Adapiformes ir izmirusi agrīno primātu grupa. Adapiformes izplatījās lielākajā daļā ziemeļu kontinenta masīva, sasniedzot pat Āfrikas ziemeļus un tropisko Āziju. Tās dzīvoja no eocēna līdz miocēna laikmetam. Daži adaptiformes izskatījās līdzīgi dzīvajiem lemuriem, kas skaidro to biežo salīdzināšanu ar mūsdienu strepsirīnajiem primātiem.

Fosiliju liecības un izplatība

Adapiformu fosilijas atrastas galvenokārt Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā, retāk Āfrikā. Visbagātākās fosiliju atradnes datētas ar eocēnu, kad šī grupa bija īpaši daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga. Lielākā daļa adaptiformu izzuda līdz eocēna beigām vai oligocēnā, taču dažas atzars pēdējais pārstāvji saglabājās līdz miocēnam atsevišķās vietās Āzijā. Fosiliju saglabāšanās ietver gan atsevišķus zobus un žokļus, gan retus gandrīz pilnus skeletus, kas sniedz informāciju par ķermeņa uzbūvi un dzīvesveidu.

Morfoloģija un ekoloģija

Adaptiformu ķermeņa izmēri svārstījās no mazām formām (daži sver ap simts gramus) līdz vidēja lieluma primātiem (dažu sugu ķermeņa masa varēja sasniegt vairākus kilogramus). Bieži sastopamas iezīmes:

  • Primitīva zoba formula, bieži 2.1.4.3, ar zobu formu variācijām, kas liecina gan par augļu (frugivoru), gan lapu (folivoru) uzturu;
  • garāks snuķis un lieli priekšzobi salīdzinājumā ar haplorhīnajiem primātiem;
  • labi attīstītas kājas un rokas — daudzām sugām ir pazīmes, kas liecina par kokos dzīvojošu kvadrupēdu kustību un spēcīgiem lecamajiem mehānismiem;
  • dažiem slāņiem ir smalkas adatas līdzīgas zobu struktūras — taču adaptiformiem parasti nav tipiskā strepsirīnā zobu ķēdītes ("dental comb"), kas raksturīga mūsdienu lemuriem.

Vispārējais adaptiformu ekoloģiskais profils liecina par arborālu dzīvesveidu, pārsvarā aktīvi izmantojot kokos pieejamos resursus — augļus, lapas un insekta paliekas.

Klasifikācija un evolūcija

Adapiformes ir zināmas tikai no fosiliju liecībām, un nav skaidrs, vai tās veido monofilisku vai parafilisku grupu. Daudzi paleontologi šodien interpretē adaptiformes kā "stumbu" strepsirīnajiem primātiem — tātad parafilētisku grupu, kas veido pakāpenisku pakāpi, no kuras varētu būt izcēlušies mūsdienu strepsirīnie (lemuri un loriji). Ja pieņem, ka tie ir klods, tad parasti tos grupē "mitronošu" taksonā Strepsirrhini, kas tos tuvina lemuriem un mazāk "sausnošu" taksonam Haplorhini, kurā ietilpst pērtiķi un pērtiķveidīgie.

Tomēr dažas filogenētiskās analīzes rāda, ka adaptiformu iekšējā attiecību shēma var būt komplicēta — dažas grupas var būt tuvāk mūsdienu strepsirīnajiem, bet citas var stāvēt ārpus mūsdienu primātu krona grupām. Tādēļ klasifikācija joprojām tiek aktīvi pētīta un koriģēta, reaģējot uz jaunām atradnēm un metodoloģiskiem uzlabojumiem.

Darwinius un zinātniskais strīds

2009. gadā Darwinius ģinti aprakstīja Franzen un kolēģi, izvirzot to kā iespējamu cilmes "trūkstošo posmu" starp Strepsirrhini un Haplorhini. Publicitātes un plašas diskusijas izraisīja īpaši labi saglabājies specimens (Darwinius masillae) no Vācijas Messelas iežu atradnes.

Vēlāk sekoja vairāki pētījumi un kritiska analīze. Eriks Seifferts (Erik Seiffert) un kolēģi, pētot Darwinius un citas adaptiformes, noraidīja ideju par to kā trūkstošo posmu haplorhīnajiem, norādot raksturojumus, kas vairāk saskan ar strepsirīnaiem vai ar ārpuskrona primātu pozīciju. Mūsdienu uzskats lielākoties liek Darwinius un citas adaptiformes tuvāk Strepsirrhini vai uzskatāmas par stumbra (stem) primātiem, nevis tieši par haplorhīnu priekštečiem.

Būtiskie piemēri un nozīme

Tipiski adaptiformu ģintis un sugas (piem., Adapis, Notharctus, Cantius, Smilodectes un citas) sniedz svarīgas atziņas par primātu eocēna ekosistēmām, evolūcijas procesiem un morfoloģiskajām pārejām, kas novedušas līdz mūsdienu primātu dažādībai. Neskatoties uz to, ka adaptiformes ir izmirušas, to fosilijas palīdz rekonstruēt primātu agrīno izcelšanos, ekoloģiskos adaptus un ģeogrāfisko izplatīšanos senajā pasaulē.

Kopsavilkumā — Adapiformes ir nozīmīga, bet daļēji pretrunīga agrīno primātu grupa: tās sniedz daudz datu par primātu agrīno evolūciju, taču to precīzā sistemātiskā pozīcija joprojām tiek pētīta un diskutēta.