Mūķeņu balets — pirmais romantiskais "ballet blanc" (Parīze, 1831)

Balets sākas ar Robert le Diable tēva Bertrāma ieiešanu izpostītajā Svētās Rozālijas klosterī. Viņš izsauc to mūķeņu spokus, kuras ir pārkāpušas savus solījumus. Tās ceļas no kapiem. Viņš pavēl tiem savaldzināt viņa dēlu Robertu, lai tas pieņemtu nāvējošu talismanu. Abatese Helēna liek spokiem dejot valsi. Neraugoties uz svētajiem solījumiem, mūķenes dejo valsi. Mirušās mūķenes nododas necilvēcīgiem pārdzīvojumiem.

Ieiet Roberts. Māsas paslēpjas, bet atgriežas, lai neļautu viņam aizbēgt. Roberts nobijies stāv svētā kapa priekšā. Abatija viņu vilina pie talismanu, kas atrodas svētā rokā. Roberts to satver. Māsas mūķenes turpina deju, plīvojot kā baltas varmākas. Viņu kapi atveras, un viņas iegrimst zemē. Akmens plāksnes noslīd savā vietā, pārklājot mirušos. Tiek dzirdēts dēmonu koris.

18. gadsimta baleta pamatā bija racionāla doma un klasiskā māksla. Tomēr Franču revolūcija aizsāka periodu, kad uz skatuves parādījās romantiskais balets. Tautas teātros uz Parīzes bulvāriem jau kādu laiku tika izmantotas lūkas, gāzes apgaismojums un citi elementi, kas asociējās ar romantisko baletu. Šādi elementi 19. gadsimta vidējās desmitgadēs ieguva oficiālu sankciju un prestižu Parīzes opērā.

1652. gadā Parīzē Viņas Augstības kundzei de Longvillē tika iestudēts balets par Roberta le Diabla tēmu. Tomēr baleta "Māsiņu balets" pirmizrādes skatītājiem bija kaut kas pavisam jauns koncepcijā. Parīzes opernama rīkotājdirektors Anrī Duponšels bija atbildīgs par vizuālajiem efektiem opernamā. Viņš vēlējās demonstrēt nesen uzstādīto gāzes apgaismojumu. Tā atstarotāji radīja spēcīgāku un mērķtiecīgāku gaismu nekā jebkad agrāk. Kopā ar viņu strādāja Pjērs Ciceri, galvenais dekorāciju mākslinieks. Ciceri iedvesmojās no Saint-Trophime klostera Arlā vai Monfort-l'Amaury klostera, lai veidotu baleta vidi mēness gaismā.

Baleta tēma ir kaislība un nāve, kā arī mīlestība aiz kapa. Skatuve ir drīzāk nakts, nevis diena, un drīzāk gotiskā Eiropa, nevis klasiskā Grieķijas un Romas pasaule. Pēc gandrīz 100 gadu ilgas racionālas domāšanas skatītāji pieprasīja noslēpumaino, pārdabisko, neskaidro un liktenīgo. Baleta stāsts ir par bruņinieku, kurš pusnaktī ieslīd klosterī, lai nozagtu talismanu no miruša svētā rokas, kas ļaus viņam iegūt princesi.

Hanss Kristians Andersens šo ainu iekļāva vienā no saviem romāniem. Andersens par šo ainu raksta: "Līdz simtam viņi ceļas no kapsētas un dodas uz klosteri. Šķiet, ka viņi nepieskaroties zemei. Kā tvaikaini tēli tie slīd viens otram garām ... Pēkšņi viņu apmetņi nokrīt zemē. Viņi stāv visā savā juteklīgajā kailumā, un sākas bakhanāls." Mūķenes nebija pilnīgi kailas, taču Andersens ir iemūžinājis šīs ainas būtību.

Atklāšanas vakaru sabojāja krītošs gāzes lukturis un aizbīdņa durvis, kas nespēja pienācīgi aizvērties. Dekorācijas gabals nokrita, tikai nedaudz aizskrienot garām Taglioni. Aizkars tika nolaists. Balerīna visus pārliecināja, ka viņa nav cietusi. Aizkars pacēlās, un izrāde turpinājās. Tas beidzās ar Mejerbīra, Taglioni un Dr. Luija Vērona, jaunā operas direktora, triumfu.

Dr. Vērons nesen bija ieguvis Parīzes opernamu kā privātu uzņēmumu. Viņš ļoti uzticējās Taglioni. Viņš paaugstināja viņas algu līdz nepieredzētajiem 30 000 franku gadā. Viņas tēvs tika iecelts par baletmeistaru ar trīs gadu līgumu. Vērona drosme tika atalgota, kad Tagilioni izpildīja solījumu un kļuva par lielu zvaigzni.

Skatītāji ar aizrautīgu baudu vēroja skandalozās mūķenes. Revue des Deux-Mondes recenzents rakstīja:

Pa arkām slīd mēmo ēnotāju pūlis. Visas šīs sievietes noliek mūķeņu tērpu, tās nokrata no sevis kapa auksto pulveri; pēkšņi viņas metas savas iepriekšējās dzīves priekos; viņas dejo kā bakhantes, tās spēlē kā kungi, tās dzer kā sapieri. Kāds prieks redzēt šīs gaišās sievietes.

"Māsas mūķenes" bija pirmais balets blanc un pirmais romantiskais balets. No 1831. līdz 1893. gadam Parīzes operā šī opera tika izrādīta 756 reizes. Franču impresionists Edgars Degā laikā no 1871. līdz 1876. gadam vairākas reizes gleznoja baleta ainu.

Saskaņā ar līgumu Taglioni bija paredzēts filmēties "Māsāsās" aptuveni duci reižu. Viņa aizgāja pēc sešām. Iespējams, ka mūķeņu baleta erotiskā ievirze viņai nebija pieņemama. Iespējams, ka viņa nevēlējās uzstāties baletā operas ietvaros. Kājas trauma un nelaimes gadījumi, kas aizēnoja pirmo izrādi, iespējams, lika balerīnai pārdomāt. Iespējams, ka Taglioni atteicās no baleta arī sliktā prese, kas bija vērsta pret viņas tēvu. Taglioni nomainīja Luīze Ficdžeimsa, kura šo lomu dejoja 232 reizes.

1841. gadā dāņu horeogrāfs Augusts Burnonvils redzēja Ficdžeimsa izrādi Abatijas lomā Parīzē. Pēc tās viņš veidoja savu horeogrāfiju, kas tika izmantota Kopenhāgenā no 1833. līdz 1863. gadam. Viņa horeogrāfija ir pilnībā saglabājusies. Tā ir vienīgais oriģināla ieraksts.

Henrija Vadsvorta Longfelova nākamā sieva Fanija Apltone rakstīja: "Velnišķīgā mūzika un mirušie, kas ceļas no kapiem, briesmīgā tumsa un dīvainā deja veido gandrīz nepārspējamu skatuves efektu. Slavenā raganu (mūķeņu) deja salstošā mēness gaismā izpostītajā klosterī bija tikpat iespaidīga, cik gaidīts... Viņas krīt kā sniega pārslas, un tās noteikti ir ļoti burvīgas raganas ar savām žiperīgajām parīziskajām figūrām un izsmalcinātākajiem piruetiem."

Kritiķis un dejas vēsturnieks Andrē Levinsons raksta: "Akadēmisko deju bija patīkami vērot. Tagad [balets] precizēja dvēseles jautājumus. Balets bija divertissement (izklaide, uzmanības novēršana). Tas kļuva par noslēpumu." Kiselgofs raksta: "... aizraušanās ar pārdabisko, kas bija raksturīga lielai daļai 19. gadsimta baleta, varētu būt saistīta ar Mejerbēra baleta "Māsīcu balets" panākumiem pirmajā iestudējumā Parīzes operā".