Napalm ir vairāku karadarbībā izmantotu uzliesmojošu šķidrumu kopnosaukums; visbiežāk ar to saprot želejveida benzīnu, ko izmanto kā uzliesmojošu līdzekli. Būtībā napalms ir šķidrumu biezinātājs — speciāla viela, kas, sajaukta ar benzīnu vai citu viegli uzliesmojošu šķidrumu, padara to lipīgu, želejveida un ilgstoši degošu. Napalma nosaukums radies no divām sākotnējām sastāvdaļām: naftēnskābes (naphthenic) un palmitīnskābes (palmitic) alumīnija sāļu koprecipitāta maisījuma.
Definīcija un sastāvs
Sākotnējais napalms bija biezinātājs, kas pievienots petrolejai, benzīnam vai citiem degvielas maisījumiem, lai iegūtu lipīgu degvielas želeju. Nosaukums napalms cēlies no šo biezinātāju ķīmiskajām sastāvdaļām — naftēnskābes un palmitīnskābes alumīnija sāļiem (alumīnija sāļi). To izstrādāja Hārvarda ķīmiķu komanda Otrā pasaules kara laikā, komandas vadītājam bijot Luisam Fīseram.
Praksē pastāv vairāki napalma veidi. Mūsdienās visplašāk pazīstamais ir tā saucamais napalms‑B — biezinātājs, kas parasti tiek ražots, sajaucot benzola frakcijas ar polistirolu, pievienojot degvielu; oriģinālajā tekstā šī variācija minēta arī kā polistirola, un tas ir pazīstams kā napalms‑B. Napalm‑B dega ilgāk un bija izturīgāks pret izšļakstīšanos nekā agrākie kaučuka bāzes maisījumi.
Ražošana un tehniskās īpašības
Galvenā napalma īpašība ir spēja pielipt pie virsmām un degt ilgi, radot intensīvu siltuma un liesmas ietekmi. Dažādas formulas un proporcijas ļauj regulēt degošās masas viskozitāti, plaisāšanas un izplatīšanās spējas. Napalms ir īpaši bīstams tāpēc, ka lipīgā masa piekļaujas apģērbam, ādas virsmai un citiem materiāliem, tādējādi pagarinot sadegšanas laiku un palielinot termiskos bojājumus. Degšanas procesā veidojas arī liels daudzums dūmu un toksisku gāzu — tostarp oglekļa monoksīda, kas var izraisīt nosmakšanu un saindēšanos.
Vēsture un militārā izmantošana
Lai gan napalms kā identifikējama 20. gadsimta ķīmiskā tehnoloģija ir salīdzinoši jauna, paša ideja par uzliesmojošu šķidrumu izmantošanu kaujā ir sena — vēsturiski galvenokārt lietoja šķidras aizdedzināšanas vielas, piemēram, grieķu uguns). Kājnieku ugunsierocis, kuru mūsdienās sauc par liesmu metēju, tika ievazāts uz frontes līnijām Pirmā pasaules kara laikā (Pirmajā pasaules karā) un vēlāk plaši pielietots arī Otrā pasaules kara laikā un pēc tam.
ASV un sabiedroto spēki plaši lietoja napalmu gan liesmu metējos), gan lielākās aizdedzes bumbās — īpaši Otrā pasaules kara, Korejas kara un Vjetnamas karā, kur napalma bumbas tika lietotas arī, lai attīrītu helikopteru nosēšanās zonas. Napalms bija izstrādāts tā, lai degtu ar kontrolējamu ātrumu un pieliptu pie materiāliem; mainot napalma un citu sastāvdaļu attiecību, var panākt atšķirīgas degšanas īpašības un izpletšanās attālumu.
Ietekme uz cilvēkiem un vidi
Napalm rada īpaši postošus termiskus un ķīmiskus ievainojumus. Tā sadegšana var izraisīt dziļas trešā grāda brūces, gaiss ceļu bojājumus, elpošanas sistēmas apdegumus un saindēšanos ar dūmiem. Tuvumā esošas ēkas un ekosistēmas tiek nopietni bojātas — uguns izplatīšanās, ilgstoša augsnes piesārņošana un toksisku atliekvielu nonākšana vidē var radīt ilgtermiņa sekas.
Papildus tiešajiem termiskajiem efektiem napalma degošā masa samazina pieejamo skābekli slēgtās telpās un rada indīgas gāzes, tādējādi palielinot iespēju, ka upuri nosmakst vai tiek nogalināti no saindēšanās. Šie faktori veicināja plašu sabiedrisku nosodījumu napalma izmantošanai pret civiliedzīvotājiem un civilām teritorijām.
Starptautiskie ierobežojumi un ētika
Sakarā ar napalma postošo iedarbību uz civiliedzīvotājiem un infrastruktūru, starptautiskā sabiedrība ir ieviesusi noteikumus, kas ierobežo kaujas miegu izmantošanu. Viens no svarīgajiem dokumentiem ir Konvencija par noteiktām konvencionālajām ieroču kategorijām un tās Protokols III (pieņemts 1980. gadā), kas reglamentē uzliesmojošo ieroču izmantošanu un nosaka īpašas aizlieguma normas attiecībā uz to izmantošanu pret civilpersonām un civilajām teritorijām. Tomēr juridiskā regulējuma piemērošana un interpretācija var atšķirties, un diskusijas par pilnīgu napalma aizliegumu turpinās arī 21. gadsimtā.
Pirmā palīdzība un drošība
- Ja cilvēks aizdegas ar napalmu, svarīgi ir nekavējoties apturēt sadegšanas procesu — komandas princips “Stop, Drop, and Roll” (apstājies, noliecies, rullējies) var palīdzēt nodzēst liesmas uz drēbēm.
- Atdzesēšanas nolūkos izmanto lielu daudzumu ūdens, taču nekādā gadījumā nedrīkst mēģināt no ādas vai apģērba noskalot vai nokasīt cieši piekļāvušās degošās masas bez speciālistu aprīkojuma.
- Smagus apdegumus nekavējoties jāārstē ārkārtas medicīnas iestādē; pat virspusējas brūces, kas saistītas ar napalmu, bieži prasa specializētu ārstēšanu un ilgtermiņa rehabilitāciju.
Secinājums
Napalm ir tehnoloģiski vienkāršs, bet ārkārtīgi bīstams uzliesmojošs līdzeklis, kas izraisījis nopietnas cilvēktiesību un humanitāras bažas. Tā izstrāde un izmantošana ir cieši saistīta ar 20. gadsimta militārajām tehnoloģijām, un mūsdienās tās izmantošana tiek stingri regulēta un bieži kritizēta gan politiski, gan ētiski. Papildus militārajai funkcijai, napalms atstāj ilgstošas sekas uz cietušajiem un apkārtējo vidi, tāpēc jebkura diskusija par tā lietošanu obligāti ietver ētiskus un starptautiskus aspektus.
