Kas ir grieķu valodas romanizācija: transliterācija, transkripcija, standarti

Atklājiet grieķu valodas romanizāciju: transliterācijas un transkripcijas atšķirības, vēsturiskie piemēri un starptautiskie standarti (ELOT/ISO). Uzziniet vairāk.

Grieķu valodas romanizācija ir veids, kā rakstīt grieķu valodu (sengrieķu vai mūsdienu grieķu valodu), izmantojot latīņu alfabētu. To var izdarīt, vai nu atveidojot burtus (ko sauc par transliterāciju), vai arī atveidojot skaņas (ko sauc par transkripciju. Piemēram, sengrieķu vārdu Ἰωάννης var transliterēt kā Johannes, no kura mūsdienu angļu valodā izveidojās John. Mūsdienu grieķu vārds Γιάννης parasti romanizējas kā Yannis vai Giannis. Vīrišķais apzīmējums Ἅγιος vai mūsdienu grieķu Άγιος vietvārdos var tikt atveidots kā Hagiοs, Agios, Aghios vai Ayios, vai arī tulkots kā “svētais”.

Transliterācija vs. transkripcija — kas ir atšķirīgs?

Transliterācija nozīmē vienas rakstības sistēmas burtu tiešu atveidi citā rakstībā, saglabājot vēsturisko rakstību un burtu identitāti. Transkripcija cenšas atveidot runāto skaņu sistēmu — kā vārds skan mūsdienās. Tādēļ transliterācija bieži tiek lietota vēsturiskos un akadēmiskos tekstos, bet transkripcija ir noderīgāka valodas mācībās, ceļvedī vai situācijās, kad jānodod izruna.

Vēsturiskā ietekme uz romanizāciju

Tradicionālā angļu valodā lietotā atveide daļēji cēlusies no romiešu sistēmām, kas ietekmēja daudzus Eiropas valodu veidus. Pats romiešu alfabēts radās no alfabētiem, kas savukārt bija ietekmēti Euboijas un citām grieķu rakstībām; tādēļ vēsturiskie burti un to vērtības (piem., Χ tika vērtēts kā /ks/, Η kā /h/) atstāja ietekmi uz to, kā senatnē burtus pārnesa uz latīņu alfabētu. Daudzus burtu un diftongu atveides principus izmainīja arī angļu ortogrāfijas attīstība, tāpēc pastāv gan vēsturiskas formas (piem., th, ph, ch), gan modernākas zinātniskas formas (k, ai, oi, ei, ou utt.).

Galvenie principi un biežākās atveides

Romanizācijas sistēmas parasti mēģina risināt šādus jautājumus:

• kā atveidot atsevišķus burtus (π → p, β → v vai b atkarībā no sistēmas);
• kā rakstīt diftongus un burtu savienojumus (αι, οι, ει, ου);
• kā attēlot skaņas, kas grieķu valodā rodas no divu līdzskanu savienojumiem (πς, γγ, γκ, μπ u. c.);
• kā rīkoties ar diakritiskajām zīmēm — tonos (akūts uzsvars) mūsdienu grieķu valodā vai spiritus asper (aspirācija) sengrieķu rakstībā;
• vai prioritāte ir fonētikai (transkripcija) vai rakstībai (transliterācija).

Daži bieži sastopami atveides piemēri (vienkāršota forma):

• Α/α → A/a; Β/β → V/v (vai B/b akadēmiskajā transliterācijā);
• Γ/γ → G/g (pirms /k/ kombinācijām vai mīkstām skaņām var tikt atveidots kā g vai gh); γγ, γκ → bieži tiek rakstīts kā ng vai gk atkarībā no konteksta;
• Δ/δ → D/d vai dz atkarībā no transkripcijas izvēles;
• Θ/θ → th (tradicionāli), taču akadēmiski var ņemt vērā arī skaņu vērtību;
• Χ/χ → ch vai kh (modernā transliterācijā arvien biežāk kh, lai atšķirtu no latīņu ch izrunas);
• Ψ/ψ → ps; Ξ/ξ → ks.

Diftongi: ⟨αι⟩ → ai, ⟨οι⟩ → oi, ⟨ει⟩ → ei vai bieži vien vienkāršoti kā i (atkarībā no sistēmas), ⟨ου⟩ → ou.

Diakritika, polītoniskā un monotoniālā rakstība

Sengrieķu tekstos izmantota polītoniskā diakritika (tonus, spiritus asper/gravis/koronis u. c.), kur spiritus asper (sarežģīta elpas zīme) norāda sākotnējo [h] skaņu (piem., Ἁ → Hā- transliterācijā kā Hagriezts). Mūsdienu grieķu valodā lieto monotoniālo rakstību, kur ir tikai viens uzsvara marķieris (tonos). Lielākā daļa modernu romanizācijas sistēmu nenodod uzsvaru ar atsevišķu simbolu, ja vien tas nav nepieciešams precizitātei (piem., mācību grāmatās vai vārdnīcās).

Starptautiskie un valsts standarti

19. un 20. gadsimtā daudzu valodu lietotāji izstrādāja atšķirīgas romanizācijas tradīcijas. Modernākas, standartizētas sistēmas radās 20. gs. otrajā pusē un 80.–90. gados:

• Grieķijas Standartizācijas organizācija (ELOT) izstrādāja noteikumus, kas 1983. gadā tika izstrādāti sadarbībā ar Starptautisko standartizācijas organizāciju (ISO). Šī ELOT sistēma vēlāk tika sasaistīta ar ISO normām un ir plaši lietota oficiālai romanizācijai Grieķijā.
• 1996. gadā šo sistēmu (ar dažiem pielāgojumiem) pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Piektā konference par ģeogrāfisko nosaukumu standartizāciju Monreālā (Monreālā), un to izmantoja arī daudzas valsts institūcijas.
• Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas strukturētajās rekomendācijās un starpvalstu sarunās tiek atzītas koordinētas romanizācijas metodes vietvārdiem.
• Pastāv arī starptautiskas komitejas un līdzdarbības rezultātā radītas sistēmas, piemēram, BGN/PCGN (ASV un Apvienotās Karalistes ģeogrāfisko nosaukumu īpašas prasības) un bibliotēku standarti, kurus izmanto Amerikas Bibliotēku asociācija un Kongresa bibliotēka.

Juridiskie un praktiskie aspekti (pases, vietvārdi, personvārdi)

Ilgu laiku Grieķijā oficiāli bija jāievēro ELOT sistēma personu apliecībās un pasēs; to izmantošana nodrošināja konsekvenci starptautiskos dokumentos. Tomēr prakse un tiesiskie noteikumi mainījās, un 21. gadsimtā daudziem cilvēkiem atļāva lietot arī nemanipulētas vai neregulāras formas (piem., "Demetrios" pretstatā Δημήτριος). Oficiālie noteikumi par vārdu romanizāciju pasēs un citos dokumentos var atšķirties – dažkārt tiek pieprasīta gan standarta forma, gan alternatīva forma (piem., "Demetrios OR Dimitrios").

Praktiski padomi, izvēloties sistēmu

• Ja nepieciešama maksimāla saderība ar globālo kartogrāfiju un oficiāliem dokumentiem, lieto ELOT/ISO bāzētus noteikumus un BGN/PCGN risinājumus vietvārdiem.
• Akadēmiskiem mērķiem (filoloģija, seno tekstu pētījumi) izvēlies sistēmu, kas saglabā polītonisko rakstību un sniedz pietiekamu atšķirību starp līdzīgām vēsturiskām formām.
• Sarakstiem, ceļvežiem vai tūrisma materiāliem bieži izvēlas fonētisku transkripciju, lai lasītājam būtu vieglāk uzminēt līdzi skanējumu.
• Ja romanisējot personvārdu vai vietvārdu, pārbaudi valsts prasības pasē, vizuālajos reģistros un starptautiskajos datu bāzēs, kur var būt ierobežojumi attiecībā uz diakritiku vai speciālajiem simboliem.

Piemēri

• Sengrieķu: Ἰωάννης → Johannes (tradicionālā latīniskā forma) → John (angļu adaptācija); mūsdienu grieķu: Γιάννης → Yannis / Giannis.
• “Άγιος Νικόλαος” (sv. Nikolajs) → Agios Nikolaos; var tikt rakstīts arī kā Hagios Nikolaos, atkarībā no transliterācijas izvēles un vēsturiskā konteksta.
• Vietvārdi: Αθήνα → Athina (tieša transkripcija: Athena tradicionālā angļu formā arī ir plaši izplatīta).

Romanizācija nav vienota praksee visiem mērķiem — izvēle starp transliterāciju un transkripciju, kā arī starp dažādiem standarta variantiem, jāveic, ņemot vērā konkrēta teksta mērķi: vai prioritāte ir vēsturiskā precizitāte, fonētiska pieejamība, oficiāla saderība vai lietotāju ieradumi.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda ir grieķu valodas romānizācija?

J: Kā to var izdarīt?

J: Kāds ir transliterācijas piemērs angļu valodā?

J: Ar ko mūsdienu grieķu valoda atšķiras no sengrieķu valodas?

Jautājums: Kas izdeva savu sistēmu nosaukumu romanizēšanai oficiāliem mērķiem?

J: Kad ELOT sistēmu pieņēma dažādas organizācijas?

Vai grieķiem ir atļauts oficiāli rakstot savus vārdus lietot neregulāras formas?

Meklēt pēc burta