopēdiskas iejaukšanās;
• multidisciplināru komandu iesaisti: ģenētiķi, kardiologi, endokrinologi, dermatologi, ortopēdi un rehabilitācijas speciālisti.

Ir arī mērķterapijas un pētniecības virzieni:

• farnesiltransferāzes inhibitoru lietošana (piem., lonafarnibs) — HGPS pacientiem lonafarnibs ir parādījis dzīvildzes uzlabošanos un ir viena no apstiprinātajām terapijām;
• antisensa oligonukleotīdu un citu molekulāro terapiju pētījumi, kas mēģina novērst patoloģisko splicing vai samazināt progerīna ražošanu;
• immūnmodulācijas un šūnu homeostāzes uzlabošanas pētījumi (piem., mTOR ceļa modulācija), kā arī gēnu terapijas eksperimentālas pieejas.

Piemēri un varianti

• Hačinsona–Džilforda progerija (HGPS) — parasti sākas jau bērnībā ar izteiktu augšanas aizturi, ādas izmaiņām, pliku galvu un agrīnu aterosklerozi. Lielākais daļa gadījumu rodas no de novo LMNA mutācijas, kas rada progerīnu. Tradicionālā mirstība saistīta ar kardiovaskulāriem sarežģījumiem; vidējais mūža ilgums vēsturiski bija pāris desmiti gadu, bet terapijas, piemēram, lonafarnibs, ir uzlabojušas iznākumu.
• Vernera sindroms (WS) — parasti sākas pieaugušā vecumā (pubertātes vai jaunības gados) ar agrīnu sirmošanu, kataraktu, insulīna rezistenci un paaugstinātu vēža risku. Tas bieži ir autosomāli recesīvs un saistīts ar WRN gēna mutācijām (kodē RecQ helikāzi).
• Citi sindromi — Cockayne sindroms, Bloom sindroms, Rothmund–Thomson sindroms un xeroderma pigmentosum var demonstrēt progeroīdas īpašības, jo tie ietver DNS labošanas traucējumus vai cita veida genomu instabilitāti.

Iedzimtība un ģenētiskā konsultācija

Iedzimšanas modelis atšķiras atkarībā no sindroma:

• autozomāli recesīvas slimības (piem., Vernera sindroms) — atkārtotas ģimenēs ar diviem nēsātājiem ir 25% risks inficēt bērnu;
• autozomāli dominantas mutācijas ar de novo rašanos (piem., lielākā daļa HGPS gadījumu) — risku atkārtot ģimenē parasti ir zems, bet gonāla mozaicitāte var palielināt iespēju;
• ģenētiskā konsultācija ir būtiska, lai izskaidrotu izredzes, testēšanas iespējas un reproduktīvās izvēles.

Prognoze un epidemioloģija

Progeroīdie sindromi ir reti. HGPS tiek uzskatīts par ārkārtīgi reti sastopamu (apmēram 1:20–25 miljoniem dzimušo), savukārt Vernera sindroma incidences un izplatība var atšķirties pa populācijām (piemēram, vairāk aprakstīts Japānā). Prognoze atkarīga no konkrētā sindroma un pieejamās medicīniskās aprūpes; daudziem pacientiem agrīna mirstība ir saistīta ar sirds un asinsvadu slimībām vai vēzi.

Atšķirības no normālas novecošanas un citi apsvērumi

Progeroīdās slimības imitē daudzas novecošanas pazīmes, taču tās ir ģenētiski noteiktas, attīstās ātri un skar specifiskas šūnu un audu funkcijas. Diferenciāldiagnozē jāņem vērā citas ģenētiskas slimības ar hromosomu nestabilitāti, metaboliskie traucējumi un reti iedzimti sindromi.

Pētniecība un nākotnes perspektīvas

Pētniecība aktīvi virzās molekulāro mehānismu izpētē un mērķterapiju attīstībā — no farnesiltransferāzes inhibitoriem līdz antisensa oligonukleotīdiem, mērķtiecīgām mazām molekulām un gēnu terapijām. Šīs pieejas sola uzlabot simptomus un pagarināt dzīves ilgumu, tomēr daudzas vēl ir eksperimentālas un pieejamas tikai klīniskajos pētījumos.

Ja ir aizdomas par progeroīdu sindromu, ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai pediatra, kas nosūtīs pie ģenētiķa vai specializētas medicīnas iestādes, lai veiktu zāles, izmeklējumus un koordinētu nepieciešamo multidisciplināro aprūpi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir progeroīdie sindromi (PS)?

J: Kas izraisa PS?

J: Ko nozīmē progeroīds?

Vai Alcheimera un Parkinsona slimības var uzskatīt par progeroīdiem sindromiem?

Jautājums: Cik daudz dažādu audu veidu var skart progeroīdie sindromi?

J: Kāds ir ar PS saistīto slimību skarto personu dzīves ilgums?

J: Kādi ir visplašāk pētītie progeroīdie sindromi un kāpēc?

Meklēt pēc burta