Napalm — uzliesmojoša benzīna želeja: definīcija, sastāvs un vēsture
Napalm — no benzīna želejas līdz Napalm-B: definīcija, sastāvs un vēsture; uzzini izgudrošanu, taktisku izmantošanu un ietekmi uz cilvēkiem un vidi.
Napalm ir vairāku karadarbībā izmantotu uzliesmojošu šķidrumu kopnosaukums; visbiežāk ar to saprot želejveida benzīnu, ko izmanto kā uzliesmojošu līdzekli. Būtībā napalms ir šķidrumu biezinātājs — speciāla viela, kas, sajaukta ar benzīnu vai citu viegli uzliesmojošu šķidrumu, padara to lipīgu, želejveida un ilgstoši degošu. Napalma nosaukums radies no divām sākotnējām sastāvdaļām: naftēnskābes (naphthenic) un palmitīnskābes (palmitic) alumīnija sāļu koprecipitāta maisījuma.
Definīcija un sastāvs
Sākotnējais napalms bija biezinātājs, kas pievienots petrolejai, benzīnam vai citiem degvielas maisījumiem, lai iegūtu lipīgu degvielas želeju. Nosaukums napalms cēlies no šo biezinātāju ķīmiskajām sastāvdaļām — naftēnskābes un palmitīnskābes alumīnija sāļiem (alumīnija sāļi). To izstrādāja Hārvarda ķīmiķu komanda Otrā pasaules kara laikā, komandas vadītājam bijot Luisam Fīseram.
Praksē pastāv vairāki napalma veidi. Mūsdienās visplašāk pazīstamais ir tā saucamais napalms‑B — biezinātājs, kas parasti tiek ražots, sajaucot benzola frakcijas ar polistirolu, pievienojot degvielu; oriģinālajā tekstā šī variācija minēta arī kā polistirola, un tas ir pazīstams kā napalms‑B. Napalm‑B dega ilgāk un bija izturīgāks pret izšļakstīšanos nekā agrākie kaučuka bāzes maisījumi.
Ražošana un tehniskās īpašības
Galvenā napalma īpašība ir spēja pielipt pie virsmām un degt ilgi, radot intensīvu siltuma un liesmas ietekmi. Dažādas formulas un proporcijas ļauj regulēt degošās masas viskozitāti, plaisāšanas un izplatīšanās spējas. Napalms ir īpaši bīstams tāpēc, ka lipīgā masa piekļaujas apģērbam, ādas virsmai un citiem materiāliem, tādējādi pagarinot sadegšanas laiku un palielinot termiskos bojājumus. Degšanas procesā veidojas arī liels daudzums dūmu un toksisku gāzu — tostarp oglekļa monoksīda, kas var izraisīt nosmakšanu un saindēšanos.
Vēsture un militārā izmantošana
Lai gan napalms kā identifikējama 20. gadsimta ķīmiskā tehnoloģija ir salīdzinoši jauna, paša ideja par uzliesmojošu šķidrumu izmantošanu kaujā ir sena — vēsturiski galvenokārt lietoja šķidras aizdedzināšanas vielas, piemēram, grieķu uguns). Kājnieku ugunsierocis, kuru mūsdienās sauc par liesmu metēju, tika ievazāts uz frontes līnijām Pirmā pasaules kara laikā (Pirmajā pasaules karā) un vēlāk plaši pielietots arī Otrā pasaules kara laikā un pēc tam.
ASV un sabiedroto spēki plaši lietoja napalmu gan liesmu metējos), gan lielākās aizdedzes bumbās — īpaši Otrā pasaules kara, Korejas kara un Vjetnamas karā, kur napalma bumbas tika lietotas arī, lai attīrītu helikopteru nosēšanās zonas. Napalms bija izstrādāts tā, lai degtu ar kontrolējamu ātrumu un pieliptu pie materiāliem; mainot napalma un citu sastāvdaļu attiecību, var panākt atšķirīgas degšanas īpašības un izpletšanās attālumu.
Ietekme uz cilvēkiem un vidi
Napalm rada īpaši postošus termiskus un ķīmiskus ievainojumus. Tā sadegšana var izraisīt dziļas trešā grāda brūces, gaiss ceļu bojājumus, elpošanas sistēmas apdegumus un saindēšanos ar dūmiem. Tuvumā esošas ēkas un ekosistēmas tiek nopietni bojātas — uguns izplatīšanās, ilgstoša augsnes piesārņošana un toksisku atliekvielu nonākšana vidē var radīt ilgtermiņa sekas.
Papildus tiešajiem termiskajiem efektiem napalma degošā masa samazina pieejamo skābekli slēgtās telpās un rada indīgas gāzes, tādējādi palielinot iespēju, ka upuri nosmakst vai tiek nogalināti no saindēšanās. Šie faktori veicināja plašu sabiedrisku nosodījumu napalma izmantošanai pret civiliedzīvotājiem un civilām teritorijām.
Starptautiskie ierobežojumi un ētika
Sakarā ar napalma postošo iedarbību uz civiliedzīvotājiem un infrastruktūru, starptautiskā sabiedrība ir ieviesusi noteikumus, kas ierobežo kaujas miegu izmantošanu. Viens no svarīgajiem dokumentiem ir Konvencija par noteiktām konvencionālajām ieroču kategorijām un tās Protokols III (pieņemts 1980. gadā), kas reglamentē uzliesmojošo ieroču izmantošanu un nosaka īpašas aizlieguma normas attiecībā uz to izmantošanu pret civilpersonām un civilajām teritorijām. Tomēr juridiskā regulējuma piemērošana un interpretācija var atšķirties, un diskusijas par pilnīgu napalma aizliegumu turpinās arī 21. gadsimtā.
Pirmā palīdzība un drošība
- Ja cilvēks aizdegas ar napalmu, svarīgi ir nekavējoties apturēt sadegšanas procesu — komandas princips “Stop, Drop, and Roll” (apstājies, noliecies, rullējies) var palīdzēt nodzēst liesmas uz drēbēm.
- Atdzesēšanas nolūkos izmanto lielu daudzumu ūdens, taču nekādā gadījumā nedrīkst mēģināt no ādas vai apģērba noskalot vai nokasīt cieši piekļāvušās degošās masas bez speciālistu aprīkojuma.
- Smagus apdegumus nekavējoties jāārstē ārkārtas medicīnas iestādē; pat virspusējas brūces, kas saistītas ar napalmu, bieži prasa specializētu ārstēšanu un ilgtermiņa rehabilitāciju.
Secinājums
Napalm ir tehnoloģiski vienkāršs, bet ārkārtīgi bīstams uzliesmojošs līdzeklis, kas izraisījis nopietnas cilvēktiesību un humanitāras bažas. Tā izstrāde un izmantošana ir cieši saistīta ar 20. gadsimta militārajām tehnoloģijām, un mūsdienās tās izmantošana tiek stingri regulēta un bieži kritizēta gan politiski, gan ētiski. Papildus militārajai funkcijai, napalms atstāj ilgstošas sekas uz cietušajiem un apkārtējo vidi, tāpēc jebkura diskusija par tā lietošanu obligāti ietver ētiskus un starptautiskus aspektus.
Napalma sprādziena simulācija gaisa šovā 2003. gadā. Bumbas iekšpusē ir napalma-B-f un benzīna maisījums.
Izmantošana karadarbībā
1944. gada 17. jūlijā amerikāņu P-38 piloti pirmo reizi nometa napalmu aizdedzinošās bumbas uz degvielas noliktavu Kutansā, netālu no Sent-Lo, Francijā. Pirmo reizi Klusā okeāna teātra kaujās Tinianas kaujā napalma bumbas izmantoja jūras kājnieku aviācijas lidotāji. Tās lietošanu sarežģīja problēmas ar sajaukšanu, kausēšanu un atbrīvošanas mehānismiem. Otrā pasaules kara laikā sabiedroto spēki ar napalmu bombardēja Japānas pilsētas, kā arī izmantoja to bumbās un liesmu metējos Vācijā un Japānas kontrolētajās salās. Grieķijas pilsoņu kara laikā to izmantoja Grieķijas armija pret komunistu partizāniem, Apvienoto Nāciju Organizācijas spēki Korejā, Meksikā 60. gadu beigās pret partizāniem Gerero un ASV Vjetnamas kara laikā.
Vispazīstamākā napalma piegādes metode ir no gaisa izmestas aizdedzināšanas bumbas. Mazāk zināma metode ir liesmu metēji, ko izmanto kaujas kājnieki. Liesmu metēji izmanto plānāku tās pašas degvielas versiju, lai iznīcinātu lielgabalu posteņus, bunkurus un alu slēptuves. ASV jūras kājnieki, kas cīnījās Gvadalkanālā, atklāja, ka tie ir ļoti efektīvi pret japāņu pozīcijām. Jūras kājnieki izmantoja uguni gan kā ieroci upuru skaita samazināšanai, gan kā psiholoģisko ieroci. Vīriešiem ir dabiskas bailes no uguns. Viņi atklāja, ka japāņu karavīri pamet pozīcijas, kurās viņi cīnījās līdz nāvei pret citiem ieročiem. Kara gūstekņi apstiprināja, ka viņi baidījās no napalma vairāk nekā no jebkura cita ieroča, kas pret viņiem tika mests.
Napalms kļuva par vienu no iecienītākajiem ieročiem Korejas karā. Piloti, atgriežoties no kara zonas, bieži atzīmēja, ka viņi labprātāk nomestu pāris benzīna tvertnes ar napalmu nekā jebkuru citu ieroci - bumbas, raķetes vai lielgabalus. ASV Gaisa spēki un Jūras kara flote ar lielu efektivitāti izmantoja napalmu pret visdažādākajiem mērķiem, tostarp karavīriem, tankiem, ēkām un pat dzelzceļa tuneļiem. Napalma demoralizējošā ietekme uz ienaidnieku kļuva acīmredzama, kad daudzi Ziemeļkorejas karavīri sāka padoties virs galvas lidojošām lidmašīnām. Piloti atzīmēja, ka pēc napalma nomešanas lidmašīnu lidmašīnu lidojumos redzēja izdzīvojušos ienaidnieka karavīrus, kas vicināja baltus karogus. Piloti pa radio sazinājās ar sauszemes karaspēku, un ziemeļkorejieši tika sagūstīti.
Napalmu nesen kara laikā ir izmantojuši vai pret: Irāna (1980-1988), Izraēla (1967, 1982), Nigērija (1969), Brazīlija (1972), Ēģipte (1973), Kipra (1964, 1974), Argentīna (1982), Irāka (1980-1988, 1991, 2003 - ?), Serbija (1994), Turcija (1963, 1974, 1997), Angola, ASV.
Dažos gadījumos napalms ļoti ātri padara upurus nespējīgus un nogalina. Tie, kas izdzīvo, cieš līdz pat 5. pakāpes apdegumus. Tie bojā ādas daļas, kurās nav sāpju receptoru. Tomēr cietušie, kas gūst 2. pakāpes apdegumus no izsmidzinātā napalma, izjūt ievērojamas sāpes.
Filips Džonss Grifitss apraksta tās izmantošanu Vjetnamā:
| “ | NAPALM. Efektīvākais "pretkājnieku" ierocis, ko amerikāņu militāro metožu apoloģēti eifēmistiski dēvē par "nepazīstamu vārāmo šķidrumu". Visus napalma gadījumus viņi automātiski piedēvē nelaimes gadījumiem sadzīvē, ko izraisījuši cilvēki, kuri savās plītīs gatavošanai izmantoja benzīnu, nevis petroleju. Kerosīns ir pārāk dārgs zemniekiem, kuri parasti ēdiena gatavošanai izmanto kokogles. Vienīgais viņiem zināmais "ēdiena gatavošanas šķidrums" ir ļoti "nepazīstams" - to caur jumtiem piegādā ASV lidmašīnas. | ” |
"Napalms ir visbriesmīgākās sāpes, kādas vien var iedomāties," sacīja Phan Thị Kim Phúc, kurš izdzīvoja pēc napalma bombardēšanas un ir pazīstams no slavenās Vjetnamas kara fotogrāfijas. "Ūdens vārās 100 grādu temperatūrā pēc Celsija. Napalms rada 800 līdz 1200 grādu temperatūru pēc Celsija."
Phuc guva trešās pakāpes apdegumus uz pusi ķermeņa, un tika prognozēts, ka viņa nedzīvos. Taču, pateicoties dienvidvjetnamiešu fotogrāfa Nika Uta palīdzībai, un pēc 14 mēnešu ilgas uzturēšanās slimnīcā un 17 operācijām viņa kļuva par atklātu miera aktīvisti.
Starptautiskās tiesības neaizliedz napalma vai citu aizdedzināšanas līdzekļu izmantošanu pret militāriem mērķiem, taču to izmantošana pret civiliedzīvotājiem tika aizliegta ar ANO 1981. gada Nehumāno ieroču konvenciju (bieži dēvēta par CCW). CCW III protokols ierobežo aizdedzinošo ieroču (ne tikai napalma) izmantošanu, taču vairākas valstis nav pievienojušās visiem CCW protokoliem. Saskaņā ar Stokholmas Starptautiskā miera pētniecības institūta (SIPRI) datiem valstis tiek uzskatītas par konvencijas, kas kā starptautisks tiesību akts stājās spēkā 1983. gada decembrī, pusēm, ja tās ratificē vismaz divus no pieciem protokoliem. Piemēram, Amerikas SavienotāsValstis ir CCW puse, bet nav parakstījušas III protokolu.
Laikraksta "Sydney Morning Herald" ziņojumi liecina, ka Irākas karā ASV spēki ir izmantojuši napalmu. ASV Aizsardzības ministrija to noliedza. Laikraksts "San Diego Union Tribune" 2003. gada augustā rakstīja, ka ASV jūras kājnieku piloti un viņu komandieri apstiprinājuši, ka kaujas sākumā pret Irākas republikāņu gvardi tika izmantotas Mark 77 ugunsbumbas. Tomēr oficiālie noliegumi par "napalma" lietošanu bija nepatiesi, jo pašlaik izmantotajā Mk 77 bumbā Mk 77 Mod 5, kas patlaban ir lietošanā, netiek izmantots īsts napalms (piem., napalms-B). Pēdējā ASV bumba, kurā izmantoja reālu napalmu, bija Mark 77 Mod 4, no kuras pēdējās tika iznīcinātas 2001. gada martā. Tagad izmantotā viela ir cits aizdedzināšanas maisījums. Tās iedarbība ir pietiekami analoga, lai to joprojām uzskatītu par strīdīgu aizdedzinošu vielu, un sarunvalodā to joprojām var saukt par "napalmu".
"Mēs napalējām abas šīs (tilta) pieejas," nesenā intervijā teica pulkvedis Randolfs Alless (Randolph Alles). "Diemžēl tur bija cilvēki, jo tos varēja redzēt (pilotu kabīnes) video." (...) "Tie bija irākiešu karavīri. Tas nav lielisks veids, kā iet bojā," viņš piebilda. (...) Ģenerāļiem patīk napalms. ... Tam ir liels psiholoģisks efekts." - San Diego Union-Tribune, 2003. gada augusts
Šajās bumbās patiesībā nebija napalma. Vjetnamā izmantotais napalms-B (super napalms) bija uz benzīna bāzes. Persijas līcī izmantotās Mk-77 aizdedzināšanas bumbas bija uz petrolejas bāzes. Tomēr tā iedarbība ir līdzīga napalmam.
Receptes, kā pagatavot napalmam līdzīgas vielas, var atrast internetā. Ļoti bieži receptēs teikts, ka biezu vielu pagatavos, izmantojot benzīnu, kā biezinātāju izmantojot ziepes vai polistirolu. Tomēr nepieredzējuši cilvēki, kas seko šīm instrukcijām, bieži vien rīkojas ar vielu nepareizi un izraisa nelaimes gadījumus. Turklāt daudzās valstīs aizdedzināšanas ierīču izgatavošana ir nelikumīga.
ASV Bruņūdens flotes upes kuteris, kas Vjetnamā no liesmu metēja šauj degošu napalma maisījumu.
Ekvadoras gaisa spēku lidmašīna IAI Kfir kopīgo ASV un Ekvadoras mācību BLUE HORIZON laikā izmet napalmu uz mērķa laukuma.
Sastāvs
Napalms parasti ir benzīna maisījums ar piemērotiem biezinātājiem. Agrākie biezinātāji bija ziepes, alumīnija un magnija palmitāti un stearāti. Atkarībā no pievienotā biezinātāja daudzuma iegūtā viskozitāte var svārstīties no sīrupaina šķidruma līdz biezam gumijveida gelam. Garu ogļūdeņražu ķēžu saturs padara materiālu ļoti hidrofobu (izturīgu pret samērcēšanu ar ūdeni), tādējādi apgrūtinot tā dzēšanu. Biezinātā degviela arī labāk atgrūžas no virsmām, padarot to noderīgāku operācijām pilsētas apvidū.
Ir divu veidu napalms: uz eļļas bāzes ar alumīnija ziepju biezinātāju un uz eļļas bāzes ar polimēru biezinātāju ("napalms-B").
Amerikas Savienoto Valstu armijā tiek izmantoti trīs veidu biezinātāji: M1, M2 un M4.
- M1 biezinātājs (Mil-t-589a), ķīmiski 25 % masas alumīnija naftenāta, 25 % masas alumīnija oleāta un 50 % masas alumīnija laurāta maisījums (vai, saskaņā ar citiem avotiem, alumīnija stearāta ziepes), ir ļoti higroskopisks rupjš pulveris ar dzeltenīgu toni. Tā kā ūdens saturs pasliktina napalma kvalitāti, biezinātāju no daļēji izlietotām atvērtām tvertnēm vēlāk nedrīkst izmantot. ASV armijas krājumos tas vairs netiek uzturēts, jo to aizstāja ar M4.
- M2 biezinātājs (Mil-t-0903025b) ir balts pulveris, līdzīgs M1, ar pievienotu devolatilētu silīcija dioksīdu un pretsalipes vielu.
- M4 liesmas degvielas biezinātājs (Mil-t-50009a), hidroksilalumīnija bis(2-etilheksanoāts) ar pretsalipes vielu, ir smalks balts pulveris. Tas ir mazāk higroskopisks nekā M1, un atvērtos iepakojumus var atkārtoti aiztaisīt un izmantot vienas dienas laikā. Lai iegūtu tādu pašu iedarbību kā M1, nepieciešams apmēram puse no M4 daudzuma.
Vēlāks variants - napalms-B, saukts arī par "super napalmu", ir zema oktānskaitļa benzīna maisījums ar benzolu un polistirolu. To izmantoja Vjetnamas karā. Atšķirībā no parastā napalma, kas deg tikai 15-30 sekundes, napalms B deg līdz pat 10 minūtēm ar mazāk ugunskrupām. Tas arī labāk pielīp pie virsmām un nodrošina labāku iznīcināšanas efektu. To nav tik viegli aizdedzināt. Tas samazina nelaimes gadījumu skaitu, ko izraisa karavīru smēķēšana. Kad tas deg, tam rodas raksturīga smaka.
Sākot ar 90. gadu sākumu, dažādās tīmekļa vietnēs, tostarp The Anarchist Cookbook, tika reklamētas mājās gatavota napalma receptes. Šajās receptēs pārsvarā bija vienādas benzīna un putupolistirola daļas. Šis maisījums ir ļoti līdzīgs napalma B maisījumam, taču tajā nav benzola.
Napalma degšanas temperatūra sasniedz aptuveni 1200 °C (2200 °F). Var pievienot citas piedevas, piemēram, alumīnija vai magnija pulveri vai balto fosforu.
Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Norvēģija izstrādāja savu napalmu, kura pamatā bija vaļu eļļā esošās taukskābes. Šīs izstrādes iemesls bija tas, ka Amerikā ražotais biezinātājs aukstajā Norvēģijas klimatā darbojās diezgan vāji. Šo produktu sauca par Northick II.
Napalma bumbas sprāgst pēc nomešanas no Korejas Republikas Gaisa spēku lidmašīnas F-4E Phantom II mācību ar uguni laikā.
Populārajā kultūrā
Napalmu amerikāņu sabiedrība labi iepazina pēc tā izmantošanas Vjetnamas karā. Kopš tā laika tas ir vairākkārt pieminēts plašsaziņas līdzekļos un mākslā. Šis kopsavilkums nav visaptverošs.
- Filmā "Apokalipse tagad" helikoptera pilots pulkvedis Kilgors (Roberts Duvals) slavenajā filmā "Es mīlu napalma smaržu no rīta...". Tā smaržo pēc... uzvaras."
- Amerikāņu laikrakstu komiksā "Kalvins un Hobss" Kalvina mīļākais komiksu supervaroņa tēls (par kuru viņš vēlas kļūt) ir kapteinis Napalms. Lai pievienotu ironijas aspektu (īpaši, ja ņem vērā napalma izmantošanu filmā "Apocalypse Now"), kapteiņa Napalma sauklis ir "Amerikas ceļa aizstāvis".
- Filmā "Virsnieks un džentlmenis" seržants Folijs (Louis Gossett, Jr.) vada ātru soļu gājienu, kura laikā tika izdziedāts refrēns: "Un napalms pielīp bērniem!", kas tolaik bija īsts ASV Gaisa spēku kadrēts.
- Skippy saraksta 58. punkts ir šāds: ""Napalma nūjas bērniem" nav motivējoša frāze".
- Filmas "Cīņas klubs" scenāristi sākotnēji bija iecerējuši, ka Tailers Durdens (Breds Pits) nolasīs darbīgo napalma recepti. Tomēr pēc tam, kad producentu uzmanības lokā nonāca jautājumi par drošību, viņi aizstāja viņa repliku ar viltotu recepti, apgalvojot, ka tā sastāv no vienādām benzīna un apelsīnu sulas koncentrāta daļām. Pretēji izplatītajam uzskatam, arī oriģinālās receptes grāmatāFight Club izdevējs bija pārveidojis. Grāmatā izmainītajās receptēs apgalvots, ka papildus apelsīnu sulai derēs arī vienādu daļu benzīna un diētiskās kolas sajaukšana vai benzīna sabiezēšana ar kaķu pakaišiem.
- 1973. gada japāņu kaiju filmā "Godzilla vs. Megalons" tika parādīts, ka ienaidnieks Megalons spēj spļaut napalma bumbas, kas pēc kontakta eksplodē.
- Ir metāla grupa Napalm Death.
Saistītās lapas
- Liesmas liesmas
- Phan Thị Kim Phúc
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir napalms?
A: Napalms ir uzliesmojošs šķidrums, ko izmantoja karā. Parasti tas ir benzīns, kas pārvērsts želejā un satur naftēnskābes un palmitīnskābes koprecipitētus alumīnija sāļus.
J: Kas izgudroja napalmu?
A: Napalmu izgudroja Hārvarda ķīmijas speciālistu komanda Otrā pasaules kara laikā, kuru vadīja Luiss Fīsers.
J: Kādas bija problēmas ar iepriekš ugunsgrēku aizdedzināšanai izmantotajiem šķidrumiem?
A: Galvenā problēma ar iepriekš ugunsgrēku aizdedzināšanai izmantotajiem šķidrumiem bija tā, ka tie pārāk viegli izšļakstījās un izplūda.
J: Kāpēc ASV deva priekšroku benzīna gela, nevis uz gumijas bāzes izgatavotu aizdedzinātāju izmantošanai?
A.: ASV deva priekšroku benzīna gela izmantošanai, jo tas bija daudz lētāks nekā aizdedzinātāji uz gumijas bāzes, kas tolaik bija ļoti pieprasīti un dārgi.
J: Kādas sekas radīja napalma bumbu izmantošana?
A.: Izmantojot napalma bumbas, tās strauji atūdeņo pieejamo gaisu un rada lielu daudzumu oglekļa monoksīda, kas var izraisīt tuvumā esošo cilvēku nosmakšanu.
J: Kā napalmu izmantoja Vjetnamas karā?
A.: Vjetnamas karā napalma bumbas tika izmantotas, lai attīrītu helikopteru nosēšanās zonas.
J: Cik ilgi aizdedzināšanas ierīces ir izmantotas karadarbības vajadzībām? A: Aizdedzināšanas ierīces ir bijušas jau kopš seniem laikiem kā daļa no karadarbības mērķiem, piemēram, grieķu uguns, bet mūsdienu napalms tika izgudrots tikai 20. gadsimtā Otrā pasaules kara laikā.
Meklēt