Definīcija

ASV Konstitūcijas piektajā pantā ir noteikts, ka štatu ratifikācijas konvencijas ir viens no diviem veidiem, kā ratificēt ierosinātos konstitūcijas grozījumus. Praktiski tas nozīmē, ka, ja Kongress nosaka šādu ratifikācijas veidu, tad grozījums stāsies spēkā tikai pēc tam, kad to apstiprinās konvencijas trīs ceturtdaļām štatu (pašreizējiem 50 štatiem — 38 štatiem). Ratifikācijas konvenciju mērķis ir nodrošināt alternatīvu valsts likumdevējām, ļaujot grozījuma atzīšana notikt, izmantojot īpaši sasauktas delegātu sapulces, nevis tieši caur štatu parlamentiem.

Vēsture un piemēri

Ratifikācijas konvencijas ASV ir izmantotas tikai vienu reizi. Tā notika 1933. gadā, un to izmantoja, lai ratificētu 21. grozījumu, kas anulēja 18. grozījumu (prohibīciju). Lielā daļa vēsturnieku un juristu uzskata, ka par ratifikācijas konvencijas izvēli politiski svarīgu jautājumu — šajā gadījumā alkohola aizlieguma atcelšanu — dēļ. Valstu prakse attiecībā uz delegātu atlasi un konvenciju organizēšanu atšķīrās: dažviet delegātus ievēlēja vēlētāji, citviet iecēla likumdevēji vai izmantoja citas procedūras, ko paredzēja attiecīgā štata likumi.

Atšķirība starp konventu grozījumu ierosināšanai un ratifikācijas konvencijām

Ir svarīgi neatcelt divus dažādus Article V mehānismus, jo tie bieži tiek sajaukti:

  • Grozījumu ierosināšana: Grozījumus var ierosināt Kongress ar divu trešdaļu balsu vairākumu abās palātās vai — teorētiski — ar konvenciju, ko sasauc, ja par to nobalso divas trešdaļas štatu likumdevēju. Šāda konvencija (saukta par "Convention to propose amendments") nekad nav sasaukta.
  • Grozījumu ratificēšana: Kad grozījums ir ierosināts, Kongress nosaka, vai tas tiks ratificēts caur štatu likumdevējiem vai caur štatu ratifikācijas konvencijām — un ratifikācijai jābūt pieņemtai trīs ceturtdaļām štatu.

Procedūra un praktiskie aspekti

  • Kongress ierosina grozījumu un nosaka ratifikācijas veidu (likumdevēji vai konvencijas).
  • Ja kongress izvēlas ratifikācijas konvencijas, katram štatam, kas piekrīt, tiek saskaņā ar saviem likumiem organizēta konvencija vai sapulce, kurā deleģāti balsos par grozījuma pieņemšanu.
  • Ratifikācija tiek uzskatīta par pabeigtu, kad trīs ceturtdaļas štatu ir ratificējušas (t.i., apstiprinājušas konvencijās vai likumdevējos, atkarībā no Kongresa izvēles).

Konkrēti praktiskie jautājumi — piemēram, kā tiek izvēlēti delegāti, vai vairākums nepieciešams vietējā līmenī, un cik ilgi ratifikācijas process var ilgt — tiek regulēti gan ar federālo, gan ar valdību normu un praksi. Kongress reizēm noteicis laika ierobežumus grozījumu ratifikācijai; tiesas bieži atturas iejaukties, uzskatot šos jautājumus par politiskiem.

Juridiskā nozīme un mūsdienu debates

Juridiski un politiski štatu ratifikācijas konvencijas kalpo kā alternatīvs instruments, kas var samazināt tiešo ietekmi, ko uz grozījuma iznākumu var atstāt štatu likumdevēji. Tomēr tā kā šis instruments ir izmantots reti, trūkst plašas prakses, un pastāv neskaidrības par dažu procedūru interpretāciju. Tāpat pastāv debates par to, vai un kā būtu iespējams vai droši sasaukt konvenciju grozījumu ierosināšanai (Article V convention), jo kritiķi brīnās par iespējamām "neparedzamām" konsekvencēm vai "runaway convention" risku.

Kāpēc tas tiek izmantots reti

  • Vēsturiski Kongress parasti izvēlējies ratificēt grozījumus caur štatu likumdevējiem kā vienkāršāku un prognozējamāku ceļu.
  • Dažreiz politiskie apsvērumi padara izdevīgāku vai ērtāku rakstīt grozījumu tā, lai tas gūtu atbalstu likumdevēju institūcijās, nevis organizēt simtiem valsts līmeņa konvenciju.
  • Attiecīgi trūkst plašas prakses un precedentu, kas arī samazina vēlmi šo ceļu izmantot.

Kopumā štatu ratifikācijas konvencijas ir konstitucionāls mehānisms ar īpašu funkciju — sniegt alternatīvu ratifikācijas ceļu — un tās vēsturiskā pieredze (vienreizēja izmantošana 1933. gadā) ilustrē gan šo instrumentu iespējas, gan ierobežojumus.