Tomass Pelham-Holss (1693–1768) — 1. Ņūkāslas hercogs, britu premjerministrs

Tomass Pelham-Holss — Ņūkāslas hercogs, 18. gs. britu premjerministrs, divos termiņos dominēja ārpolitikā, saistīts ar Septiņgadu kara izraisīšanu un ietekmīgu politisko mantojumu.

Tomass Pelhems-Hollss (Thomas Pelham-Holles KG PC FRS, 1693. gada 21. jūlijs - 1768. gada 17. novembris) bija Ņūkāslas pie Tainas un Ņūkāslas zem Laima 1. hercogs. Viņš bija britu vaigu valstsvīrs un trešais premjerministrs. Viņš bija premjerministrs divus termiņus. Viņš ir pazīstams kā Ņūkāslas hercogs.

Viņa oficiālā dzīve turpinājās visu 18. gadsimta vaigu valdīšanas laiku. Viņš bija sera Roberta Volpola (Robert Walpole) protežē, un viņa vadībā nostrādāja vairāk nekā 20 gadus līdz 1742. gadam. Kopā ar savu brāli, premjerministru Henriju Pelhemu, viņš bija pie varas līdz 1754. gadam. Līdz tam laikam viņš 30 gadus nepārtraukti bija pildījis valsts sekretāra pienākumus un dominēja Lielbritānijas ārpolitikā.

Pēc Henrija nāves Ņūkāslas hercogs bija premjerministrs sešus gadus divos atsevišķos periodos. Pirmais premjerministra amats (1754-1756) nebija īpaši ievērojams: Ņūkāsla daļēji izraisīja Septiņgadu karu, un viņa vājā diplomātija viņam maksāja premjera amatu. Pēc otrā pilnvaru termiņa (1757-1762) viņš īsu brīdi strādāja lorda Rokingema ministrijā, bet pēc tam atkāpās no valdības. Viņš visefektīvāk darbojās kā kāda spējīgāka līdera, piemēram, Valpola, viņa brāļa vai Viljama Pita Vecākā, vietnieks.

Agrīnā dzīve un paaugstināšanās

Tomass Pelhems-Hollss dzimis 1693. gadā Pelhamu ģimenē. Kā mantinieks plašiem īpašumiem un ciešā ģimenes savienojumā ar Holles dzimtu, viņš saņēma izglītību un sociālo stāvokli, kas atvēra ceļu karjerai politikā. Viņa bagātība un plašā klientu tīkla uzturēšana kļuva par svarīgu pamatu vēlākajai politiskajai ietekmei.

Politiskā darbība un ārlietas

Pelhems-Holss daudzus gadus bija centrālā figūra vigu koalīcijās. Kā valsts sekretārs un kā augstāko amatu turētājs viņš ilgi koordinēja Lielbritānijas ārpolitiku, tirdzniecības aizsardzību un līgumattiecību veidošanu Eiropā. Viņa pieeja bieži balstījās uz klientelizmu un savas frakcijas nostiprināšanu — viņš izmantoja grantuus un amatniecību, lai nodrošinātu politisko atbalstu.

Premjerministra laiki un Septiņgadu kara ietekme

Pirmais viņa premjera termiņš (1754–1756) beidzās neveiksmīgi; diplomātiskas kļūmes un Eiropas partneru novēršanās veicināja spriedzi, kas pārauga starptautiskā konfliktā. Pēc sakāves politiskajā cīņā viņam nācās atkāpties. Otrajā termiņā (1757–1762) viņš darbojās kopā ar Viljama Pita Vecāko — Pitam bija galvenā rola karaspēka un stratēģijas vadībā, kamēr Ņūkāslas hercogs pārvaldīja administratīvos un patronāžas mehānismus, kas nodrošināja karaspēka piegādi un politisko atbalstu. Šī sadarbība gūla panākumus karadarbības posmā, taču Ņūkāslas ietekme bija pamatā atkarīga no spēcīgākiem kolēģiem.

Politiskā stils, reputācija un mantojums

Pelhems-Holss tiek vērtēts kā talantīgs organizators un frakciju vadītājs, bet kā diplomāts un starptautisku krīžu risinātājs viņam bieži trūka tīklojuma elastības un drosmes pieņemt nepopulārus, bet nepieciešamus lēmumus. Viņa varas instruments bija plašas patronāžas iespējas: amatu dalīšana, ietekmes tīklu uzturēšana un vēlēšanu manipulācijas. Tādejādi viņš spēja ilgstoši ietekmēt britu politiku un nodrošināt sava frakcijas stabilitāti.

Personīgā dzīve un nāve

Ņūkāslas hercogs bija ievērojams vietējais zemes īpašnieks un kolekcionārs, taču viņš nesaņēma tik plašu personīgas popularitātes slavu kā daži viņa laikabiedri. 1768. gada 17. novembrī viņš mira. Pēc viņa nāves beidzās viņa tiešā politiskā karjera, un laikmeta vēsturnieki dažādi interpretē viņa ieguldījumu — gan kā stabilizētāju vigu hierarhijā, gan kā politiķi, kura vājās vietas dažreiz noveda pie lielām ārpolitiskajām kļūdām.

Novērtējums

Tomass Pelhems-Holss paliek atmiņā kā ilgstošs valsts aparāta darbinieks, kura administratīvā prasme un plašā patronāžas tīkla izmantošana deva viņam varu un ietekmi. Viņa karjera demonstrē 18. gadsimta britu politikas galvenās īpašības — frakciju spēku, personīgo klientelizmu un to, cik būtiska loma valdības stabilitātei bija labai sadarbībai starp līderiem ar dažādām spējām un temperamentu.

Meklēt pēc burta