Pērtiķu mentalitāte: Volfganga Kēlera 1925. pētījums par šimpanzēm
Volfganga Kēlera (Wolfgang Köhler) 1925. gadā sarakstītā grāmata "The Mentality of Apes". Tas ir nozīmīgs darbs etoloģijā, kognitīvajā psiholoģijā un hominīdu pērtiķu pētniecībā. Tajā autors, vadošais geštaltpsihologs, pierādīja, ka šimpanzes spēj risināt problēmas ar iedziļināšanās (intelekta) palīdzību. Šī darba nozīme bija tā, ka tas parādīja, ka starp cilvēku sugu un tās tuvāko dzīvo radinieku nav absolūtas robežas, vismaz šajā ziņā. Tas bija arī nozīmīgs faktors cīņā starp biheiviorismu un kognitīvo psiholoģiju, kas turpinājās nākamo pusgadsimtu. Kēlera novērojumi un eksperimenti tika veikti ar nebrīvē turētām šimpanzēm. Tikai pēc Džeinas Gudolas (Jane Goodall) darba gadsimta beigās tika padziļināti pētīta šimpanžu uzvedība savvaļā.
Eksperimenti un galvenie novērojumi
Kēleram raksturīgais bija rūpīgi aprakstīti eksperimenti, kas demonstrēja, ka šimpanzes nereti risina sarežģītas problēmas nevis caur pakāpenisku mēģinājumu un kļūdu virkni, bet izmantojot pēkšņu «iedziļināšanos» — tādu kā problēmas kopainas saprašanu. Tipiski piemēri ir situācijas, kurā pārtika atrodas ārpus tieša sasniedzamības rādiusa un dzīvnieks izmanto apkārt esošos priekšmetus (koksnes gabalus, stieņus, kastes) kā instrumentus vai konstrukcijas, lai piekļūtu barībai.
Metodoloģija un slaveni piemēri
Kēlera eksperimentos bieži tika izmantotas šādas ierīces un situācijas:
- pārtika, novietota ārpus sasniedzamības, bet redzama no būra iekšpuses;
- dažādu garumu stieņi vai koka bloki, kurus jāapvieno vai jāsaliek, lai izveidotu piekļuves ceļu;
- pakāpju tipa problēmas, kur dzīvniekam jāizmanto kastu kopa, lai uzkāptu līdz atalgojumam.
Viena no slavenākajām Kēlera novērošanām bija šimpanzes Sultan uzvedība: pēc virknes neveiksmīgiem mēģinājumiem viņš pēkšņi salika vairākus priekšmetus kopā un vienā reizē sasniedza mērķi — tas tika interpretēts kā īsta problēmas «saprašana».
Kognitīvā nozīme un teorētiskās sekas
Kēlera secinājumi deva spēcīgu atbalstu geštaltpieejai, kas uzsver organisma spēju uztvert kopainu un struktūras, nevis vienkārši asociatīvas secības. Darbs arī apšaubīja stingru biheiviorisma uzskatu, ka uzvedība ir tikai stimuli–reakcijas virknes, jo šimpanzes rīcība bieži liecināja par iekšēju plānošanu un problēmas modelēšanu. Tādējādi Kēlera eksperimenti palīdzēja veicināt kognitīvās psiholoģijas attīstību kā nozari, kas pēta domāšanu, spriešanu un iekšējos pārstāvjus.
Kritika, ierobežojumi un ētika
Tomēr Kēlera pētījumiem ir arī ierobežojumi un kritiski komentāri:
- eksperimenti tika veikti ar nebrīvē turētām šimpanzēm, kas var ietekmēt uzvedību salīdzinājumā ar dabisko vidi;
- interpretācijas par «iedziļināšanos» reizēm var būt antropomorfiskas — grūti pilnīgi pārliecinoši pierādīt, kādu iekšēju pārdomu procesu dzīvnieks patiesībā piedzīvo;
- mūsdienu ētikas standarti par dzīvnieku pētījumiem ir stingrāki nekā 1920. gados, tāpēc daži Kēlera paņēmieni mūsdienās tiktu kritizēti vai mainīti.
Ietekme un mūsdienu pētījumu turpinājums
Kēlera darba ietekme bija plaša: tas ne tikai ietekmēja psiholoģijas teorijas, bet arī pamudināja turpmākas etoloģiskās un kognitīvās studijas. Pēckara gados, īpaši, kad parādījās jaunas metodes neirozinātnē un ilgtermiņa novērojumi savvaļā (piemēram, Džeinas Gudolas (Jane Goodall) pētījumi), tika apstiprināts, ka šimpanžu rīcība ir dažāda un konteksta atkarīga — tie spēj gan instrumentu lietošanā, gan sociālās mācībās, gan problēmu risināšanā.
Galvenie secinājumi
- Kēlers parādīja, ka dzīvnieki var demonstrēt problēmu risināšanu, kas līdzinās «iedziļināšanos» vai īstai domāšanai.
- Darbs palīdzēja mazināt skaidru «cilvēka–dzīvnieka» kognitīvo plaisu un veicināja kognitīvās psiholoģijas attīstību.
- Mūsdienās Kēlera secinājumi tiek papildināti ar plašākiem, ētiski pārdomātiem pētījumiem gan laboratorijās, gan dabiskā vidē.
Kopumā Volfganga Kēlera "The Mentality of Apes" joprojām ir klasika, kas sniedz vērtīgu vēsturisku un konceptuālu ieskatu dzīvnieku kognīcijā, taču to jālasa kontekstā ar vēlākajiem pētījumiem un mūsdienu ētikas standartiem.
Publikācija
Pirms šīs grāmatas angļu valodā iznāca nozīmīgas publikācijas vācu valodā, kas uzskaitītas Henle, Mary 1971. Wolfgang Köhler selected papers. New York: Liveright, bibliogrāfija 438/9. Grāmatas publikācijas ir šādas:
- 1921. Intelligenzprüfungen an Menschenaffen. Berlin: Springer (nosaukums "otrais izdevums", bet pirmais izdevums bija divdaļīgs žurnāla izdevums 1918/19).
- 1925. Mežacūku mentalitāte. No otrā pārstrādātā izdevuma tulkojusi Ella Vintera. Londona: Kegan Paul, Trench, Trubner. ASV izdevums 1925. gadā, Harcourt, Brace & World. Iekļauts arī Kēlera 1921. gada garā raksta tulkojums Some contributions to the psychology of chimpanzees. Pielikums, 281.-342. lpp.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir The Mentality of Apes?
A: The Mentality of Apes ir Volfganga Kēlera 1925. gadā sarakstīta grāmata, kas ir nozīmīgs darbs etoloģijā, kognitīvajā psiholoģijā un hominīdu pērtiķu pētniecībā.
J: Ko Kēlers atklāja savā grāmatā?
A: Savā grāmatā Kēlers parādīja, ka šimpanzes var atrisināt problēmas, izmantojot iedziļināšanos (inteliģenci).
J: Kāpēc Kēlera darbs bija svarīgs?
A: Kēlera darbs bija svarīgs, jo tas parādīja, ka problēmu risināšanas spēju ziņā nav absolūtas robežas starp cilvēku un tā tuvāko dzīvo radinieku.
J: Kāda bija Kēlera darba nozīme cīņā starp biheiviorismu un kognitīvo psiholoģiju?
A: Kēlera darbs bija nozīmīgs, jo tas iezīmēja cīņu starp biheiviorismu un kognitīvo psiholoģiju, kas turpinājās nākamo pusgadsimtu.
J: Kādus dzīvniekus Kēlers pētīja savos novērojumos un eksperimentos?
A: Kēlers veica novērojumus un eksperimentus ar nebrīvē turētām šimpanzēm.
J: Kas vēlāk šajā gadsimtā veica pētījumus par šimpanžu uzvedību savvaļā?
A: Džeina Gudola veica pētījumus par šimpanžu uzvedību savvaļā vēlāk šajā gadsimtā.
J: Kāda bija atšķirība starp Kēlera un Gudolas pētījumiem?
A: Atšķirība starp Kēlera un Gudolas pētījumiem bija tā, ka Kēlera novērojumi un eksperimenti tika veikti ar šimpanzēm nebrīvē, bet Gudolas darbā tika padziļināti pētītas savvaļas šimpanzes.
