Mūķeņu balets — pirmais romantiskais "ballet blanc" (Parīze, 1831)
Mūķeņu balets (Parīze, 1831) — pirmais romantiskais "ballet blanc": Taglioni, gāzes apgaismojums, ēteriskas mūķenes un mistiska romantika baleta vēsturē.
Māsu balets ir pirmais ballet blanc un tiek uzskatīts par pirmo romantisko baletu. Tas ir Džakomo Mejerbēra lielās operas Robert le Diable III cēliena epizode. Pirmizrāde notika 1831. gada novembrī Parīzes operā. Horeogrāfiju (tagad zudusi) bieži piesola Filippo Taglioni, bet daļēji vai pilnībā to piesauc arī Žans Koralli — vēsturnieku vidū pastāv debates par precīzu autorību.
Sižets un skatuviskais risinājums
Īsais balets attēlo mirušas mūķenes, kas izkāpj no kapiem izpostītā klosterī un, naktī apvītas pārpasaulīgas varenības, cenšas savaldzināt bruņinieku Robertu le Diable. Lomas centrā ir abatese Hēlēna, kura ved priekšgalā šos spocīgos dejas tēlus; baleta beigās balti tērptās mūķenes atgriežas savās kapenēs, atstājot skatītāju ar sajūtu par noslēpumu un skumju skaistumu.
Apgaismojums, skatuves efekti un tehniskie jaunievedumi
Baletu radīja, daļēji arī lai izceltu Parīzes operas nesen ieviesto gāzes apgaismojumu. Šis tehniskais jaunievedums ļāva radīt noslēpumainus, puscaurspīdīgus un bālganus efektus — gaisma izcēla baltos tērpus un dejas siluetus tumšā fona priekšā, pastiprinot ēteriskuma iespaidu. Skatuves mehānismi, trapdurvis un īpaša dūmu lietošana deva iespēju mūķenēm „izkāpt no kapu vietām” un radīt spokainas pārejas, kas tolaik izraisīja publikas sajūsmu un šausmas.
Horeogrāfija, Marija Taglioni un dejas stils
Māsu baleta centrālā izpildītāja bija Marija Taglioni (Marie Taglioni), kura iejutās abatese Hēlena lomā. Lai gan pirmizrādes vakarā bijušas tehniskas neveiksmes un dažas citas nejaušības, Taglioni atstāja neizdzēšamu iespaidu uz baleta pasauli ar savu vieglumu, stila tīrību un emfātisko ēteriskumu. Viņas manierēšana, gaisīgā darba uz pirkstiem un uzsvars uz garo augšstilbu līniju veicināja pāreju uz romantiskā baleta estētiku. Taglioni bieži tiek saistīta ar pointe dejas attīstību un ar to saistītās ilūzijas — šķietama svara neesamība un „lidojošs” solis — kas kļuva par romantiskā baleta zīmolu.
Horeogrāfijas jautājums un avotu trūkums
Oriģinālā horeogrāfija nav saglabājusies; tādēļ mūsdienu rekonstruētājiem jāpaļaujas uz laikabiedru aprakstiem, skicēm un citu uzvedumu praksi. Daļa avotu piesauc Filippo Taglioni kā galveno horeogrāfu, jo viņš bija arī Marijas pedagogs un nereti veidoja izrādes viņai, tomēr citi vēstures dokumenti un programmas norāda uz Žanu Koralli. Šī neskaidrība neizslēdz Taglioni kā performers dominējošo lomu baleta popularizēšanā.
Nozīme un mantojums
"Māsu balets" nostiprināja vairākus romantisma baleta elementus: balto tērpu estētiku, spokainu, pārdabisku tematu, lielu grupas (corps de ballet) lomu un sluoksnainu garo līniju dramaturģiju. Tas iedibināja jeb veicināja tā saukto ballet blanc tradīciju, kas vēlāk redzama slavenākos romantiskajos baletos kā La Sylphide (1832), Giselle (1841) un citos, kuros lielā uzmanība pievērsta vrangainajām, vieglajām sieviešu figūrām, gaisīgam kostīmam un mistiskam noskaņojumam.
Publikas un kritikas reakcija
Pirmizrāde radīja plašu rezonansi — daļa skatītāju bija šokēti no morbidajiem elementiem, taču lielākoties izrāde ieguva sajūsmas pilnas atsauksmes, īpaši par Marijas Taglioni sniegumu un jauno vizuālo valodu, ko radīja gāzes apgaismojums. Kritiķi uzsvēra baleta ietekmi uz skatuves dramatizāciju un izpausmi, kā arī tās lomu, kas veicināja romantisma gājienu baletā.
Rekonstrukcijas un mūsdienu izrādes
Katrai rekonstruētai versijai jāinterpretē fragments pēc pieejamajiem materiāliem; dažas mūsdienu kompānijas mēģinājušas atjaunot 1831. gada ainu, izmantojot laikmeta mūzikas izpildījuma praksi, kostīmus un gaismas efektus, lai panāktu sākotnējo noskaņu. Tā kā oriģinālā horeogrāfija nav pilnībā saglabāta, katra atjaunošana lielā mērā ir mūsdienu mākslinieku redzējums par to, kā varētu būt izskatījies pirmais romantiskais "ballet blanc".
Šis fragments no Robert le Diable palicis nozīmīgs ne tikai kā operas episodes akts, bet arī kā pagrieziena punkts baleta estētikā, kas ietekmēja skatuves valodu visā 19. gadsimtā un vēlāk.
Stāsts
Balets sākas ar Robert le Diable tēva Bertrāma ieiešanu izpostītajā Svētās Rozālijas klosterī. Viņš izsauc to mūķeņu spokus, kuras ir pārkāpušas savus solījumus. Tās ceļas no kapiem. Viņš pavēl tiem savaldzināt viņa dēlu Robertu, lai tas pieņemtu nāvējošu talismanu. Abatese Helēna liek spokiem dejot valsi. Neraugoties uz svētajiem solījumiem, mūķenes dejo valsi. Mirušās mūķenes nododas necilvēcīgiem pārdzīvojumiem.
Ieiet Roberts. Māsas paslēpjas, bet atgriežas, lai neļautu viņam aizbēgt. Roberts nobijies stāv svētā kapa priekšā. Abatija viņu vilina pie talismanu, kas atrodas svētā rokā. Roberts to satver. Māsas mūķenes turpina deju, plīvojot kā baltas varmākas. Viņu kapi atveras, un viņas iegrimst zemē. Akmens plāksnes noslīd savā vietā, pārklājot mirušos. Tiek dzirdēts dēmonu koris.
Fons
18. gadsimta baleta pamatā bija racionāla doma un klasiskā māksla. Tomēr Franču revolūcija aizsāka periodu, kad uz skatuves parādījās romantiskais balets. Tautas teātros uz Parīzes bulvāriem jau kādu laiku tika izmantotas lūkas, gāzes apgaismojums un citi elementi, kas asociējās ar romantisko baletu. Šādi elementi 19. gadsimta vidējās desmitgadēs ieguva oficiālu sankciju un prestižu Parīzes opērā.
1652. gadā Parīzē Viņas Augstības kundzei de Longvillē tika iestudēts balets par Roberta le Diabla tēmu. Tomēr baleta "Māsiņu balets" pirmizrādes skatītājiem bija kaut kas pavisam jauns koncepcijā. Parīzes opernama rīkotājdirektors Anrī Duponšels bija atbildīgs par vizuālajiem efektiem opernamā. Viņš vēlējās demonstrēt nesen uzstādīto gāzes apgaismojumu. Tā atstarotāji radīja spēcīgāku un mērķtiecīgāku gaismu nekā jebkad agrāk. Kopā ar viņu strādāja Pjērs Ciceri, galvenais dekorāciju mākslinieks. Ciceri iedvesmojās no Saint-Trophime klostera Arlā vai Monfort-l'Amaury klostera, lai veidotu baleta vidi mēness gaismā.
Baleta tēma ir kaislība un nāve, kā arī mīlestība aiz kapa. Skatuve ir drīzāk nakts, nevis diena, un drīzāk gotiskā Eiropa, nevis klasiskā Grieķijas un Romas pasaule. Pēc gandrīz 100 gadu ilgas racionālas domāšanas skatītāji pieprasīja noslēpumaino, pārdabisko, neskaidro un liktenīgo. Baleta stāsts ir par bruņinieku, kurš pusnaktī ieslīd klosterī, lai nozagtu talismanu no miruša svētā rokas, kas ļaus viņam iegūt princesi.
Hanss Kristians Andersens šo ainu iekļāva vienā no saviem romāniem. Andersens par šo ainu raksta: "Līdz simtam viņi ceļas no kapsētas un dodas uz klosteri. Šķiet, ka viņi nepieskaroties zemei. Kā tvaikaini tēli tie slīd viens otram garām ... Pēkšņi viņu apmetņi nokrīt zemē. Viņi stāv visā savā juteklīgajā kailumā, un sākas bakhanāls." Mūķenes nebija pilnīgi kailas, taču Andersens ir iemūžinājis šīs ainas būtību.
Atklāšanas vakars
Atklāšanas vakaru sabojāja krītošs gāzes lukturis un aizbīdņa durvis, kas nespēja pienācīgi aizvērties. Dekorācijas gabals nokrita, tikai nedaudz aizskrienot garām Taglioni. Aizkars tika nolaists. Balerīna visus pārliecināja, ka viņa nav cietusi. Aizkars pacēlās, un izrāde turpinājās. Tas beidzās ar Mejerbīra, Taglioni un Dr. Luija Vērona, jaunā operas direktora, triumfu.
Dr. Vērons nesen bija ieguvis Parīzes opernamu kā privātu uzņēmumu. Viņš ļoti uzticējās Taglioni. Viņš paaugstināja viņas algu līdz nepieredzētajiem 30 000 franku gadā. Viņas tēvs tika iecelts par baletmeistaru ar trīs gadu līgumu. Vērona drosme tika atalgota, kad Tagilioni izpildīja solījumu un kļuva par lielu zvaigzni.
Louis Véron
Pieņemšana
Skatītāji ar aizrautīgu baudu vēroja skandalozās mūķenes. Revue des Deux-Mondes recenzents rakstīja:
Pa arkām slīd mēmo ēnotāju pūlis. Visas šīs sievietes noliek mūķeņu tērpu, tās nokrata no sevis kapa auksto pulveri; pēkšņi viņas metas savas iepriekšējās dzīves priekos; viņas dejo kā bakhantes, tās spēlē kā kungi, tās dzer kā sapieri. Kāds prieks redzēt šīs gaišās sievietes.
"Māsas mūķenes" bija pirmais balets blanc un pirmais romantiskais balets. No 1831. līdz 1893. gadam Parīzes operā šī opera tika izrādīta 756 reizes. Franču impresionists Edgars Degā laikā no 1871. līdz 1876. gadam vairākas reizes gleznoja baleta ainu.
Saskaņā ar līgumu Taglioni bija paredzēts filmēties "Māsāsās" aptuveni duci reižu. Viņa aizgāja pēc sešām. Iespējams, ka mūķeņu baleta erotiskā ievirze viņai nebija pieņemama. Iespējams, ka viņa nevēlējās uzstāties baletā operas ietvaros. Kājas trauma un nelaimes gadījumi, kas aizēnoja pirmo izrādi, iespējams, lika balerīnai pārdomāt. Iespējams, ka Taglioni atteicās no baleta arī sliktā prese, kas bija vērsta pret viņas tēvu. Taglioni nomainīja Luīze Ficdžeimsa, kura šo lomu dejoja 232 reizes.
1841. gadā dāņu horeogrāfs Augusts Burnonvils redzēja Ficdžeimsa izrādi Abatijas lomā Parīzē. Pēc tās viņš veidoja savu horeogrāfiju, kas tika izmantota Kopenhāgenā no 1833. līdz 1863. gadam. Viņa horeogrāfija ir pilnībā saglabājusies. Tā ir vienīgais oriģināla ieraksts.
Henrija Vadsvorta Longfelova nākamā sieva Fanija Apltone rakstīja: "Velnišķīgā mūzika un mirušie, kas ceļas no kapiem, briesmīgā tumsa un dīvainā deja veido gandrīz nepārspējamu skatuves efektu. Slavenā raganu (mūķeņu) deja salstošā mēness gaismā izpostītajā klosterī bija tikpat iespaidīga, cik gaidīts... Viņas krīt kā sniega pārslas, un tās noteikti ir ļoti burvīgas raganas ar savām žiperīgajām parīziskajām figūrām un izsmalcinātākajiem piruetiem."
Kritiķis un dejas vēsturnieks Andrē Levinsons raksta: "Akadēmisko deju bija patīkami vērot. Tagad [balets] precizēja dvēseles jautājumus. Balets bija divertissement (izklaide, uzmanības novēršana). Tas kļuva par noslēpumu." Kiselgofs raksta: "... aizraušanās ar pārdabisko, kas bija raksturīga lielai daļai 19. gadsimta baleta, varētu būt saistīta ar Mejerbēra baleta "Māsīcu balets" panākumiem pirmajā iestudējumā Parīzes operā".
Māsu balets Parīzes operā
Ciceri dizains "Māsu baletam
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir mūķeņu balets?
A: "Māsiņu balets" ir pirmais balets blanc un pirmais romantiskais balets, kura pirmizrāde notika 1831. gada novembrī Parīzes opērā.
J: Kāds ir mūķeņu baleta stāsts?
A: Īsais balets stāsta par mirušām mūķenēm, kas izkāpj no kapiem izpostītā klosterī, lai savaldzinātu bruņinieku Robertu le Diable. Baleta beigās balti tērptās mūķenes atgriežas savās kapenēs.
J: Kas veidoja mūķeņu baleta horeogrāfiju?
A: Horeogrāfiju veidoja vai nu Filippo Taglioni, vai Žans Koralli, taču tā ir zudusi.
J: Kāpēc tika izveidots mūķeņu balets?
A: Balets tika radīts, jo Parīzes operas amatpersonas vēlējās demonstrēt ēkā nesen uzstādīto gāzes apgaismojumu, kas spēja radīt šausminošus efektus.
J: Kas spēlēja galveno lomu "Māsiņu baletā"?
A.: Māsīšu baletā mūķeņu lomā iejutās Marija Taglioni (Marie Taglioni), kura atveidoja abatienes Helēnas lomu.
J: Ar ko bija pazīstama Marija Taglioni?
A: Marija Taglioni kļuva pazīstama ar savām ēteriskajām īpašībām un morālo tīrību, un ir viena no slavenākajām balerīnām vēsturē.
J: Kad notika mūķeņu baleta pirmizrāde?
A.: Māsu baleta pirmizrāde notika 1831. gada novembrī Parīzes operā.
Meklēt