Stārkļi (Sturnidae) — definīcija, bioloģija, izplatība un uzvedība

Uzzini visu par stārkļiem (Sturnidae): definīcija, bioloģija, izplatība un uzvedība — skaņu imitācija, invazīvās sugas un praktiski fakti vienuviet.

Stārkļi ir mazo un vidēji lielo putnu dzimtas Sturnidae dzimtas putni. Šī dzimta pieder pie dziedātājputnu kārtas, un tās pazīstamākā un visplašāk izplatītā suga ir parastais stārkļis (Sturnus vulgaris).

Definīcija un taksonomija

Stārkļi (Sturnidae) ir putnu dzimta, kurā ietilpst dažādas sugas, tostarp parastais stārkļis un vairākas mīnu grupas Āzijā un Āfrikā. Šīs sugas parasti raksturo kompaktas ķermeņa aprises, īsi spārni un spēcīgs knābis. Taksonomiski dzimtā iekļautas gan mazākas, gan samērā lielas sugas, un daļa sugu tiek grupētas pa ģintīm, piemēram, Acridotheres (mīnas) un Sturnus (parastie stārkļi).

Morfoloģija un izskats

Stārkļiem parasti ir īsi apaļi ķermeņi, spēcīgas kājas un taisns lidojums. Daudzu sugu spalvu krāsojums ir tumšs ar metālisku, mirdzošu spīdumu un bieži baltiem plankumiem vai atlikumiem. Izmēri variē — no nelieliem putniem ap 15 cm līdz lielākiem mīnām līdz 30 cm vai vairāk. Knābis ir piemeklēts dažādu barības tipu atrašanai; pavasarī un ligzdošanas laikā knābis var mainīt krāsu dažām sugām.

Izplatība un biotopi

Stārkļi dabiski sastopami Vecajā pasaulē, sākot no Eiropas, Āzijas un Āfrikas līdz pat ziemeļu daļām no Austrālijas un Klusā okeāna tropu salām. Dažas sugas ir izplašinājušās vai ievestas citur — piemēram, parastais stārkļis ir ievazāts Ziemeļamerikā, Havaju salās un Jaunzēlandē, kā arī citviet pasaulē. Stārkļi parasti favorizē atklātas vai daļēji atklātas vides: pļavas, lauksaimniecības ainavas, savvaļas un suburbānas teritorijas, kā arī pilsētas, kur tie var izmantot ērtas barošanās un ligzdošanas vietas.

Barošanās un uzturs

Stārkļi ir visēdāji: to uzturā dominē kukaiņi (piem., tārpi, vaboles, kāpuri), taču tās ēd arī augļus, sēklas, mazas sērcietes un cilvēku atkritumus vai lauksaimniecības kultūras. Vairākas sugas strādā kopā bariņos, meklējot barību uz zemes vai zondējot biezā veģetācijā. Viens raksturīgs paņēmiens ir zondēšana ar atvērtu knābi — putns ierok knābi zemē vai starp stublājiem un tad atver to, lai atrautu slēpto barību.

Uzvedība un sociālās īpašības

Stārkļi ir ļoti sociāli putni — daudzas sugas veido lielas baras un demonstrē izteiktu mijiedarbību starp īpatņiem. Pavasarī un rudenī veidojas iespaidīgas baras, kas spēj rīkot sinhronus, viļņveida lidojumus, ko bieži sauc par murmurācijām. Šie lidojumi var aizsargāt no plēsējiem un palīdzēt atrast barību. Lidojums ir spēcīgs un tiešs, bet spārnu plati ļauj ātri manevrēt.

Saziņa un vokalizācija

Stārkļiem ir daudzveidīgas un sarežģītas dziesmas; tie ir spējīgi mācīties un atkārtot skaņas no apkārtējās vides, tostarp automobiļu signalizāciju, citu putnu saucienus vai pat cilvēku runu. Dažas sugas, īpaši mīnas, ir pazīstamas ar izcilu atdarināšanas spēju. Putni var atpazīt konkrētus īpatņus pēc to saucieniem un izmanto balss signālus teritorijas aizstāvēšanai, partneru piesaistīšanai un brīdināšanai par briesmām.

Reprodukcija un ligzdošana

Lielākā daļa stārkļu ligzdo dobumos — koku dobumos, melnrakstos un mākslīgās būrīšās. Tos piesaista aizsargātas, slēgtas vietas. Oliņas parasti ir zilganas vai baltas; olas skaits un perēšanas ilgums atkarīgs no sugas. Dažas sugas ir koloniālas vai parāda koprades pazīmes, kur vairākas ģimenes izmanto blakus esošas ligzdas un dažkārt piedalās cāļu aprūpē. Perēšana un audzināšana parasti notiek aktīvā pavasara un vasaras periodā.

Attiecības ar cilvēku un ietekme uz vidi

Daudzas sugas labi pielāgojas cilvēka radītajām vidēm un tiek uzskatītas par visēdājām pilsētās un lauksaimniecībā. Tomēr, kur tās ir ievestas, stārkļi var kļūt par invazīvām sugām — konkurēt ar vietējiem putniem par ligzdošanas vietām, izraisīt postījumus lauksaimniecībā un pārnēsāt slimības. Piemēram, parastais stārkļis Ziemeļamerikā ir plaši izplatīts un vietām uzskatāms par kaitēkli.

Vides aizsardzība un saglabāšana

Dažas stārkļu sugas ir vispārīgi izplatītas un pat veiksmīgas cilvēka apdzīvotās teritorijās, bet citas, īpaši šaurāk izplatītas vai mežu sugas, saskaras ar dzīvotņu zudumu, lauksaimniecības intensifikāciju un apmežošanos. Saglabāšanas pasākumi ietver ligzdošanas vietu aizsardzību, piemērotu biotopu atjaunošanu un invazīvu populāciju kontroli tajās teritorijās, kur tie rada kaitējumu vietējai faunai.

Kopumā stārkļi ir bioloģiski interesanta un uzvedības ziņā pielāgota putnu grupa — sociāli, vokāli un barošanās ziņā daudzveidīga, ar nozīmīgu lomu gan dabiskajos, gan cilvēka veidotajos ekosistēmās.

Ganāmpulki

Ziemeļaustrumeiropas strazdi migrē, bet Dienvideiropā un Rietumeiropā tie ir pastāvīgi putni. Strazdi parasti ir ļoti sociāla dzimta. Lielākā daļa sugu visu gadu apvienojas dažāda lieluma saimēs. Šajos saimēs var būt arī citas strazdu sugas un dažkārt arī citu dzimtu sugas. Šāda sociāla uzvedība ir acīmredzama, staigājot ligzdā. Nevairošanās sezonā dažās ligzdošanas vietās var būt tūkstošiem putnu. Kādreiz Lielbritānijā putnu baru skaits bija miljoniem putnu, lai gan tagad to skaits ir mazāks nekā agrāk.

Sternus vulgaris rudenī un ziemā ir ļoti kopīga suga. Ganāmpulku lielums ir mainīgs: lieli ganāmpulki ir iespaidīgs skats un skaņa. Šie pulki bieži piesaista plēsīgosputnus, piemēram, kragakājus. Pulki lidojuma laikā veido blīvu lodveida veidojumu, bieži paplašinās un sarūk un maina formu, šķietami bez vadoņa.

Pilsētu centros, mežmalās vai niedrājos var veidoties ļoti lielas riesta vietas, dažkārt pat līdz 1,5 miljoniem putnu, kas rada problēmas ar to izkārnījumiem. Pavasarī dienvidrietumu Jitlandē, Dānijā, tieši pirms saulrieta vērojami milzīgi vairāk nekā miljons strazdu pulki. Tur tie pulcējas martā, līdz aprīļa vidū dodas uz ligzdošanas vietām. Viņu pulki veido sarežģītas figūras uz debess fona, un šo parādību vietējie iedzīvotāji dēvē par "Melno sauli". Lai vērotu šo izrādi, vislabākā vieta, kur to vērot, ir jūras piekrastes purvi pie Tondēras un Esbjergas.

Īsi pirms saulrieta ziemas vidū Apvienotās Karalistes apgabalos veidojas no pieciem līdz piecdesmit tūkstošiem strazdu baru. Šādus barus parasti sauc par stārķu bariem.

• Kolektīvā dzīvnieku uzvedība

Ziemeļamerika

Lai gan Ziemeļamerikā ir aptuveni 200 miljoni strazdu, tie visi ir pēcnācēji 60 putnu, kurus 1890. gadā (un vēl 40 - 1891. gadā) Ņujorkas Centrālajā parkā izlaida Eižens Šifeļins. Viņš bija Ziemeļamerikas Aklimatizācijas biedrības biedrs, kas Ziemeļamerikā centās ievest visas Viljama Šekspīra darbos minētās putnu sugas.

Eiropas strazdi kā introducēta suga nav aizsargāti saskaņā ar Līgumu par migrējošo putnu aizsardzību. Ziemeļamerikā strazdi tiek uzskatīti par kaitīgu sugu. Šie putni, kas pārvietojas milzīgos baros, bieži apdraud gaisa satiksmi, traucē lopkopību, izdzen vietējos putnus un mitinās pilsētu kvartālos. Katru gadu tie atstāj aiz sevis kodīgus izkārnījumus un simtiem miljonu dolāru lielus zaudējumus. ASV valdības aģenti 2008. gadā noindēja, nošāva un notvēra 1,7 miljonus strazdu, kas ir vairāk nekā jebkuras citas kaitīgas sugas.

Jauneklis no liela ganāmpulka Kalifornijā, ASV.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc putnu dzimtu?

J: Kur strazdi sastopami dabā?

J: Vai strazdi ir ievesti citur?

J: Kā strazdi meklē barību?

J: Kā izskatās strazda spalva?

J: Kur ligzdo lielākā daļa sugu?

J: Vai dažas Āzijas sugas sauc par mīnām?

Meklēt pēc burta