Terasu lauksaimniecība: definīcija, vēsture un rīsu terases
Terases lauksaimniecība: senas rīsu terases un Inku akvedukti — vēsture, tehnika un ilgtspējīgas prakses, kas aizsargā augsni un ūdeni kalnu nogāzēs.
Terases lauksaimniecība ir lauksaimniecības metode, kas sastāv no dažādiem "pakāpieniem" jeb terasēm, kuras tika izveidotas dažādās vietās visā pasaulē. Filipīnu Kordiljeras (kalni un kalni) rīsu terases ir iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā. Tās ir tapušas pirms diviem tūkstošiem gadu.
Šai lauksaimniecības metodei izmanto "pakāpienus", kas ir iebūvēti kalna vai kalna sienā. Katrā līmenī tiek stādītas dažādas kultūras. Kad līst lietus, tā vietā, lai izskalotu visas augsnē esošās barības vielas, tās tiek pārnestas uz nākamo līmeni. Turklāt šie pakāpieni novērš brīvu ūdens lavīnu, kas varētu aiznest augus un iznīcināt visas kalna nogāzē esošās kultūras. Šī sistēma ļāva arī izbūvēt akveduktus, pa kuriem ūdens tika novadīts uz katru līmeni.
Šo ideju patstāvīgi attīstīja arī inki. Inki izbūvēja savu akveduku sistēmu tik labi, ka tā tiek izmantota vēl šodien.
Kā terases strādā praksē
Terases ir horizontālas platformas, kas izveidotas nogāzēs, nostiprinot to ar žogiem, akmeņiem vai māla mūriem. Galvenie principi ir:
- kontroles pār virsūdens plūsmu un eroziju,
- ūdens aizture un vienmērīga izkliede pa katru līmeni,
- augsnes saglabāšana un barības vielu noturēšana vietā,
- mikroklimata radīšana — dažādi līmeņi var atšķirties pēc mitruma un temperatūras, ļaujot audzēt dažādas kultūras.
Irrigācijas sistēmas, tostarp kanāli un akvedukti, nodrošina regulāru ūdens piegādi; tajos bieži izmanto arī vienkāršas norobežojuma un noplūdes ierīces, lai kontrolētu ūdens līmeni katrā terasē.
Vēsture un nozīmīgi piemēri
Terases ir neatkarīgi attīstītas daudzās pasaules daļās, pielāgojoties kalnainiem apstākļiem un vietējām audzēšanas vajadzībām. Piemēri:
- Filipīnu Kordiljeras rīsu terases (Banaue, Ifugao) — bieži dēvētas par "pasaules astoto brīnumu", daudzas no tām ir ļoti vecas un kultūrvēsturisku iemeslu dēļ iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā.
- Ķīnas terases (piem., Longji, Yuanyang) — sarežģīti kontūru terases slāpē gan estētisku, gan praktisku mērķi.
- Indonēzijas Bali subak sistēma — tradicionāla kopienu vadīta irrigācijas un terases sistēma, kas arī ir atzīta kā kultūras ainava.
- Latīņamerikas inku terases — inki izstrādāja sarežģītas terases un akveduktu sistēmas Augstkalnu Andos (piem., Moray, Pisac, terases pie Machu Picchu), kas efektīvi pielāgoja augkopību lielos augstumos.
- Vjetnama (Mu Cang Chai), Laosa, Nepāla un citas valstis — terases ir nozīmīga tradicionālās lauksaimniecības daļa.
Priekšrocības un trūkumi
Priekšrocības:
- efektīva erozijas kontrole un augsnes saglabāšana,
- ūdens ekonomija — lietus un irrigācijas ūdens tiek efektīvi izmantots,
- palielināta lauksaimniecības platība kalnainā reljefā,
- kultūrvēsturiskā un ainaviskā vērtība, kas bieži piesaista tūristus un veicina vietējo ekonomiku.
Trūkumi un izaicinājumi:
- liels darba patēriņš infrastruktūras izbūvē un uzturēšanā,
- ja terases tiek pamestas, strauji pasliktinās augsnes stāvoklis un draudi noliet,”
- mūsdienu intensīvā lauksaimniecība un ķīmisko mēslojumu/pesticīdu lietošana var degradēt vietējās ekosistēmas,
- klimata izmaiņas (paredzamas lietus sezonas izmaiņas, sausuma periodi) apdraud tradicionālos irrigācijas ritmus.
Saglabāšana un mūsdienu pielietojums
Daudzas terases ir atzītas par nozīmīgām kultūras ainavām un tiek iekļautas aizsargājamās teritorijās vai Pasaules mantojuma sarakstos. Saglabāšanas pasākumi ietver:
- tradicionālo irrigācijas prasmju un kopienu pārvaldības metožu atbalstīšanu,
- apmācības par ilgtspējīgu lauksaimniecību un organisku audzēšanu,
- terases atjaunošanu un akveduktu remontu, izmantojot gan tradicionālas, gan modernākas tehnoloģijas,
- tūrisma vadību, lai novērstu pārmērīgu slodzi uz jutīgām ainavām,
- finansiālu un politisku atbalstu no vietējām un starptautiskām organizācijām.
Secinājums
Terases lauksaimniecība ir sena, bet joprojām ļoti praktiska pieeja, lai audzētu pārtiku kalnainos apvidos. Tās sniedz gan lauksaimnieciskus, gan vides un kultūras ieguvumus, taču prasa rūpīgu pārvaldību un ieguldījumus, lai saglabātu ilgtspēju. Tradicionālās sistēmas — piemēram, Filipīnu Kordiljeras rīsu terases un inku akvedukti — parāda, cik ilgtspējīgi un inovatīvi risinājumi var būt, ja tie tiek pareizi uzturēti un pielāgoti mūsdienu izaicinājumiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir terašu audzēšana?
A: Terases ir lauksaimniecības metode, kas ietver dažādus līmeņus vai terases, kas iebūvētas kalna vai kalna sienā, kur katrā līmenī tiek stādītas dažādas kultūras.
J: Cik senas ir Filipīnu Kordiljeru rīsu terases?
A: Filipīnu Kordiljeru rīsu terasēm ir divi tūkstoši gadu.
J: Kāds ir pakāpienu jeb terašu veidošanas mērķis terasveida audzēšanā?
A: Terases kāpņu vai terašu būvniecības mērķis ir novērst ūdens izskalošanu no augsnes un barības vielām, kā arī nodrošināt iespēju katrā līmenī stādīt dažādas kultūras.
J: Kas notiek ar barības vielām augsnē lietus laikā terasveida lauksaimniecībā?
A: Terases lauksaimniecībā lietus lietus laikā neizskalo visas augsnē esošās barības vielas, bet tās tiek pārnestas uz nākamo līmeni.
J: Kā terasveida lauksaimniecība ļāva būvēt akveduktus?
A: Terases lauksaimniecība ļāva izveidot akveduktus, izveidojot stabilu struktūru, pa kuru ūdens plūst, novadot ūdeni uz katru līmeni.
J: Kurš vēl neatkarīgi attīstīja terases lauksaimniecības ideju?
A: Inku tauta neatkarīgi attīstīja terases lauksaimniecības ideju.
J: Kas īpašs ir inku tautas būvētajā akveduku sistēmā?
A: Inku tautas uzbūvētā akveduku sistēma bija uzbūvēta tik labi, ka tā tiek izmantota vēl šodien.
Meklēt