Izabellas tīģermatis (Pyrrharctia isabella): bioloģija, ziemošana, dzīves cikls
Izabellas tīģermatis (Pyrrharctia isabella) dzīvo mērenā un aukstā ziemeļu klimata reģionos, tostarp Arktikā. Tā ir pazīstama gan kā dienas, gan nakts lidona – pieaugušais sikspārņgliemeža izskatā ir oranži dzeltenīgs ar tumšām plankām, bet tā vispazīstamākā attīstības stadija ir vilnainais kāpurs, ko tautā dēvē par „vilnas lāci”.
Izskats un uzturs
Pieaugušā tauriņa spārnu plētums parasti ir ap 30–50 mm. Kāpuri ir blīvi apmatoti, ar tumšām galējām joslām un gaišāku, brūnganu vidusdaļu (tas veido slaveno „vilnas lāča” izskatu). Kāpuri ir plaši barojoši (polifāgi) un barojas ar dažādām zālaugu, lakstu un krūmu sugām — nezālēm, lakstaugiem un dažkārt arī kultūraugiem.
Ziemošana un izturība pret salu
Tās kāpuri, kas tiek dēvēti par vilnainajiem kāpuriem, ziemo brīvi izbūvētā ziemošanas vietā — zem lapu sega, mizas plaisās vai akmeņu spraugās. Tie var sastingt cietā ledū un tomēr izdzīvot: kāpuri uzkrāj ķermeņa šķidrumā aizsargvielas (kā, piemēram, poliolus un cukurus, kas darbojas kā naturāli „antifrīzi”), kas samazina audu bojājumus salā. Kad temperatūra pavasarī pazeminās un dienas kļūst garākas, pavasarī kāpuri atsāk vielmaiņu, izkļūst no ziemošanas vietas (hibernākula), barojas un turpina augt īsajā arktiskajā vasarā.
Dzīves cikls
Lielākajā daļā mērenā klimata areālu suga ir vienu vai divu paaudžu (univoltīna vai bivoltīna) suga — kāpuri izšķiļas no olām, attīstās cauri vairākiem kāpuru instariem, ziemā pārziemo kāpura stadijā, pavasarī pārvēršas par pūpoli (kokonā ar ieveidotu apmatojumu) un vasarā izšķiļas par pieaugušajiem tauriņiem, kuri pārojas un dēj olas. Tāpat kā citām ziemeļu sugām, attīstības ātrums un paaudžu skaits ir atkarīgs no klimata un vietējajiem apstākļiem — silts, pagarināts periods ļauj attīstīties divām paaudžām, kamēr aukstākos reģionos attīstība var aizņemt vairākus gadus.
Arktiskie adaptācijas piemēri
Mērenā klimatā sugas dzīves cikls parasti ir ātrāks un viengadīgs vai divgadīgs, bet Arktikā augšanas periods ir tik īss, ka daļai kāpuru attīstība var prasīt vairāk nekā vienu vasaru — tie barojas un daļēji attīstās vairākas vasaras pēc kārtas, katru ziemu sastingstot un pavasarī atdzīvojoties. Dažām citiem arktiskām sugām šāda ilgstoša attīstība var ilgt vēl ilgāk; tas ir piemērs tam, kā spēcīga ziemošanas tolerance un lēna attīstība ir adaptācija īsajam augšanas periodam un bargajiem apstākļiem.
Ekoloģiskā nozīme un uzvedība
Vilnainie kāpuri ir svarīga barības bāze dažādiem plēsējiem — putniem un zirnekļiem —, un pieaugušie tauriņi piedalās apputeksnēšanā, apmeklējot ziedus. Pieaugušie īpatņi parasti dzīvo īsu laiku; to primārais uzdevums ir vairoties. Kāpuru raksturīgā apmatojuma aizsardzības funkcija pasargā tos no aukstuma un dažos gadījumos arī no plēsējiem.
Kopumā Izabellas tīģermatis ir labs piemērs tam, kā insekti pielāgojas skarbiem ziemeļu apstākļiem, attīstot fizioloģiskas (krio‑aizsardzības) un uzvedības stratēģijas, kas ļauj izdzīvot ilgajās, aukstajās ziemās.
