Cīņa par Āfriku (jeb "Sacensības par Āfriku") no 1880. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija periods, kad Āfrikā notika plaša koloniālā ekspansija. Šajā laikā daudzas Eiropas valstis izveidoja kolonijas kontinentā, paplašināja savu ietekmi un sacentās par resursiem, tirdzniecības ceļiem un stratēģiskām ostām. To mēdz dēvēt arī par jauno imperiālisma vilni. No Āfrikas kolonizācijas gandrīz pilnībā izvairījās tikai Libērija, Etiopija un Dārvīša valsts.

Cēloņi un motivācija

Koloniālās sacensības galvenokārt bija motivētas ar industriālās revolūcijas radīto nepieciešamību pēc izejvielām, jaunu tirgu ražai un investīciju iespējām. Papildus ekonomiskajiem motīviem Eiropas valstis tiecās palielināt savu varu un prestižu pasaules politikā, aizsargāt stratēģiskas ostas (piemēram, Suesas kanāla tuvumā) un nodrošināt militāras bāzes. Lomu spēlēja arī misijas, pētniecība un plašsaziņas līdzekļu radītā publiskā interese par Āfrikas "izpēti".

Jaunas kontroles formas un efektīvā okupācija

Nokļūstot 19. gadsimta otrajā pusē, mainījās veids, kā valstis kontrolēja savas kolonijas. No sākotnējās ekonomiskās ietekmes un tirdzniecības privileģēšanas tās pārgāja uz tiešu politisku un militāru kontroli, īpaši pēc 1870. gadiem. Konkurence par teritorijām un ietekmes zonām pieauga, jo valdības vēlējās parādīt efektīvu pārvaldi un faktisku klātbūtni — tas vēlāk kļuva par Berlīnes konferences principu. 19. gadsimta pēdējā pusē valdības izstrādāja administratīvas un juridiskas metodes, lai pārvaldītu kolonijas un izmantotu to resursus savas metropoles labā.

Izpēte un ekspedīcijas

Daudzi ceļotāji un pētnieki palīdzēja Eiropas valstīm labāk izprast ģeogrāfiju, resursus un vietējos tautu sakarus. Nozīmīgi bija pētnieki Deivids Livingstons, Henrijs Mortons Stenlijs un Pjērs Savorgans de Braza, kā arī franču politiķis Žils Ferijs. To atskaites, kartes un sakari veicināja tālāku ekspansiju un diplomātisku spēku izvietošanu Āfrikā.

Berlīnes konference un "faktiskā okupācija"

Berlīnes konferencē (1884–1885) Eiropas lielvaras mēģināja sakārtot savas konkurences intereses, samazināt tiešus konfliktus starp sevi un vienoties par noteikumiem, pēc kuriem tiek piešķirtas teritoriālās prasības. Galvenais princips bija “faktiskā okupācija” — tas nozīmēja, ka valsts varēja prasīt kontroli pār teritoriju tikai tad, ja tā spēja uzrādīt efektīvu administrāciju un militāru klātbūtni. Konferences lēmumi atļāva brīvu tirdzniecību noteiktos rajonos un deva starptautisku atzīšanu dažām teritoriju sadalēm, tostarp atzīstot Kongo Brīvvalsti kā Leopolda II personīgo īpašumu, kas vēlāk izraisīja plašu kritiku par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Metodes, pretestība un konflikti

Eiropas ietekmi nostiprināja gan diplomātija, gan militāra spēka izmantošana. Valstis ieviesa tiešu pārvaldi (franču modelis) vai netiešu pārvaldi, izmantojot vietējos starpniekus (britu modelis). Vietējās ciltis un valstis bieži pretojās: pazīstami konflikti ir, piemēram, Zulu karš, Mahdīti cīņas Sudānā un vietējas pretestības kustības dažādos reģionos. Dažos gadījumos pret kolonizatoriem notika ilgstošas un asiņainas sadursmes; kolonizācijas laikā arī notika plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumi un masu vardarbība pret vietējiem iedzīvotājiem.

Sekas Āfrikai un pasaulei

Koloniālā dalīšana atstāja dziļas un ilgstošas sekas. Eiropiešu noteiktās robežas bieži ignorēja etniskās un kultūras reālijas, radot konfliktus, kas turpinājās arī pēc dekolonizācijas 20. gadsimtā. Ekonomiski koloniālās sistēmas vērstas uz izejvielu iegūšanu un eksportu, izveidoja infrastruktūru, kas kalpoja metropoļu interesēm, nevis vietējai attīstībai. Tomēr kolonizācija arī ieviesa jaunas tehnoloģijas, izglītību daļai iedzīvotāju un globālas tirdzniecības integrāciju. Visbeidzot, Berlīnes konferences un 1880.–1914. gadu dalījums vēl ilgstoši ietekmēja starptautiskās attiecības un galu galā kļuva par vienu no fonu elementiem, kas veicināja 20. gadsimta ģeopolitiskās pārmaiņas.

Īss kopsavilkums: Periods no 1880. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija laiks, kad Eiropas varas izveidoja plašu koloniālo pārvaldi Āfrikā, nosakot jaunus starptautiskus principus (piem., faktiskā okupācija), izmantojot gan izpēti, gan militāru spēku, ar ilgtermiņa sekām, kas jūtamas vēl mūsdienās.