Tasmānijas Dienvidrietumu nacionālais parks — UNESCO savvaļas mantojums
Tasmānijas Dienvidrietumu nacionālais parks — UNESCO savvaļas mantojums: neskarta daba, nomaļums, pārgājieni un piekļuve ar laivu vai lidmašīnu. Atklāj 25 000 gadu vēsturi.
Dienvidrietumu nacionālais parks ir 618 267 hektāru (1 527 770 akru) liels nacionālais parks Tasmānijas dienvidrietumos, Austrālijā. Tas ir lielākais parks Tasmānijā un ir daļa no Tasmānijas savvaļas dabas mantojuma pasaules mantojuma zonas, kas atzīta par izciliem dabas un kultūras vērtībām.
Parka austrumu daļa atrodas aptuveni 93 km uz rietumiem no Hobartas, un parks stiepjas līdz pat rietumu un dienvidu piekrastei. Šis parks aptver lielāko daļu no savvaļas teritorijām Tasmānijas dienvidrietumos un ir plaši pazīstams ar savu neskarto dabu, nomaļumu un dramatiskajām ainavām. Laikapstākļi parkā var strauji mainīties un bieži ir bargi — spēcīgs vējš, intensīvas lietavas un straujas temperatūras svārstības ir ierasta parādība. Cilvēki šo teritoriju nav nozīmīgi pārveidojuši; arheoloģiskie un citi pierādījumi liecina, ka Tasmānijas aborigēni šo teritoriju apmeklējuši vismaz 25 000 gadu. Eiropas kolonisti ieceļojuši tikai reti, ilgstošu apmetņu bijis ļoti maz, tādēļ daudzas ekosistēmas saglabājušās relatīvi neskartas. Teritorijā ir tikai viens ceļš uz Stratgordonas hidroelektrostacijas ciematu; parkā citādi infrastruktūra ir minimāla, un dienvidu un rietumu daļa ir sasniedzama galvenokārt ar kājām, laivu vai vieglo lidmašīnu.
Mazajā Melaleukas pilsētiņā galējos dienvidrietumos ir skrejceļš lidmašīnām un Nacionālo parku dienesta pamataprīkojums, kas nodrošina piekļuvi izolētajām vietām un glābšanas atbalstu.
Ekosistēmas un ainavas
Parks ietver ļoti dažādas ainavas: no blīvām mūžzaļajām temperātu lietusmežiem un purvainiem buttongrass zālājiem līdz kalnu grēdām, dziļiem ieleju kanjoniem un dramatiskām dolerīta klintīm. Atsevišķās vietās redzami seno ledāju veidoti reljefi un klinšainas virsotnes, tostarp izcils klinšu un stāvkrastu raksturs gar piekrasti. Šīs ainavas veido unikālu mozaīku, kas atbalsta daudzveidīgas bioloģiskās kopienas.
Dzīvība un sugas
Parka teritorija ir mājvieta daudziem endēmiskiem un aizsargājamiem augiem un dzīvniekiem. Starp pazīstamākajām sugām ir Tasmānijas velns (Tasmanian devil), dažādas mērkaķu sugas (quolls), lielas putnu sugas un retos gadījumos arī retos migrējošo putnu sugas, piemēram, oranžvēdera papagailis. Parka ekosistēmās atrodami gan mitrāji, gan meži ar retām augiem, sūnām un sēnēm, kas ir nozīmīgas gan bioloģiskā daudzveidības, gan zinātnes skatījumā.
Kultūras mantojums
Šī teritorija ir bijusi nozīmīga Tasmānijas aborigēnu (Palawa) dzīvē un kultūrā. Arheoloģiskie izrakumi un citi pierādījumi apliecina ilgstošu cilvēka izmantosanu — gan pārvietošanās maršrutu, gan dzīvības nodrošināšanas vietu. Pasaules mantojuma statuss atzīst ne tikai dabas, bet arī šīs rūpīgi sargātās kultūras liecības vērtību.
Apmeklētājiem un drošība
Parks ir ārkārtīgi nomaļš, un apmeklētājiem jābūt labi sagatavotiem. Daudzi populārie pārgājieni, piemēram, South Coast Track un piekļuves uz slavenajām virsotnēm kā Federation Peak, prasa vairākas dienas vai pat nedēļas, labu orientēšanās prasmi, piemērotu ekipējumu un pārtikas krājumu. Mobilā sakara pārklājums vietām var nebūt pieejams; upju šķērsošana, straujas laika apstākļu izmaiņas un reljefa sarežģītība padara pārgājienus bīstamus nepieredzējušiem tūristiem. Pirms došanās ieteicams sazināties ar Nacionālo parku dienestu un reģistrēt savu maršrutu.
Aizsardzība un draudi
Parks ir aizsargāts, taču saskaras ar vairākiem draudiem: mainīgiem uguns režīmiem, invazīvām sugām, klimata pārmaiņu ietekmi un cilvēka radītu spiedienu uz jutīgām ekosistēmām. Pasaules mantojuma statuss palīdz piesaistīt starptautisku uzmanību un resursus, taču efektīvai aizsardzībai nepieciešama pastāvīga uzraudzība, zinātniska pētniecība un vietējo kopienu iesaiste.
Southwest National Park ir viens no svarīgākajiem Tasmānijas dabas aizsardzības objektiem — gan kā bioloģiskas daudzveidības centrs, gan kā vērtīgs kultūras mantojums. Apmeklētājiem tas piedāvā unikālu iespēju iepazīt izolētu, neskartu vidi, taču vienlaikus prasa atbildīgu uzvedību un rūpīgu sagatavošanos.
Vēsture
Lielākā daļa parka tika izveidota 1955. gadā, un sākumā to sauca par Peddera ezera nacionālo parku. Turpmāko 35 gadu laikā parks tika paplašināts un pārdēvēts, līdz 1990. gadā tas sasniedza pašreizējo lielumu. Sākotnējais nelielais Peddera ezers tika appludināts, uzbūvējot aizsprostu uz Gordona upes hidroelektroenerģijas vajadzībām. Cilvēka radīto ezeru sauc arī par Peddera ezeru.
Peddera ezers no Elīzas kalna, Dienvidrietumu nacionālais parks, Austrālija
Tūristu lidmašīna gatavojas pacelties no Melaleukas lidlauka
Savvaļas daba
Melaleukas apvidū vasarā ligzdo ļoti apdraudētās oranžspuķu papagaiļu sugas.
Piekļuve
Uz parku pa sauszemi var nokļūt pa diviem ceļiem: pa Gordona upes ceļu līdz Stratgordonas hidroelektrostacijas ciematam un pa Huonas šoseju līdz Cockle Creek. Parka dienvidu un rietumu apgabalus var sasniegt tikai kājām, ar laivu vai vieglo lidmašīnu. Parku šķērso divas galvenās pastaigu takas. Port Davey taka un Dienvidu piekrastes taka. Pārgājieni parasti ir paredzēti pieredzējušākiem kājāmgājējiem, un to veikšanai ir nepieciešamas aptuveni desmit līdz četrpadsmit dienas. Lai sadalītu pastaigu maršrutu vai lai tūristi varētu doties vienas dienas izbraucienā, var noorganizēt lidojumu uz Melaleuku vai no tās. Ir arī vairāki sarežģītāki pastaigu maršruti, tostarp Austrumu un Rietumu Artūra grēdas, Precipitous Bluff, Dienvidrietumu rags un Federation Peak. Tie nav piemēroti nepieredzējušiem kājāmgājējiem vai cilvēkiem, kas ceļo vieni. Piekļuve jūrai parkā ir no Port Davey un Bathurst ostas.
Iespaidīgā un izolētā Bathurst osta, Dienvidrietumu tuksnesis, Tasmānija, Austrālija
South Cape Bay, Dienvidrietumu nacionālais parks, Tasmānija
Saistītās lapas
Citi nacionālie parki un rezervāti Tasmānijas savvaļas dabas mantojuma zonā ir šādi:
- Šūpuļkalns - St Klēras ezera nacionālais parks
- Dienvidaustrumu aitu putnu saliņa
Jautājumi un atbildes
J: Kur atrodas Dienvidrietumu nacionālais parks?
A: Dienvidrietumu nacionālais parks atrodas Austrālijas dienvidrietumos, Tasmānijā.
Q: Cik liels ir Dienvidrietumu nacionālais parks?
A: Dienvidrietumu nacionālā parka kopējā platība ir 618 267 hektāri jeb 1 527 770 akri, un tas ir lielākais nacionālais parks Tasmānijā.
J: Kas ir unikāls parka laikapstākļu ziņā?
A: Dienvidrietumu nacionālajā parkā laikapstākļi var strauji mainīties un var būt bargi.
J: Kāda ir cilvēka darbības vēsture parkā?
A: Dienvidrietumu nacionālajā parkā Tasmānijas aborigēni ir uzturējušies vismaz 25 000 gadu. Eiropas kolonisti parkā ieradās tikai dažas reizes, taču ilgstošu apmetņu ir bijis maz, un dabiskā vide ir maz mainījusies.
J: Vai cauri parkam ved ceļš?
A: Dienvidrietumu nacionālajā parkā ir tikai viens ceļš, kas ved uz Stratgordonas hidroelektrostaciju pilsētiņu.
J: Kā var nokļūt parka dienvidu un rietumu daļā?
A: Parka dienvidu un rietumu daļu var sasniegt tikai ar kājām, laivu vai vieglo lidmašīnu.
J: Vai Dienvidrietumu nacionālajā parkā ir kāda pilsēta?
A: Dienvidrietumu nacionālā parka galējos dienvidrietumos atrodas neliela pilsētiņa Melaleuca, kurā ir skrejceļš lidmašīnu nosēšanās laukumam un Nacionālo parku dienesta pamata telpas.
Meklēt