Āhenes kauja (1944) — nozīmīga Otrā pasaules kara pilsētas kauja

Līdz 1944. gada septembrim Rietumu sabiedrotie bija sasnieguši Vācijas rietumu robežu. To aizsargāja Zīgfrīda līnija. 17. septembrī britu, amerikāņu un poļu spēki uzsāka operāciju "Tirgus dārzs".

Tas bija mēģinājums apiet Zīgfrīda līniju, šķērsojot Reinas lejteci Nīderlandē. Šī plāna neveiksme un apgādes problēmas, ko radīja lielais attālums, apturēja sabiedroto virzību uz Berlīni.

Francijā bija daudz bojā gājušo un ievainoto vāciešu. Feldmaršals Valters Models sacīja, ka viņa 74 divīziju spēks bija tikai 25. Rietumu sabiedroto apgādes problēmas deva vāciešiem laiku atjaunot savu spēku. Septembrī uz Zīgfrīda līniju tika nosūtīti jauni karaspēka vienības. Kopējais skaits bija 230 000 karavīru, tostarp 100 000 jaunu karavīru.

Mēneša sākumā vāciešiem rietumos bija aptuveni 100 tanki, bet beigās - 500 tanki. Kad Zīgfrīda līnijā tika pārvietoti vīri un tehnika, viņiem izdevās panākt 4,8 km dziļumu.

Sabiedroto spēki ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vadībā vēlējās ieņemt Rūru. Tā bija Vācijas galvenā rūpniecības teritorija.

Ģenerāļa Džordža Patona Trešajai armijai tika dots pavēle ieņemt Francijas Lotringas reģionu. Ģenerāļa Kortnija Hodžesa pirmajai armijai tika pavēlēts uzbrukt pie Āhenes.

Sākumā Hodžess bija cerējis apbraukt pilsētu. Viņš domāja, ka to aizsargā tikai neliela karaspēka grupa, kas padosies, tiklīdz tiks atdalīta.

Skaistā, vecā pilsēta Āhene nebija svarīgs militārais mērķis, jo tā nenodarbojās ar kara ražošanu. Tās aptuveni 165 000 iedzīvotāju nebija sabombardējuši sabiedrotie.

Tas bija svarīgs simbols nacistu režīmam un vācu tautai. Tā bija pirmā Vācijas pilsēta, kuru Otrā pasaules kara laikā apdraudēja ienaidnieks. Tā bija arī "Pirmā reiha" dibinātāja Kārļa Lielā vēsturiskā galvaspilsēta. Pilsēta vāciešiem bija ļoti svarīga.

Pilsētas aizstāvji pirmo reizi cīnījās savā zemē; viens vācu virsnieks teica: "Pēkšņi mēs vairs nebijām nacisti, mēs bijām vācu karavīri."

Āheni aizsargāja Zīgfrīda līnija - ar prettanku šķēršļiem un dzeloņstiepļu un dzeloņstiepļu žogu aizsargāta spilvenu, fortu un bunkuru sistēma. Vairākos rajonos vācu aizsardzības sistēma bija vairāk nekā 10 jūdžu (16 km) dziļa. Tā bija spēcīgākā aizsardzība, kāda jebkad būvēta.

Vācieši, mācoties no Austrumu frontes pieredzes, novietoja aizsardzības punktus pilsētu centros. Viņi izmantoja šauras ielas, lai apgrūtinātu ienaidnieka bruņumašīnu pārvietošanos.

Lai gan karaspēks, kas aizstāvēja Āheni un Rūru, bija zemas kvalitātes, nocietinājumi, kas aizsargāja Āheni un Rūru, amerikāņu spēkiem sagādāja lielas problēmas. Izkļūšana cauri Āhenei tika uzskatīta par svarīgu, jo zeme aiz Āhenes bija līdzena un pa to bija viegli pārvietoties motorizētajām sabiedroto armijām.

Cīņas ap Āheni sākās septembra otrajā nedēļā. Pilsētu aizstāvēja 116. tanku divīzija ģenerāļa Gerharda fon Šverina vadībā.

Sabiedroto spēku tuvuma dēļ lielākā daļa pilsētas valdības ierēdņu bija pametuši pilsētu, pirms iedzīvotāji tika izvesti. (Par to Hitlers lika visas aizbēgušās nacistu amatpersonas nosūtīt uz Austrumu fronti kā ierindas karavīrus). fon Šverins vēlējās nodot pilsētu sabiedroto spēkiem. Tomēr 13. septembrī, pirms viņš varēja padoties, viņam tika pavēlēts sākt pretuzbrukumu amerikāņu spēkiem uz dienvidrietumiem no Āhenes. Viņš uzbruka ar saviem panzergrenadieru spēkiem.

Vācu ģenerāļa mēģinājums padoties pilsētai lika Ādolfam Hitleram ģenerāli arestēt. Viņa vietā stājās ģenerālis Gerhards Vilks. Neskatoties uz 12. un 13. septembrī notikušajām kaujām, ASV VII korpuss turpināja mēģināt pārvarēt vācu aizsardzību.

No 14. līdz 16. septembrim ASV 1. kājnieku divīzija virzījās pretī spēcīgai aizsardzībai un uzbrukumiem. Galu galā viņi aplenca pusi pilsētas.

Lēnā virzība uz priekšu apstājās septembra beigās, jo bija apgādes problēmas, kā arī degvielas un munīcijas nosūtīšana operācijai "Tirgus dārzs" Nīderlandē.

Vācu aizstāvji Āhenē

Oktobrī Āhenes aizsardzība tika uzticēta ģenerāļa Frīdriha Kēlinga LXXXI korpusam. Kopā ar pievienoto 506. tanku bataljonu un 108. tanku brigādi šie spēki bija 20 000 vīru un 11 tanki. Kēčlingam tika apsolīta arī jauna 116. tanku divīzija un 3. pančergrenādieru divīzija ar 24 000 karavīru.

Ziemeļu pieejas aizsargāja 183. Volksgrenadierdivīzija un 49. kājnieku divīzija. Savukārt 12. kājnieku divīzija bija izvietota uz dienvidiem.

7. oktobrī Āhenes aizsardzībai tika nosūtīta 1. SS tanku divīzija Leibstandarte SS Adolf Hitler Panzer Division.

Lai gan turpināja ierasties jauni karavīri, 12. kājnieku divīzija no 16. līdz 23. septembrim bija zaudējusi pusi no sava kaujaspēka, un 49. un 275. kājnieku divīzijai bija jādod laiks atpūtai.

Ja Otrā pasaules kara sākumā vācu kājnieku divīziju skaits bija 15 000-17 000 karavīru, tad Otrā pasaules kara sākumā tas bija samazināts līdz 12 500 karavīru. Līdz 1944. gada novembrim divīzijas vidējais skaits bija 8761 vīrs.

Lai risinātu karaspēka trūkuma problēmu, 1944. gadā tika izveidotas Volksgrenadier divīzijas. To vidējais kopējais skaits bija nedaudz vairāk par 10 000 vīru uz divīziju. Lai gan aptuveni ceturtā daļa no tiem bija pieredzējuši veterāni, divas ceturtdaļas bija jauni karavīri un slimnieki, bet pārējie bija no Luftwaffe un Kriegsmarines.

Šīs divīzijas bieži saņēma jaunākos kājnieku ieročus, taču tām trūka artilērijas un motorizācijas. 183. Volksgrenadieru divīzijai nebija laika trenēties kā vienībai. Līdzīgā situācijā bija arī 246. Volksgrenadierdivīzija. Daudziem tās karavīriem bija mazāk nekā desmit dienas ilgas kājnieku mācības. Visas šīs karaspēka nepilnības kompensēja spēcīgie nocietinājumi, kas ieskauj Āheni.

Amerikāņu spēki

Uzdevums ieņemt Āheni tika uzticēts ģenerāļa Čārlza H. Korleta XIX korpusa 30. kājnieku divīzijai un Džozefa Kolinsa VII korpusa 1. kājnieku divīzijai.

Ģenerāļa Lelanda Hobsa 30. kājnieku divīzijai palīdzēs 2. bruņotā divīzija, kas mēģinās pārvarēt 30. divīzijas iecirkni Zīgfrīda līnijā. Viņu sānus aizsargāja 29. kājnieku divīzija.

Dienvidos 1. kājnieku divīziju atbalstīja 9. kājnieku divīzija un 3. bruņotā divīzija. Šīs divīzijas uzņēma lielu skaitu jaunu vīru.

Līdz 1. oktobrim vairāk nekā 70 % ģenerāļa Klarensa Hūbera (Clarence Huebner) 1. kājnieku divīzijas karavīru bija jauniesauktie. Septembra pēdējās divas nedēļas tika pavadītas, apmācot šos vīrus kaujas un ieroču mācībās.

Plāns paredzēja, ka abām kājnieku divīzijām jāizvairās no ielu kaujām Āhenē. Plānots, ka abas divīzijas aplenks pilsētu. Pēc tam nelieli spēki to ieņemtu, kamēr lielākā daļa ASV spēku virzītos uz austrumiem.

Lai gan amerikāņu vienības parasti varēja ātri iegūt jaunus karavīrus, viņiem reti kad bija pietiekama apmācība. Daudziem jaunākajiem virsniekiem trūka taktisko un vadības spēju. Daži tankisti nekad iepriekš nebija vadījuši pat automašīnu. Dažiem tanku komandieriem pirms misijām bija jāmāca saviem vīriem, kā lauka apstākļos iekraut un šaut no tanku lielgabaliem.

ASV sistēma nozīmēja, ka jaunie karavīri, kas nonāca frontes līnijās, nebija pienācīgi apmācīti kaujas darbam. Dažkārt puse no vienības rezerves karavīriem bojā gāja bojā vai bija ievainoti jau pirmajās dienās.

Šo zaudējumu dēļ kaujās bija jāiesaistās lielākam skaitam karavīru. ASV 28. kājnieku divīzijas bataljons tika nosūtīts pret Āheni, lai 18.-21. oktobrī palīdzētu ASV 1. kājnieku divīzijai.

Šos spēkus atbalstīja Devītais gaisa spēks, kas zināja, kur atrodas 75 % pilonstabu. Viņi plānoja atklāšanas bombardēšanu, izmantojot 360 bumbvedējus un 72 iznīcinātājus. Otrajā uzbrukumā, kurā tika izmantots arī napalms, tiks izmantotas jaunas lidmašīnas.

Tā kā vāciešiem bija maz pretgaisa lielgabalu un stipri ierobežots Luftwaffe atbalsts, sabiedroto spēki kontrolēja debesis virs Āhenes.

Sešas dienas pirms amerikāņu uzbrukuma sabiedroto artilērija bombardēja vācu aizsargus Āhenes apkārtnē. Lai gan bombardēja vācu LXXXI korpusu, lai apturētu visu karaspēka un apgādes kustību, tas nekaitēja pilošu boksiem un cietokšņiem.

Arī 2. oktobra atklāšanas bombardēšana no gaisa nodarīja nelielu kaitējumu vācu aizsardzībai. 450 lidmašīnas netrāpīja nevienā vācu pilonstilbī. Mērķus slēpa sabiedroto artilērijas dūmi. Kad lidmašīnas bija beigušas bombardēšanu, artilērija izšāva 18 696 šāviņus.

Virzība no ziemeļiem: 2.-8. oktobris

30. kājnieku divīzija virzījās uz priekšu 2. oktobrī. Viņi izmantoja artilēriju, lai iznīcinātu vācu pilskurus. Lai ieņemtu vienu pilonstabu, bija nepieciešamas trīsdesmit minūtes. Smagas kaujas nebija gaidītas, un viena grupa stundas laikā zaudēja 87 karavīrus; cita grupa vācu artilērijas triecienā zaudēja 93 no 120 karavīriem.

Uzbrucējiem lēnām izdevās šķērsot Vērmas upi. Viņi uzbruka vāciešu pulksteņu boksiem ar liesmu metējiem un sprāgstvielām. Līdz 2. oktobra pēcpusdienai 30. kājnieku divīzija bija pārvarējusi vācu aizsargus un sasniegusi Palenbergas pilsētu.

Šeit ASV karavīriem nācās cīnīties, lai nokļūtu līdz katrai mājai. (Kareivis Harolds G. Kiners tika apbalvots ar Goda medaļu par to, ka metās uz vācu granātas, izglābjot divu karavīru dzīvības).

Cīņas Rimburgas pilsētā bija briesmīgas. Amerikāņu bruņutehnika nevarēja šķērsot Vērmas upi, un tā nevarēja atbalstīt kājniekus, kas uzbruka vāciešiem. Pirmajā dienā 30. kājnieku divīzija iznīcināja 50 vācu pilskuntiņus.

Divīzijas virzīšanos uz priekšu palīdzēja 29. kājnieku divīzijas uzbrukumi. Vācieši uzskatīja, ka 29. divīzijas uzbrukumi bija galvenais uzbrukums.

Naktī uz 2. oktobri vācu 902. triecienšauteņu bataljonam tika dots rīkojums uzbrukt 30. kājnieku divīzijai. Sabiedroto artilērija lika vācu uzbrukumam nesākties laikus. Vācu uzbrukums cieta neveiksmi.

Amerikāņu bruņutehnika varēja palīdzēt 3. oktobrī. ASV uzbrukumus apturēja vācu uzbrukumi. Rimburgu ieņēma otrajā dienā. Cīņas bija sākušās arī Übach pilsētā. Amerikāņu tanki mēģināja uzbrukt pilsētai. Tomēr vācu artilērijas apšaudes dēļ tie nevarēja pārvietoties.

Amerikāņu artilērijas uguns neļāva vāciešiem to atkarot. Dienas beigās 30. kājnieku divīzija bija aptuveni 300 kritušo un ievainoto.

Vācu spēki turpināja uzbrukumus Ubahai. Tas apturēja amerikāņu karaspēka virzīšanos uz priekšu. 4. oktobrī sabiedrotie bija ieņēmuši tikai Hoverdoru un Beggendorfu. Pēdējo trīs dienu laikā amerikāņi zaudēja 1800 karavīru. 5. oktobrī 30. kājnieku divīzijas 119. pulks ieņēma Merkšteinu-Herbahu.

Nākamajā dienā vācieši uzbruka Ubahai, taču uzbrukums nebija veiksmīgs. Amerikāņu rīcībā bija daudz vairāk tanku. Vāciešiem nebija papildu karaspēka. Ģenerālis Kēčlings tomēr saņēma Tiger tanku grupu, lai aizstāvētu Āheni no ziemeļiem.

8. oktobrī vācieši uzbruka ar kājnieku pulku, 1. šturma bataljonu, 108. tanku brigādi un 40 bruņumašīnām. Uzbrukuma kreisajā pusē tika nogriezts amerikāņu plosts. Vāciešiem bija lieli zaudējumi, un amerikāņi tuvojās tuvāk.

Virzība no dienvidiem: 8.-11. oktobris

Dienvidos 1. kājnieku divīzija uzbruka 8. oktobrī. Viņi vēlējās ieņemt Verlautenheides pilsētu. Liels artilērijas uzbrukums palīdzēja viņiem ieņemt pilsētu.

Līdz 10. oktobrim 1. kājnieku divīzija atradās plānotajā pozīcijā, kur tā varēja pievienoties 30. kājnieku divīzijai. Vācieši uzbruka, bet viņu rīcībā bija vairāk nekā 40 kritušo un 35 gūstekņi. Neskatoties uz atkārtotiem vācu uzbrukumiem, 1. kājnieku divīzija spēja ieņemt augstienes ap pilsētu.

10. oktobrī ASV draudēja bombardēt pilsētu, ja tā nepadosies. Vācu komandieris atteicās padoties. Amerikāņu artilērija izšāva 5000 lādiņu, un pilsētu bombardēja amerikāņu lidmašīnas.

Saite uz augšu: 11.-16. oktobris

Amerikāņu bojāgājušo un ievainoto skaits pieauga. To izraisīja vācu uzbrukumi un bīstamība, uzbrūkot spilvenu kastēm. Vācieši Bardenbergas pilsētā izveidoja pilonstieņus, lai sevi aizstāvētu. Amerikāņu uzbrucēji atkāpās un apšaudīja pilsētu ar artilēriju.

12. oktobrī vācieši uzbruka amerikāņu 30. kājnieku divīzijai. Amerikāņi aizsargājās ar artilērijas uguni un prettanku aizsardzību.

Pie Birkas ciemata notika cīņa starp vācu tankiem un vienu amerikāņu Sherman tanku. Pēc tam ieradās 2. bruņutehnikas divīzija, un vācieši tika izspiesti no pilsētas.

30. kājnieku divīzijai bija jāaizstāv visa tās rīcībā esošā zeme. Tika pavēlēts pārvietoties uz dienvidiem, lai pievienotos 1. kājnieku divīzijai. Divi kājnieku bataljoni no 29. divīzijas tika nosūtīti pievienoties 30. divīzijai.

Tajā pašā dienā (12. oktobrī) divi vācu kājnieku pulki mēģināja atgūt karaspēku. Abi pulki tika gandrīz pilnībā iznīcināti. No 11. līdz 13. oktobrim sabiedroto lidmašīnas bombardēja Āheni.

15. oktobrī vācieši atkal uzbruka 1. kājnieku divīzijai. Lai gan vairākiem smagajiem tankiem izdevās izlauzties cauri amerikāņu līnijām, lielāko daļu vācu spēku iznīcināja artilērija un lidmašīnas.

Nākamajā dienā vācieši uzbruka ar 3. pancerngrenadieru divīziju. Viņiem bija lieli zaudējumi, un uzbrukums bija jāpārtrauc.

30. kājnieku divīzija un 29. kājnieku un 2. bruņotās divīzijas daļas no 13. līdz 16. oktobrim pārvietojās uz dienvidiem. Tās nespēja izlauzties cauri vācu aizsardzības spēkiem un savienoties ar sabiedroto spēkiem dienvidos.

Vācieši uzbruka ar artilēriju. Vācu tanki bija paslēpti mājās. 30. kājnieku divīzijas komandieris ģenerālis Hobbss centās apiet vācu aizsardzību. Viņš uzbruka ar diviem kājnieku bataljoniem. Uzbrukums bija veiksmīgs. 30. un 1. kājnieku divīzija apvienojās 16. oktobrī.

Kaujās bija gājuši bojā vairāk nekā 400 amerikāņu XIX korpusa karavīru un 2000 ievainoto, no kuriem 72% bija 30. kājnieku divīzijas karavīri. Vācieši bija nogalinājuši 630 savus karavīrus un ievainojuši 4400; vēl 600 karavīru tika nogalināti 3. Panzergrenadieru divīzijas uzbrukumā ASV 1. kājnieku divīzijai 16. oktobrī.

Cīņa par pilsētu: 13.-21. oktobris

1. kājnieku divīzijai bija tikai viens pulks, lai ieņemtu pilsētu. Viņi uzbruka ar ložmetējiem un liesmu metējiem. Uzbrukumā tika izmantoti tikai daži tanki un viena haubice.

Pilsētu aizstāvēja 5000 vācu karavīru, tostarp flote, gaisa spēki un pilsētas policija. Lielākajai daļai šo karavīru trūka pieredzes un apmācības. Viņus atbalstīja daži tanki un triecienšautenes. Tomēr Āhenes aizstāvji varēja izmantot šaurās ielas, lai aizstāvētu pilsētu.

26. kājnieku uzbrukumu 13. oktobrī apturēja vācieši, kas apšaudīja no kanalizācijas šahtām un pagrabiem. Šermaņu tanki nevarēja pārvietoties šaurajās ielās. Lai iznīcinātu vācu nocietinājumus, 26. kājnieku pulks izmantoja haubices. Sherman tankiem uzbruka vācu prettanku lielgabali.

Amerikāņu tanki un citas bruņumašīnas apšaudīja ēkas, lai nogalinātu tajās slēpušos aizstāvjus. Vācu kājnieki pārvietojās pa kanalizāciju, lai uzbruktu amerikāņiem.

Vācieši cīnījās ļoti sīvi. Viņi uzbruka amerikāņiem un izmantoja bruņutehniku, lai apturētu amerikāņu pārvietošanos.

18. oktobrī 26. kājnieku pulka 3. bataljons gatavojās uzbrukt viesnīcai Quellenhof. Tas bija viens no pēdējiem vāciešu kontrolētajiem rajoniem pilsētā. Viesnīcu apšaudīja amerikāņu tanki un citas lielgabali. Tajā pašā naktī viesnīcā ieradās 300 jauni 1. SS bataljona karavīri. Viņi apturēja vairākus uzbrukumus ēkai.

Spēcīgam vācu uzbrukumam izdevās izlauzties garām amerikāņu kājnieku rotai ārpus viesnīcas. Vāciešus apturēja amerikāņu mīnmetēju uguni.

Amerikāņi apšaudīja vācu pozīcijas ar 155 milimetru lielgabaliem. Tāpat tika izmantots 110. kājnieku pulka bataljons, lai aizpildītu spraugas pilsētā. Jaunajam bataljonam 19. un 20. oktobrī tika pavēlēts uzbrukt pilsētai.

21. oktobrī 26. kājnieku pulka karavīri ieņēma Āhenes centru. Kvelenhofas viesnīcā esošie vācieši padevās, izbeidzot cīņu par pilsētu.