Sahāras sūkņa teorija — kā mitrā Sahāra veicināja sugu un cilvēku migrāciju

Sahāras sūkņa teorija: kā mitrā Sahāra un upju koridori veicināja sugu un cilvēku migrāciju no Āfrikas uz Tuvajiem Austrumiem, Eiropu un Āziju.

Sahāras sūkņa teorija mēģina izskaidrot, kā augi un dzīvnieki no Āfrikas pārcēlās uz Tuvajiem Austrumiem un pēc tam uz Eiropu un Āziju. Teorija balstās uz ideju, ka atkārtotas ilgākas un īsākas klimatiski mitrākas fāzes — tā dēvētie "mitrie Sahāras" posmi — īslaicīgi pārvērta plašas Sahāras teritorijas par savannām, ezeriem un plūstošām upēm. Šāda "zaļā" Sahāra radīja dabiskus koridorus, pa kuriem gan dzīvnieki, gan cilvēku populācijas varēja izplatīties tālāk ārpus kontinentālās Āfrikas.

Tolaik Āfrika bija lietaināka nekā mūsdienās, un Sahāra bija mitrāka, ar lielākiem ezeriem un vairāk upēm. Šie periodi sakrita ar monsona stipruma un zemes orbītas parametru (galvenokārt precesijas) izmaiņām, kas palielināja nokrišņu daudzumu Sahāras un Arābijas reģionos.

Āfrikas lietus periodi ir saistīti ar "mitro Sahāras" fāzi, kuras laikā ir lielāki ezeri un vairāk upju. Tas izraisa izmaiņas apgabalā sastopamo dzīvnieku tipā un biotopu izplešanos uz ziemeļiem un austrumiem. Kad klimats atgriežas sausāks, šīs populācijas atkal saraujas uz klimatiskajiem refugijiem, kas var veicināt ģenētisku atšķirību veidošanos un, ilgākā laika posmā, sugu sašķelšanos.

Neatkarīgi no lielās Sahāras sausuma migrācija pa upes koridoru tika apturēta, kad pirms 1,8-0,8 miljoniem gadu tuksneša fāzes laikā Nīla pilnībā pārtrauca tecēt un, iespējams, tikai īslaicīgi plūda citos periodos Nūbijas viļņošanās dēļ. Tas nozīmē, ka migācijas iespējas mainījās atkarībā no konkrētā laika posma un reģiona.

Mitrās Sahāras periodos Sahāra un Arābija kļūst par savannas pļavām, un Āfrikas flora un fauna kļūst izplatīta. Nākamajā sausajā periodā Sahāra atkal kļūst tuksnešaina, parasti Rietumāfrikas musona atkāpšanās uz dienvidiem dēļ. Iztvaikošana pārsniedz nokrišņu daudzumu, ūdens līmenis ezeros, piemēram, Čadas ezerā, pazeminās, un upes kļūst par sausām vādēm. Šie atkārtojošie mitro un sausas fāžu cikli (dažkārt saukti arī par Āfrikas mitrajiem periodiem — African Humid Periods) nosaka migrācijas iespējas un izolācijas režīmus.

Iepriekš plaši izplatītā flora un fauna atkāpjas uz ziemeļiem līdz Atlasa kalniem, uz dienvidiem uz Rietumāfriku vai uz austrumiem uz Nīlas ieleju un no turienes uz dienvidaustrumiem uz Etiopijas augstienēm un Keniju vai uz ziemeļaustrumiem pāri Sinaja kalniem uz Āziju. Tas nošķir dažu sugu populācijas apgabalos ar atšķirīgu klimatu, liekot tām pielāgoties un, iespējams, izraisot sugu sašķelšanos. Šie procesi ir nozīmīgi gan ekoloģiskajai daudzveidībai, gan cilvēku evolūcijai — izolācija un atkārtotas kontaktēšanās veicina gan vietējo adaptāciju, gan ģenētisku mainību.

Kā darbojas "sūknis": kad Sahāra kļūst mitra, ūdenskrātuvju un ūdensceļu parādīšanās rada kustības ceļus. Svaiga ūdens un barības resursi pievilina gan lielos gan mazus dzīvniekus, kurus savukārt var sekot mednieki un cilvēku grupas. Kad klimats atkal kļūst sausāks, daļa faunas un cilvēcisko populāciju atkāpjas uz refugijiem, kur tās var attīstīt atšķirīgas iezīmes. Šis atkārtojošais process atkārtoti "izsūknē" un "ieplūst" populācijas starp reģioniem.

Pierādījumi, kas atbalsta teoriju:

• Pūķa (pollen) un sedimentu analīze ezeru dibenā, kas rāda savannas un augu kopienu izmaiņas mitros periodos.
• Ģeoloģiskie ieraksti par paleoezeriem, upju terasēm un stāvošā ūdens krātuvēm Sahāras iekšienē.
• Speleotēmu (alaizaugumu) un stalagmītu liecības, kas indikē monsona svārstības.
• Fosilā fauna un paleontoloģiskie atklājumi, kas rāda Āfrikas sugu izplatības paplašināšanos uz ziemeļiem vai austrumiem laikā, kad Sahāra bija mitra.
• Arheoloģiskie rīki un apmetnes, kas liecina par cilvēku klātbūtni Sahāras nomalēs un Arābijā mitrājos posmos.
• Gēnu un paleogenoma pētījumi, kas rāda populāciju dalīšanos un atkārtotu kontaktu periodus atbilstoši klimatiskiem cikliem.

Vairāki cilvēku emigrācijas viļņi no Āfrikas bieži tiek sasaistīti ar Sahāras sūkņa darbību. Šo skaidrojumu izmanto, lai sasaistītu klimatiskos mitros periodus ar laikiem, kad bija vieglāk šķērsot Sahāru vai Arābiju. Sahāras sūknis ir izmantots, lai datētu četrus cilvēku emigrācijas viļņus no Āfrikas, proti:

• 1. Agrīnā Pleistocēna izkliedēšanās (~1,8–1,0 miljoni gadu pirms mūsdienām) — mitrāki posmi ļāva agrīnajiem hominīdiem (piemēram, Homo erectus un līdzīgiem formām) izplatīties pa upju un ieleju koridoriem uz Tuvajiem Austrumiem un tālāk.
• 2. Vidējā Pleistocēna viļņi (~600–200 tūkstoši gadu pirms mūsdienām) — mitrāki posmi varēja veicināt plašāku migrāciju un kontaktus, kas saistāmi ar vidējā pleistocēna hominīniem (piem., Homo heidelbergensis, archaic Homo sapiens).
• 3. Risinājums MIS5 un citi interstadiji (~130–70 tūkstoši gadu pirms mūsdienām) — šo periodu laikā iespējamas modernas Homo sapiens iziešanas fāzes uz Levantu, Arābiju un tālāk, atrodot mitrākas joslas un dzeramā ūdens avotus.
• 4. Holocēna / jaunākie mitrie posmi (~15–5 tūkstoši gadu pirms mūsdienām) — pēdējais liels "zaļās Sahāras" periods (bieži saukts par Āfrikas mitro periodu) atvērās plašiem migrācijas un apdzīvošanas ceļiem, kas ietekmēja neolīta lauka paplašināšanos, sugu izplatību un kultūru mijiedarbību starp Āfriku un Arābiju.

Ierobežojumi un alternatīvas skaidrojumi: Sahāras sūkņa koncepcija nav vienīgā skaidrojuma līnija. Cilvēku un sugu izplatību veicināja arī piekrastes migrācijas maršruti gar Vidusjūras un Indijas okeāna piekrastēm, tehnoloģiskas inovācijas, demogrāfijas spiedieni un sociālas attiecības. Turklāt precīza datēšana un reģionālā heterogenitāte padara sarežģītu tiešu saistību izdarīšanu starp katru mitro periodu un konkrētu migrācijas notikumu. Daži pētījumi arī uzsver, ka ne visi mitrie posmi automātiski veicināja izplešanos — vietējie reljefa faktori, slimību izplatība un konkurence ar citām faunām varēja to ierobežot.

Kopsavilkums: Sahāras sūkņa teorija piedāvā noderīgu paradigmu, kā saprast, kā atkārtotas klimatiski mitras fāzes ļāva gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem pārvietoties ārpus Āfrikas, kā arī kā šīs kustības sekmēja ģeogrāfisku izolāciju un bioloģisko daudzveidību. Tā palīdz sasaistīt ģeoloģiskos, paleoekoloģiskos, arheoloģiskos un ģenētiskos datus, tomēr to vajag lietot kopā ar citiem modeļiem un empīriskiem pierādījumiem, nevis kā vienīgo skaidrojumu cilvēces un sugu izplatībai.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Sahāras sūkņa teorija?

J: Kas izraisīja izmaiņas apgabalā sastopamo dzīvnieku tipā?

J: Kad migrācija pa upju koridoriem apstājās?

J: Kā šī teorija izskaidro cilvēku emigrāciju no Āfrikas?

Jautājums: Cik daudz cilvēku emigrācijas viļņu līdz šim ir izmantoti šajā teorijā?

J: Kas notiek, ja iztvaikošana pārsniedz nokrišņu daudzumu?

Meklēt pēc burta