Dienvidlibāna (Libānas dienvidi) ir Libānas dienvidu reģions. Tajā ietilpst galvenokārt Dienvidu un Nabatieh administratīvās vienības; šīs teritorijas līdz mūsdienām tiek bieži sauktas par Dienvidu un Nabatijas guberņām. Šīs divas guberņas tika izveidotas, atdalot administratīvos rajonus 1990. gadu sākumā. Reģionu dažkārt plašākā nozīmē iekļauj arī Rašajas (Rashaya) un Rietumbekajas (West Bekaa) rajonus, kā arī Bekajas guberņas dienvidu daļas. Galvenās pilsētas un administratīvie centri reģionā ir Sidona, Tīra (Tīra/Ūža), Džezine un Nabatiyeh.
Ģeogrāfija un ekonomika
Dienvidlibāna stiepjas gar Vidusjūras piekrasti un iekšzemē ietver gan zemas piekrastes līdzenumus, gan kalnainākas zonas un ielejas. Klimats ir tipisks Vidusjūras klimats ar karstām, sausām vasarām un mitrām rudenī/ziemā, kas veicina lauksaimniecību. Reģionā nozīmīgi ir zemkopības produkti (citrusi, olīvas, dārzeņi), neliela rūpniecība, zveja un vietējie tirdzniecības centri. Daudzviet reģiona ekonomikā nozīmīga loma ir remitenču plūsmām un piesātināta privātā sektora darbībai mazajos uzņēmumos. Pilsētu infrastruktūra ir dažāda — daži centri ir relatīvi attīstīti, bet lauku rajonos ir ierobežoti transporta un pakalpojumu resursi.
Pilsētas un kultūrvēsturiskas vērtības
Reģiona lielākās un nozīmīgākās pilsētas ir Sidona un Tīra, kas ir arī svarīgi vēstures un tūrisma centri — abās pilsētās ir redzamas senas tirdzniecības un jūras tradīcijas, ar arheoloģiskām liecībām un vēsturiskām celtnēm. Džezine un Nabatiyeh kalpo kā reģionālie administratīvie un tirgus centri. Piekrastē ir zvejniecības ostas, bet iekšzemes ciematos saglabājas lauku dzīvesveids un reliģiskas kopienas specifika.
Demogrāfija un reliģiskā sastāva īpatnības
Libānas dienvidos dzīvo etniski un reliģiski daudzveidīga iedzīvotāju kopiena. Lielākā daļa iedzīvotāju Bint Jbeilas, Tiras un Nabatijas kazās Libānas dienvidos ir šiītu musulmaņi; šajos rajonos šiītu kopiena ir politiski un sociāli nozīmīga. Tur dzīvo arī daļa kristiešu. Sidonas pilsētā iedzīvotāji pārsvarā ir sunnīti, savukārt pārējās Sidonas kazās (ruralajās teritorijās apkārt Sidonai) iedzīvotāju vairākums bieži ir šiīti. Reģionā ir nozīmīgs kristiešu bloks — galvenokārt grieķu katoļi (melkiti) un maronīti. Jezzine un Marjeyoun kazās iedzīvotāji pārsvarā ir kristieši, bet atsevišķos ciemos — Ain Ebel, Debel, Qaouzah un Rmaich — dzīvo gandrīz tikai maronītu kopienas. Hasbaya kazā lielākā daļa iedzīvotāju ir druzi.
Vēsture un drošība
Dienvidlibānas tuvums Izraēlas robežai ilgstoši ietekmē reģiona drošības situāciju. Reģions ir bijis konflikta zonā dažādos laikos, un tas ir radījis gan cilvēku pārvietošanās, gan ekonomiskus satricinājumus. Politiskā un militārā ietekme dažādās teritorijās ir atšķirīga — reģiona iekšienē darbojas vietējās un reģionālās politiskās spējas. Atjaunošanas un attīstības darbi, īpaši pie karadarbības skartajām teritorijām, ir svarīgi reģiona stabilitātes nodrošināšanai.
Kultūra, valoda un sabiedrība
Reģionā runā arābu valodas vietējos dialektos, un ikdienas kultūra ir cieši saistīta ar lauku dzīves tradīcijām, mūziku, ēdieniem un reliģiskajiem svētkiem. Reliģiskā daudzveidība atspoguļojas svētku kalendāros, draudžu un kopienu dzīvē. Vietējās pilsētas glabā gan muzeālas, gan arheoloģiskas liecības, kas piesaista vietējos un ārvalstu apmeklētājus.
Kopumā Dienvidlibāna ir reģions ar izteiktu kultūras un reliģisko daudzveidību, sarežģītu drošības situāciju un lielu potenciālu lauksaimniecībā un tūrisma attīstībā, ja tiks nodrošināta ilgstoša politiskā stabilitāte un investīcijas infrastruktūrā.
