Liesmas fugass — Otrā pasaules kara degoša improvizēta mīna

Liesmas fugass — Otrā pasaules kara degoša improvizēta mīna: vēsture, izmantošana 1940. gada krīzē, tehniskais apraksts un ietekme uz kaujas taktiku.

Liesmas fugass (fugass jeb foo gas) ir mīnas vai improvizētas sprāgstvielas veids. Tā izmanto sprāgstvielas lādiņu, lai uz mērķa novietotu degošu šķidrumu.

Ugunspalvas fugass tika izstrādāts Lielbritānijā kā prettanku ierocis Otrā pasaules kara krīzes laikā 1940. gadā, kad notika iebrukums. Šajā laikā aptuveni 7000 baterijās tika uzstādīti aptuveni 50 000 liesmu fugases mucu. Lielākā daļa no tām atradās Anglijas dienvidos un dažas Skotijā. Lai gan šo konstrukciju Lielbritānijā nekad neizmantoja kaujās, vēlāk tā tika izmantota Grieķijā.

Kas ir liesmas fugass un kā tas darbojas

Liesmas fugass ir aizdegšanas ierīce, kas galvenokārt paredzēta, lai izkliedētu un aizdedzinātu degošu šķidrumu uz noteiktu zonu. Tajā parasti ir divi galvenie elementi: konteineris ar degošu šķidrumu un sprāgstvielas lādiņš vai lielāks iniciators, kas izraisa šķidruma izkliedēšanu un/vai aizdegšanos. Ierīce tiek aktivizēta, izmantojot attālinātu vai pašizraisītu sprādzienu, kuru izmanto kā izkliedētāju un aizdegšanos veicinošu faktoru.

Taktiskais pielietojums

• Prettanku un aizsargbarjeras: fugass bija paredzēts kavēt pretinieka tanku un mehānizēto vienību pārvietošanos, radot liesmu joslas un iznīcinot vai apstādinot tehnisku aprīkojumu.
• Teritorijas aizsardzība: to izmantoja pie ceļiem, tiltiem un stāvvietām, lai radītu grūtības iebrukuma kustībai vai piespiestu pretinieku mainīt maršrutu.
• Psyholoģiskais efekts: plaša mēroga liesmas un dūmu efekts bieži tika lietots, lai demoralizētu pretinieku un radītu haosu.

Vēsturiskā un ģeogrāfiskā izmantošana

Nosaukums fugass (angļu valodā "fougasse" vai "flame fougasse") cēlies no franču valodas un agrāk tika lietots vispārējai zemes mīnu un sprādzienbīstamu ierīču grupai. Koncepcija nav pilnīgi jauna — līdzīgas idejas par degošiem šķidrumiem un improvizētām aizdegšanas ierīcēm tika izmantotas arī citos konfliktos, taču Otrā pasaules kara sākums iezīmēja plašāku organizētu ieviešanu aizsardzības plānos.

Lielbritānijas aizsardzības plāni 1940. gadā paredzēja lielu skaitu šo ierīču izvietošanu, taču tās kaujās uz mājas salām netika izmantotas. Vēlāk šādas ierīces sastopamas arī citos teātrus — piemēram, notika ierobežota izmantošana Grieķijā, kad britu spēki mēģināja aizturēt ienaidnieka virzību.

Sekas un morālās, likumiskās problēmas

Liesmas ierīces rada ne tikai militārus, bet arī humānos un juridiskus izaicinājumus. Plaša mēroga ugunsgrēki var izraisīt civiliedzīvotāju upurus, plašus materiālu bojājumus un ilgtermiņa vides sekas. Mūsdienu starptautiskie tiesību akti un humanitārās normas ierobežo kādu munīciju veidu un tās izmantošanu, īpaši ja nodarīts neproporcionāls kaitējums civiliedzīvotājiem vai civilajai infrastruktūrai.

Mūsdienu konteksts un mantojums

Liesmas fugass ir galvenokārt vēsturisks fenomens — ar laiku attīstījās modernāki un precīzāki prettanku līdzekļi, tādi kā vadāmas raķetes un apdeguma ierīces ar mazāku civilās kaitējuma risku. Tomēr fugass kā ideja — improvizēta, lēta un vienkārša aizdegšanas ierīce — palika par piemēru tam, kā aizsardzības vajadzības var novest pie inovatīviem, bet arī riskantiem risinājumiem.

Svarīgi: šis raksts sniedz vēsturisku un vispārīgu informāciju par liesmas fugasu. Tas nenodrošina instrukcijas vai tehniskas detaļas ierīces izgatavošanai vai izvietošanai.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir liesmu fugass?

J: Kāpēc tika izstrādāts liesmu fugass?

Jautājums: Cik daudz liesmu fugases stobriņu tika ievietotas baterijās Otrā pasaules kara laikā?

J: Kur atradās lielākā daļa liesmu degļu bateriju?

J: Vai liesmu degļi jebkad tika izmantoti kaujās Lielbritānijā?

J: Kur vēlāk Otrā pasaules kara laikā tika izmantotas liesmu fugases?

J: Kādas krīzes dēļ tika izstrādāts liesmu fugass?

Meklēt pēc burta