Stārkļi ir mazo un vidēji lielo putnu dzimtas Sturnidae dzimtas putni. Šī dzimta pieder pie dziedātājputnu kārtas, un tās pazīstamākā un visplašāk izplatītā suga ir parastais stārkļis (Sturnus vulgaris).
Definīcija un taksonomija
Stārkļi (Sturnidae) ir putnu dzimta, kurā ietilpst dažādas sugas, tostarp parastais stārkļis un vairākas mīnu grupas Āzijā un Āfrikā. Šīs sugas parasti raksturo kompaktas ķermeņa aprises, īsi spārni un spēcīgs knābis. Taksonomiski dzimtā iekļautas gan mazākas, gan samērā lielas sugas, un daļa sugu tiek grupētas pa ģintīm, piemēram, Acridotheres (mīnas) un Sturnus (parastie stārkļi).
Morfoloģija un izskats
Stārkļiem parasti ir īsi apaļi ķermeņi, spēcīgas kājas un taisns lidojums. Daudzu sugu spalvu krāsojums ir tumšs ar metālisku, mirdzošu spīdumu un bieži baltiem plankumiem vai atlikumiem. Izmēri variē — no nelieliem putniem ap 15 cm līdz lielākiem mīnām līdz 30 cm vai vairāk. Knābis ir piemeklēts dažādu barības tipu atrašanai; pavasarī un ligzdošanas laikā knābis var mainīt krāsu dažām sugām.
Izplatība un biotopi
Stārkļi dabiski sastopami Vecajā pasaulē, sākot no Eiropas, Āzijas un Āfrikas līdz pat ziemeļu daļām no Austrālijas un Klusā okeāna tropu salām. Dažas sugas ir izplašinājušās vai ievestas citur — piemēram, parastais stārkļis ir ievazāts Ziemeļamerikā, Havaju salās un Jaunzēlandē, kā arī citviet pasaulē. Stārkļi parasti favorizē atklātas vai daļēji atklātas vides: pļavas, lauksaimniecības ainavas, savvaļas un suburbānas teritorijas, kā arī pilsētas, kur tie var izmantot ērtas barošanās un ligzdošanas vietas.
Barošanās un uzturs
Stārkļi ir visēdāji: to uzturā dominē kukaiņi (piem., tārpi, vaboles, kāpuri), taču tās ēd arī augļus, sēklas, mazas sērcietes un cilvēku atkritumus vai lauksaimniecības kultūras. Vairākas sugas strādā kopā bariņos, meklējot barību uz zemes vai zondējot biezā veģetācijā. Viens raksturīgs paņēmiens ir zondēšana ar atvērtu knābi — putns ierok knābi zemē vai starp stublājiem un tad atver to, lai atrautu slēpto barību.
Uzvedība un sociālās īpašības
Stārkļi ir ļoti sociāli putni — daudzas sugas veido lielas baras un demonstrē izteiktu mijiedarbību starp īpatņiem. Pavasarī un rudenī veidojas iespaidīgas baras, kas spēj rīkot sinhronus, viļņveida lidojumus, ko bieži sauc par murmurācijām. Šie lidojumi var aizsargāt no plēsējiem un palīdzēt atrast barību. Lidojums ir spēcīgs un tiešs, bet spārnu plati ļauj ātri manevrēt.
Saziņa un vokalizācija
Stārkļiem ir daudzveidīgas un sarežģītas dziesmas; tie ir spējīgi mācīties un atkārtot skaņas no apkārtējās vides, tostarp automobiļu signalizāciju, citu putnu saucienus vai pat cilvēku runu. Dažas sugas, īpaši mīnas, ir pazīstamas ar izcilu atdarināšanas spēju. Putni var atpazīt konkrētus īpatņus pēc to saucieniem un izmanto balss signālus teritorijas aizstāvēšanai, partneru piesaistīšanai un brīdināšanai par briesmām.
Reprodukcija un ligzdošana
Lielākā daļa stārkļu ligzdo dobumos — koku dobumos, melnrakstos un mākslīgās būrīšās. Tos piesaista aizsargātas, slēgtas vietas. Oliņas parasti ir zilganas vai baltas; olas skaits un perēšanas ilgums atkarīgs no sugas. Dažas sugas ir koloniālas vai parāda koprades pazīmes, kur vairākas ģimenes izmanto blakus esošas ligzdas un dažkārt piedalās cāļu aprūpē. Perēšana un audzināšana parasti notiek aktīvā pavasara un vasaras periodā.
Attiecības ar cilvēku un ietekme uz vidi
Daudzas sugas labi pielāgojas cilvēka radītajām vidēm un tiek uzskatītas par visēdājām pilsētās un lauksaimniecībā. Tomēr, kur tās ir ievestas, stārkļi var kļūt par invazīvām sugām — konkurēt ar vietējiem putniem par ligzdošanas vietām, izraisīt postījumus lauksaimniecībā un pārnēsāt slimības. Piemēram, parastais stārkļis Ziemeļamerikā ir plaši izplatīts un vietām uzskatāms par kaitēkli.
Vides aizsardzība un saglabāšana
Dažas stārkļu sugas ir vispārīgi izplatītas un pat veiksmīgas cilvēka apdzīvotās teritorijās, bet citas, īpaši šaurāk izplatītas vai mežu sugas, saskaras ar dzīvotņu zudumu, lauksaimniecības intensifikāciju un apmežošanos. Saglabāšanas pasākumi ietver ligzdošanas vietu aizsardzību, piemērotu biotopu atjaunošanu un invazīvu populāciju kontroli tajās teritorijās, kur tie rada kaitējumu vietējai faunai.
Kopumā stārkļi ir bioloģiski interesanta un uzvedības ziņā pielāgota putnu grupa — sociāli, vokāli un barošanās ziņā daudzveidīga, ar nozīmīgu lomu gan dabiskajos, gan cilvēka veidotajos ekosistēmās.
