Valters Flemings (1843–1905) — mitozi, hromatīnu un citogenētikas pamatlicējs

Valters Flemings — mitozi, hromatīnu un citogenētikas pamatlicējs. Uzzini viņa atklājumus par hromosomām, šūnu dalīšanos un mūsdienu citogenētikas pamatiem.

Valters Flemings (Walther Flemming, 1843. gada 21. aprīlis – 1905. gada 4. augusts) bija ievērojams vācu biologs un citogenētikas pamatlicējs. Viņa pētījumi par šūnu kodolu struktūru un šūnu dalīšanos ievērojami ietekmēja šūnu bioloģijas un ģenētikas attīstību.

Galvenie atklājumi

Izmantojot dažādas krāsvielas, Flemings atklāja un aprakstīja vielu, ko nosauca par hromatīnu — šūnas kodola materiālu, kas krāsojās specifiskās metodēs. Viņš konstatēja, ka hromatīns organizējas pavedienveida struktūrās šūnas kodolā - hromosomām (no grieķu vārda, burtiski „krāsains ķermenis”). Neatkarīgi no Fleminga līdzīgus novērojumus veica arī Eduārs van Benedens (Edouard Van Beneden, 1846–1910).

Mitoze un šūnu dalīšanās

Flemings detalizēti pētīja šūnu dalīšanās procesu un hromosomu uzvedību meitas kodolos, šo procesu viņš pirmoreiz nosauca par mitozi (no grieķu vārda „pavediens”). Viņš aprakstīja hromatīna kondensāciju, pavedienu veidošanos, to sakārtošanos un pārvietošanos šūnu dalīšanās gaitā, tātad secību, kādā notiek kodola pārkārtošanās un dalīšanās. Tomēr Flemings nepamanīja specifisku sadalīšanos vienādās daļās — vēlāk sauktās meitas hromatīdas; šo detaļu precizēja nākamie pētnieki.

Metodes un materiāli

Flemings pētījumos izmantoja gan dzīvas šūnas, gan iekrāsotus preparātus. Par bioloģiskā materiāla avotu viņš bieži izmantoja salamandru audus — it īpaši spuras un žaunas, kuru šūnas ir viegli novērojamas un labi krāsojās. Krāsvielu un mikroskopijas tehniku attīstība ļāva Flemingam pirmo reizi skaidri vizualizēt hromatīna pavedienveida uzbūvi un šūnu dalīšanās etapus.

Publicējumi un teorētiskais ieguldījums

Fleminga pētījumu rezultāti pirmo reizi tika publicēti 1878. gadā; izšķirošā monogrāfija Zellsubstanz, Kern und Zelltheilung parādījās 1882. gadā (latviski aptuveni „Šūnas viela, kodols un šūnu dalīšanās”). Viņa darbība deva spēcīgu empīrisku pamatu Virchova koncepcijai par to, ka šūnas rodas no jau esošām šūnām (Virchova doktrīna “Omnis cellula e cellula”), un viņš arī izcēla domu, ka kodoli rodas no iepriekšējiem kodoliem — tātad kodola mantojums ir daļa no šūnas organizācijas turpināmības.

Attiecības ar ģenētiku un vēlākā atzinība

Flemings nezināja par Gregora Mendeļa (1822–1884) darbu par iedzimtību, tāpēc viņš nesaistīja savus mikroskopiskos novērojumus tieši ar ģenētiskās informācijas pārmantošanu. Tikai ap 1900. gadu, pēc Mendeļa likumu atkārtotas atklāšanas un hromosomu teorijas attīstības (P. Sutton, T. Boveri u. c.), kļuva skaidrs, kā Fleminga aprakstītā hromosomu uzvedība saistās ar iedzimtību. Fleminga atklājumi par mitozi un hromatīnu tiek plaši atzīti kā fundamentāli, un viņa darbs bieži tiek minēts starp nozīmīgākajiem atklājumiem šūnu bioloģijā.

Mantojums

Valters Flemings tiek uzskatīts par vienu no citoloģijas un citogenētikas pamatlicējiem. Viņa metodes un detalizētie mikroskopiskie apraksti veicināja vēlīnākas tehnikas — piemēram, hromosomu krāsošanas un kariotipa analīzes — attīstību, kas kļuva svarīgas gan pamatpētījumos, gan medicīniskajā diagnostikā. Fleminga vārds palicis kā simbols tā laika kvalitatīvai mikroskopiskai observācijai un rūpīgam šūnu procesiū aprakstam.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Valters Flemings?

J: Ko viņš atklāja?

J: Ko novēroja Edurds van Benedens?

J: Kādu bioloģiskā materiāla avotu Flemings izmantoja saviem pētījumiem?

J: Kādu frāzi Flemings izdomāja, pamatojoties uz Virhovas apgalvojumu?

J: Kurš no jauna atklāja Mendeļa noteikumus divas desmitgades pēc Fleminga darba?

J: Kā Fleminga atklājums tiek vērtēts mūsdienās?

Meklēt pēc burta