Šļūces (gliemeži bez čaulas) — definīcija, sugas un īpašības
Uzzini visu par šļūcēm — gliemežiem bez čaulas: definīcija, sugas un īpašības, anatomija, ekoloģija un atpazīšanas pazīmes.
Šļūce ir vispārīgs apzīmējums gliemenēm, kurām nav čaulas vai ir tikai neliela iekšēja čaumala.
Šļūži pieder vairākām dažādām gliemežu dzimtu grupām, kurās ietilpst arī gliemeži ar gliemežvākiem. Gliemeži ir gliemeži ar vijīgu čaulu, kas ir pietiekami liels, lai dzīvnieks varētu ievilkties iekšā. Sauszemes gliemežu dzimtas nav ļoti radniecīgas, lai gan izskatās līdzīgi. Gliemežu bez čaulas tips ir konverģentas evolūcijas piemērs, tāpēc kategorija "gliemezis" nav taksonomiska kategorija.
Nosaukums "gliemezis" tiek lietots gaisu elpojošiem sauszemes gliemezim, bet jūras formas parasti sauc par jūras gliemezim. Sauszemes gliemežus ar čaulu, kas ir pārāk maza, lai paslēptu ķermeni, dažkārt sauc par pusgliemežiem.
Īpašības un uzbūve
Šļūču pamatīpašības ir samazināta vai pilnībā zudusi ārējā čaula, mīksts, tievs un elastīgs ķermenis, kā arī plata, muskulāta pēda, kas nodrošina kustību. Nozīmīgā loma ir gļotām (mucus), kas palīdz pārvietoties, aizsargā pret izžūšanu un dažkārt satur ķīmiskas vielas, kas attur plēsējus.
- Elpošana: sauszemes gliemeži parasti elpo ar plaušām (pulmonātu tips), jūras gliemeži izmanto brīvas brīvplēvju vai cerata struktūras.
- Uzturs: atšķiras — no augu barības un sadalītām organiskajām vielām līdz plēsībai uz citiem bezmugurkaulniekiem vai barošanās ar sūnām, spongijām un cnidārijiem.
- Reproducēšanās: daudzi ir hermafrodīti (vienlaicīgi vai secīgi), dēj gļotainas oliņu lentes vai želejveida masu.
- Aizsardzība: maskēšanās, spilgtas brīdinājuma krāsas (aposematisms), toksīnu uzkrāšana no barības organismiem un asu ķīmisku vielu izdalīšana.
Sugas un grupas — piemēri
Termins "gliemezis" aptver daudzus evolūcijas ceļus, tādēļ var minēt dažādas grupas un pazīstamus piemērus:
- Sauszemes šļūces (pulmonāti): izplatītas dārzos un mitros biotopos. Pazīstami piemēri: Arion vulgaris (spaniķu/plašais gliemezis — invazīvs daudzviet), Deroceras reticulatum (pelēkais lauks gliemezis), Limax maximus (lielais leoparda gliemezis).
- Pusgliemeži: sauszemes formas ar mazu ārējo čaulu, kas neaizsargā pilnībā.
- Jūras šļūces (nudibranchs un citi): krāsaini, dažkārt ļoti specializēti plēsēji. Šo grupu pārstāvji bieži atrodas korāļu rifos un pakaļdzīšanās biotopos.
- Jūras gliemeži ar iekšēju čaumalu (piem., jūras zaķi — Aplysia): daļēji atgādina šļūces, bet pieder pie atšķirīgas morfoloģijas grupām.
- Sakogli (sacoglossans): daži spēj izšķīdināt un saglabāt aļģu hloroplastus (kleptoplastija), kas ļauj tiem īslaicīgi "fotosintētizēt". Piemērs: Elysia chlorotica.
Ekoloģiskā loma un nozīme cilvēkam
- Šļūces ir svarīgas ekosistēmu tīklā — daudzas palīdz sadalīt organisko vielu, citas kontrolē aļģu vai sūnu daudzumu, bet plēsīgas sugas regulē citu bezmugurkaulnieku populācijas.
- Dārzos un lauksaimniecībā dažas sugas var būt kaitēkļi, bojājot ražu un stādījumus.
- Noteiktas jūras šļūces satur bioloģiski aktīvas vielas, kuras pētī medicīnā un farmakoloģijā. Vienlaikus dažas sauszemes gliemežu sugas var pārnēsāt parazītus (piemēram, Angiostrongylus sugu kāpuru pārneses iespējamība), tāpēc nepieciešama piesardzība, apstrādājot vai ēdot neapstrādātu augu materiālu reģionos, kur šie parazīti sastopami.
Taksonomija un evolūcija
Šļūces nav vienota taksonomiska grupa — bezčaulas stāvoklis ir radušies vairākos atsevišķos gliemežu evolūcijas zaros (konverģence). Tāpēc termins ir ērtības nolūkos lietots morfoloģisku pazīmju aprakstam, nevis kā formāla zinātniska kategorija.
Praktiski padomi
- Ja vēlaties kontrolēt šļūces dārzā — izmantojiet fiziskas barjeras, slazdus (piem., alu vai alus slazdus) un bioloģiskos metodes; ķīmiskos slugfērus lietojiet saudzīgi un atbilstoši instrukcijām.
- Jūras šļūces ir pievilcīgas snorkelēšanas un niršanas novērojumu objekti; tās ir delikātas un bieži ir indikators par vides veselību.
Kopumā šļūces ir daudzveidīga grupa ar interesantu anatomiju, bagātīgu dzīvesveidu spektru un nozīmi gan dabas procesos, gan cilvēku ikdienā.
Ķermeņa daļas un uzvedība
Tāpat kā sauszemes gliemežiem, arī lielākajai daļai gliemežu uz galvas ir četri "taustekļi" jeb taustekļi. Divi augšējie ("optiskie taustekļi") redz gaismu un to galos ir acu punkti, bet divi apakšējie ("jutekliskie taustekļi") tiek izmantoti ožas uztveršanai. Taustekļi ir ievelkami, un, ja tos pazaudē, tie var ataugt.
Virs gliemeža, aiz galvas, atrodas ķermeņa daļa, ko sauc par mantiju, un zem tās ir dzimumorgānu atvērums un anālais atveris. Mantijas vienā pusē (gandrīz vienmēr labajā pusē) ir elpošanas caurums, kas ir viegli saskatāms, kad ir atvērts, bet grūti saskatāms, kad ir aizvērts. Dažām sugām mantijas iekšpusē ir ļoti maza, plakana čaumala.
Gliemeža apakšdaļu sauc par "kāju". Tāpat kā citi gliemeži, arī gliemezis pārvietojas, ritmiski saraujot muskuļu viļņus pēdas apakšdaļā. Vienlaikus tas izdala gļotu slāni, pa kuru pārvietojas, kas palīdz novērst pēdas bojājumus. Ap pēdas malu ir "pēdas bārkstis".
Dažas gliemežu sugas vietās, kur ir aukstas ziemas, ziemas laikā pārziemo pazemē, bet citu sugu pieaugušie īpatņi iet bojā rudenī.
Gliemeža ķermeņa daļas
Meklēt