Sijids `Alī Muḥammads (1819. gada 20. oktobris – 1850. gada 9. jūlijs) bija tirgotājs no Širāza, Irānā, kurš 1844. gadā publiski paziņoja par savu reliģisko misiju un aizsāka jaunu kustību, ko dēvē par bābismu. Viņš vēlāk pieņēma titulu Bābs — arābiski “vārti” (gate) — un viņa sekotāji sāka saukt sevi par bābiem. Bābs pirmos soļus uzskatīja par atklāsmi un jaunu interpretāciju šiītu islāma gaidāmajam Qá'im (Gaidītajam), bet vēlākas viņa sludinātās idejas un pašprezentācija guva plašākas messiāniskas nozīmes.

Mācības, raksti un institūcijas

Bābs rakstīja lielu daudzumu tekstu — simtiem vēstuļu, traktātu un reliģisku darbu. Viņu galveno darbu kopumā sauc par Bayān (Bajana), kas ietver gan persiešu, gan arābu tekstus, un kurā viņš izklāstīja savas teoloģiskās īpatnības un reliģiskos noteikumus. Bābs mācīja, ka ir atvērts jauns dievišķas atklāsmes posms, un ieviesa noteikumus, kas daļēji aizstāja vai modificēja tradicionālos musulmaņu likumus.

  • Daļa viņa prasību un institūciju tika publicētas kā alternatīva tradicionālajam "šariata likumiem",
  • viņš ieviesa jaunas ceremonijas, sociālas normas un reliģiskās prakses,
  • uzsvēra morāles atjaunošanu, garīgu atmodu un gaidāmā pēdējā Atklājēja nākšanu.

Kustības izplatība un vajāšanas

Bābisms ātri ieguva piekritējus un 19. gadsimta 40.—50. gados to atbalstīja daudzi tūkstoši cilvēku. Daži avoti nosaka, ka piekritēju skaits sasniedza vairāk nekā desmit tūkstošus. Tomēr viņa mācības radīja nopietnas antipātijas starp tradicionālajiem garīdzniekiem jeb islāma līderiem Irānā, kuri uzskatīja Bāba uzskatus par apdraudējumu sabiedrības kārtībai un reliģiskajai ortodoksijai. Valdības un garīdzniecības spiediena rezultātā bābisma piekritēji tika vajāti — notika tiesas prāvas, aresti, arestu kampaņas un vardarbīgas akcijas pret kustības kopienām.

1850. gadā Tabrīzā Bābu notiesāja un izpildīja nāvessodu ar šaušanas vienību. Par viņa izpildes detaļām pastāv vairākas liecības: tradicionālajos persiešu avotos minēts, ka Bābs tika nogalināts ar šāvienu, bet bābismam un vēlāk bahaismam piederošie avoti dažkārt apraksta pasākumus romantizētā vai simboliskā tonī (piemēram, vēsta par pirmā šāviena neveiksmīgu rezultātu un mistisku notikumu). Starp pētniekiem ir dažādas interpretācijas par precīzu notikumu gaitu, taču kopumā tiek pieņemts, ka viņš mira 1850. gada jūlijā kā martirs politiķu un reliģisko autoritāšu vajāšanu dēļ.

Vārdi, tituli un pēctecība

Bābam bija arī citi tituli un nosaukumi, kas raksturo viņa teoloģisko lomu, piemēram, "Pirmatnējais punkts" un "Bajana punkts". Viņš arī publiski paziņoja, ka pēc viņa drīzumā parādīsies cits pravietis vai Atklājējs, kas būs spēcīgāks un vēl varenāks. Šo paredzējumu interpretācijas atšķīrās: daļa bābu sekotāju gaidīja Qá'im atnākšanu atbilstoši šiiītu tradīcijai, citi traktēja Bābu kā tiešu Atklājēju, bet vēl citi pieņēma viņa kā priekštecību.

Baha reliģijas piekritēji uzskata, ka Bābs runāja par Bahā'u'llu, kurš vēlāk paziņoja par jaunu reliģisku atklāsmi un izveidoja to, ko šodien pazīst kā Bahā'ī ticību. Pēc Bahā'u'llāha deklarācijas daļa bābu sekotāju pievienojās Bahā'isma kustībai, savukārt daļa palika pie bābisku orientāciju kopienām vai izkliedējās. Bahā'ismā Bābs tiek uzskatīts par nozīmīgu priekštecību un dievišķas atklāsmes posma daļu.

Ietekme un mantojums

Bāba un bābismam bija būtiska ietekme uz 19. gadsimta Irānas reliģisko un sociālo dzīvi. Kustība ierosināja diskusijas par autoritāti, atklāsmi un sabiedrības reformu, un tā kļuva par svarīgu priekšvēstnesi Bahā'ī ticībai, kas vēlāk kļuva par starptautisku reliģisku kustību. Bāba darbi un idejas joprojām tiek pētītas gan reliģiskos, gan vēstures un socioloģijas kontekstos, un viņa piemiņa tiek atzīmēta ar piemiņas datumiem un svētkiem to kopienu vidū, kas viņu uzskata par svarīgu garīgo figūru.

Vēsturiskā un teoloģiskā interpretācija par Bābu var atšķirties atkarībā no avota — tradicionālie islāma vēsturnieki, bābi un bahai autoreti sniedz dažādas nācijas. Tomēr plaši pazīstams fakts ir Bāba nozīmīgā loma kā reformatora, messiāniskā priekštecības figūra un kustības dibinātāja, kura sekas turpināja ietekmēt reģiona reliģisko ainavu arī pēc viņa nāves.