Viljama Goldinga 'Mantojēji' (1955) — romāns par neandertāliešiem

Viljama Goldinga "Mantojēji" (1955) — spēcīgs romāns par neandertāliešu iznīkšanu, cilšu likteni, telepatisku saziņu un jaunas cilvēku sugas uzvaru pār veco pasauli.

The Inheritors ir 1955. gadā sarakstīts otrais britu rakstnieka Viljama Goldinga romāns, kurš vislabāk ir pazīstams ar romānu "Mušu pavēlnieks". Tas bija viņa personīgi iecienītākais romāns, un tajā stāstīts par vienas no pēdējām neandertāliešu ciltīm iznīkšanu no izsmalcinātāko (un ļaunprātīgāko) homo sapiens rokām.

Viens no grupas dalībniekiem, Lok, ir "skatpunkta" tēls. Viņš ir tas, kuram mēs sekojam līdzi, kad viens pēc otra mirst vai tiek nogalināti grupas pieaugušie, un tad jaunos cilvēkus nozog "jaunie cilvēki" Jaunie cilvēki ir agrīno mūsdienu cilvēku grupa. Loks un Fa, atlikušie pieaugušie, ir gan fascinēti, gan atbaidīti no jaunajiem cilvēkiem. Viņi ar izbrīnu vēro viņu darbības un rituālus, tikai pamazām saprotot, ka jauno cilvēku "spieķi" (bultas) ir domāti ļaunumam.

Loka cilvēkiem piemīt spēcīgas sajūtas un sajūtas, un dažkārt šķiet, ka viņi apmainās ar domām gandrīz telepātiskā veidā. Viņi dzīvo ļoti vienkārši, izmantojot savas garīgās spējas, lai sazinātos cits ar citu, bez plaša vārdu krājuma vai atmiņām, kas veido kultūru. Viņiem ir plašas zināšanas par pārtikas avotiem, galvenokārt saknēm un dārzeņiem. Viņu dzīve ir tik ļoti balstīta tagadnē, ka lasītājs saprot, ka viņi ļoti atšķiras no mums, jo dzīvo kaut ko līdzīgu mūžīgajai tagadnei vai vismaz tagadnei, ko lauž un veido gadalaiki. Veids, kā viņi tiek galā ar plānošanu un iztēli, ir frāze "Man ir priekšstats", un tad viņi runā par savām domām.

Pēdējā nodaļā mēs pārceļamies uz jaunās rases, vairāk vai mazāk mūsdienu cilvēku, kas bēg savās laivās, skatpunktu. Acīmredzot viņi šausmīgi baidās no neandertāliešiem, kurus uzskata par meža velniem. Šī pēdējā nodaļa, vienīgā, kas rakstīta no cilvēku skatpunkta, norāda uz pasaules mantošanu, ko pārņem jaunā suga.

Sižets un galvenie motīvi

Romāns attēlo izmaiņas pasaulē caur neandertāliešu acīm — viņu ikdienu, attiecībām, bailēm un ziņkārību. Sižeta pamatā ir saskarsme ar evolucionāri jaunāku cilvēku grupu (Goldinga tekstā dēvēti par "jaunie cilvēki"), kuru rīcība un tehnoloģijas (piemēram, garie spieķi vai bultas) noved pie neandertāliešu sabiedrības sabrukuma. Stāsts nenozīmē vienkāršu konfliktu starp "primitīvo" un "civilizēto", bet drīzāk pēta uztveres atšķirības, empātiju, vardarbības izcelsmi un to, kas pāriet no vienas paaudzes uz otru.

Stils un literārā pieeja

Goldings izmanto drošu stilistisku eksperimentu: lielākā daļa romāna ir rakstīti vienkāršā, sensorā valodā, kas imitē neandertāliešu domāšanas veidu. Šī valodas ierobežotība un atkārtojumi rada tuvību un iegrimšanu neandertāliešu perspektīvā — lasītājs izjūt viņu trumpumus (jutīgumu pret dabu, spēcīgas emocionālās saiknes) un vājības (ierobežotu konceptuālo domāšanu, grūtības saprast citu sugu motivāciju). Pēdējā nodaļa maina skatpunktu, rādot notikumus no homo sapiens perspektīvas, kas ilustrē "pasaules nodošanu" jaunajai sugai.

Tēmas

• Cilvēcības un citas sugas saskarsme: romāns pēta, kā atšķirīga kognitīvā struktūra izraisa nepareizu interpretāciju un bailes, kas noved pie vardarbības.
• Innocence un zaudējums: neandertālieši tiek attēloti kā vairāk saistīti ar dabu un viens otru; viņu iznīcināšana ir traģēdija, kas liek domāt par zaudētu iespējamo pasauli.
• Valoda un domāšana: Goldings demonstrē, kā valodas attīstība maina realitātes uztveri — homo sapiens valoda un instrumenti sniedz spēku, kas var tikt izmantots vardarbīgi.
• Vardarbības izcelsme un morāle: romāns neattaisno vardarbību, bet liek saprast tās saknes — baiļu, neatbilstības un konkurences kombināciju.

Personāži

Galvenie personāži, piemēram, Loks un Fa, nav tikai individuālas figūras, bet arī pārstāv kolektīvo veidu — kopienu, kuras domāšana ir saistīta ar tuvumu, rituāliem un kopīgām sajūtām. Jaunie cilvēki šeit pārstāv tehnoloģisko inovāciju un citas motivācijas, kas neandertāliešiem šķiet biedējošas un mistiskas.

Uzņemšana un ietekme

Publicēts 1955. gadā, The Inheritors saņēma gan kritisku atzinību, gan pretrunīgus vērtējumus. Daži lasītāji slavēja Goldinga drosmi eksperimentēt ar skatpunktu un valodu, citi norādīja uz grūtībām pieņemt grāmatas neparasto struktūru. Laika gaitā romāns ieguva cieņu kā literārs eksperimentālais darbs, kas paplašina veidus, kā attēlot citādību un iznīcināšanas traģēdiju.

Kāpēc lasīt šo romānu mūsdienās

• Romāns izaicina lasītāju iekāpt radikāli citā domāšanas režīmā un izjūt empātiju pret izzūdošu veidu.
• Tas raisa aktuālas diskusijas par koloniālisma, tehnoloģiju un vides iznīcināšanas motīviem, ja skatāmies uz vardarbību kā uz pārejas elementu.
• Stilistiskais mēģinājums ir vērtīgs piemērs literārajai novatorikai, kas turpina iedvesmot rakstniekus un lasītājus.

Noslēgums

The Inheritors nav tikai vēsturiska spekulācija par neandertāliešu dzīvi — tas ir filozofisks un ētisks romāns par to, kā sabiedrības maiņa notiek, ko nozīmē zaudēt citas dzīvības formas un kā valoda un tehnoloģija ietekmē varu. Goldinga darbs paliek nozīmīgs gan literatūras, gan antropoloģijas interešu punktā, aicinot lasītāju pārdomāt cilvēces identitāti un atbildību.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir Viljama Goldinga otrā romāna nosaukums?

J: Kas ir šī romāna galvenie varoņi?

J: Kā neandertālieši sazinās savā starpā?

J: Kādu pārtiku viņi ēd?

J: Kā viņi tiek galā ar plānošanu vai iztēli?

J: Kāpēc jaunie cilvēki baidās no neandertāliešiem?

J: Uz ko norāda romāna noslēgums?

Meklēt pēc burta