Baltais kuģis (La Blanche-Nef) — 1120. gada nogrimšana pie Barflēra

Baltais kuģis (franču: la Blanche-Nef) bija vēsturisks kuģis, kas nogrima Lamanšā. Tas nogrima 1120. gada 25. novembrī netālu no Normandijas piekrastes pie Barflēra. Tikai divi no uz kuģa esošajiem izdzīvoja. Starp noslīkušajiem bija Viljams Adelīns, vienīgais izdzīvojušais likumīgais Anglijas karaļa Henrija I dēls un mantinieks. Vilhelma Adelīna nāve izraisīja mantojuma krīzi un virkni notikumu, kas mainīja Anglijas vēsturi.

Notikumu gaita

Pēc svinībām un galma viesībām Barflēra ostā daudzi baroni, dārgakmeņi un karaliskie viesi 1120. gada novembra vakarā devās ar Balto kuģi pāri Lamanšam uz Angliju. Kuģis, iespējams, bija jauns un ātrs, un, pēc hronistu ziņām, vakarā valdīja izklaide un pārmērīga iedzeršana. Nakts tumsā un steiga, iespējams, sekmēja traģēdiju: kuģis saskārās ar zemūdens akmeni vai sēkli un ļoti ātri ieslīga viļņos.

Mūsdienu vēsturnieki lēš, ka bojā gāja apmēram 300 cilvēku, kaut gan precīzs skaits nav zināms. No visiem pasažieriem un apkalpes locekļiem izdzīvoja tikai divi. Pēc dažiem laikabiedru ziņojumiem, viens no izdzīvojušajiem bija vienkāršs vīrs (dažos avotos minēts gaļnieks no Ruānas), kurš vēlāk stāstīja notikušo.

Avoti un leģendas

Par notikumu ziņoja laikabiedru hronisti, tostarp Viljams Malmsberijs un Orderiks Vitalis. Avotos atrodami gan droši fakta ziņojumi, gan dramatizētas un emocionālas epizodes — piemēram, stāsti par to, ka Viljams mēģinājis glābties, kad kuģis sāka grimt, bet palicis uz vietas, gaidot citus, vai par to, ka krušs un viesi bija iereibuši. Šīs detaļas atspoguļo viduslaiku avotu raksturu, kur patiesība reizēm saplūst ar leģendu.

Sekas un ietekme uz Anglijas vēsturi

Baltais kuģis kļuva par izšķirošu notikumu Anglijas politiskajā vēsturē. Viljams Adelīns bija Henrija I vienīgais dēls un acīmredzami mantinieks; viņa nāve izraisīja tūlītēju pēctecības krīzi. Henrijs, lai gan vēl dzīvs, zaudēja vīru, kuram bija nodota valsts pārvaldība.

Henrijs mēģināja nostiprināt savu aizvietotāju — meitu Emu (saukta arī par Matildi, Empress Matilda) — liekot baroniem zvērēt uzticību viņai, taču pēc Henrija nāves 1135. gadā trūkst stingras vienprātības.
Henrija nāves rezultātā pie varas nokļuva Stefans Blojas (Stephen of Blois), kas izraisīja ilgstošu pilsoņu karu, kuru vēsturē sauc par The Anarchy (ap 1135–1153). Šis periods iezīmēja politisku haosu, feodālu konfliktu un valdības autoritātes vājināšanos.
Kara beigās matildas ģimene — konkrēti viņas dēls Henrijs II — nostiprināja savu varu un radīja Plantagenetu valdnieku dinastiju, kas ilgi valdīja Anglijā.

Kuģa nosaukums un piemiņa

Nosaukums Baltais kuģis (franču la Blanche-Nef) palicis vēsturē kā sinonīms pēkšņai traģēdijai ar tālejošām politiskām sekām. Pašreiz vieta pie Barflēra tiek atzīmēta kā nozīmīga viduslaiku notikuma vieta, taču kuģa vraks nav precīzi izpētīts mūsdienu arheoloģiskos līmeņos.

Noslēgums

Baltais kuģis ir piemērs tam, kā viena jūras traģēdija var ietekmēt visas valsts likteni. Bojāgājušo elites zaudējums lika pamatus desmitgadēm ilgai politiskai nestabilitātei un beigu beigās noveda pie jaunas valdnieku dzimtas — tas ir iemesls, kāpēc šis notikums tiek plaši pētīts un atcerēts.

Baltā kuģa nogrimšana

Kuģa vraks

Baltais kuģis bija jauns kuģis, kura kapteinis bija Tomass Ficstefens. Viņa tēvs Stīvens FitzAirards bija kuģa Mora kapteinis Viljama iekarotāja uzdevumā, kad viņš 1066. gadā iebruka Anglijā. FitzStephen piedāvāja savu kuģi Anglijas valdniekam Henrijam I, lai to izmantotu, lai atgrieztos Anglijā no Barflēra Normandijā. Henrijs jau bija izstrādājis citus plānus, taču atļāva daudziem savas karaļa galma locekļiem doties ar Balto kuģi. To vidū bija arī viņa vienīgais dēls Viljams Adelīns. Tajā bija arī viņa ārlaulības dēls Ričards Linkolnas, viņa ārlaulības meita Matilda Ficrojs, Peršas grāfiene, un daudzi citi augstmaņi. Saskaņā ar hronista Ordeika Vitālija (Orderic Vitalis) teikto, apkalpe lūdza Viljamam Adelīnam vīnu, un viņš viņiem to piegādāja lielā pārpilnībā. Līdz brīdim, kad kuģis bija gatavs izbraukt, uz tā atradās aptuveni 300 cilvēku, lai gan daži no tiem bija aizgājuši pirms kuģa izbraukšanas pārmērīgās dzeršanas dēļ.

Kuģa kapteinim Tomasam Ficdžeram (Thomas FitzStephen) jautrinieki pavēlēja panākt un apsteigt karaļa kuģi, kas jau bija izbraucis. Baltais kuģis bija ātrs, labākās konstrukcijas un nesen aprīkots ar jauniem materiāliem. Tas ļāva kapteinim un apkalpei būt pārliecinātiem, ka viņi pirmie var sasniegt Angliju. Taču, kad kuģis tumsā devās ceļā, tā kreisais borts atsitās pret iegrimušu klinti, ko sauca par Kvilbefu, un kuģis ātri nogrima. Viljams Adelīns iekāpa nelielā laivā un varēja izdzīvot, bet viņš atgriezās, lai mēģinātu glābt savu pusmāsu Matildi (Peršas grāfieni), kad dzirdēja viņas saucienus pēc palīdzības. Viņa laiva piepildījās ar ūdeni, kad citi mēģināja tajā iekāpt, lai glābtos, un Viljams noslīka kopā ar viņiem. Saskaņā ar Ordeika Vitālija teikto tikai divi izdzīvoja, visu nakti turēdamies pie klints. Viens no viņiem bija miesnieks no Ruānas, otrs - Džefrijs de l'Aigle. Turklāt hronists apgalvoja, ka, kad Tomass Ficstefens pēc nogrimšanas izkāpa virspusē un uzzināja, ka Viljams Adelīns nav izdzīvojis, viņš ļāva sev noslīkt, nevis stājās pretī karalim.

Viena no leģendām vēsta, ka kuģis bija lemts bojā, jo priesteri nedrīkstēja uz tā uzkāpt parastajā kārtībā.

Panākšana anarhijā

Vilhelma Adelina nāves tiešais rezultāts bija periods, kas pazīstams kā anarhija. Pēc Baltā kuģa katastrofas Henrijam I bija palicis tikai viens likumīgs bērns - otrā meita Matilda. Lai gan Henrijs I vairākkārt bija piespiedis savus baronus nodot zvērestu atbalstīt Matildi kā viņa mantinieci, Anglijā nekad nebija valdījusi sieviete. Matilda nebija populāra arī tāpēc, ka bija precējusies ar Anžu grāfu Džefrī V. Viņš bija tradicionāls Anglijas normāņu muižnieku ienaidnieks. Pēc Henrija nāves 1135. gadā Anglijas baroni nebija pārliecināti, vai vēlas Matildi par karalieni reģnanti.

Viens no Henrija I vīriešu kārtas radiniekiem, Stefans no Blois, karaļa brāļadēls no māsas Adelaidas, uzurpēja Matildas, kā arī savu vecāko brāļu Vilhelma un Teobalda varu un kļuva par karali. Kā apgalvots, Stefans bija plānojis ceļot ar Balto kuģi, bet aizbrauca īsi pirms tā atiešanas; Ordinieks Vitālijs to skaidro ar pēkšņu caurejas lēkmi.

Pēc Henrija I nāves Matilda un viņas vīrs Džefrijs no Anžu, Plantagenetu dinastijas dibinātājs, uzsāka ilgu un postošu karu pret Stefanu un viņa sabiedrotajiem, lai iegūtu kontroli pār Anglijas troni. Anarhijas periods ilga no 1135. līdz 1153. gadam un atstāja postošas sekas, īpaši Anglijas dienvidos.

Vēsturnieks, kurš dzīvoja aptuveni tajā laikā Viljams no Malmesberijas, rakstīja:

"Šeit kopā ar Viljamu gāja bojā arī Ričards, vēl viens no karaļa dēliem, kuru kāda sieviete bez ranga viņam bija dzemdējusi pirms viņa ieņemšanas, drosmīgs jauneklis un dārgs tēvam no savas paklausības; Ričards d'Avranšs, otrais Česteras grāfs, un viņa brālis Oters; Džefrijs Ridels; Valters Everči; Džefrijs, Hērefordas arhidiakons; Česteras grāfiene; karaļa māsīca Lūsija Mahauta no Blois un daudzi citi... Neviens kuģis nav atvedis uz Angliju tik daudz posta."

Dzeja

Dante Gabriels Rossetti, "Baltais kuģis: balāde"; pirmo reizi publicēta 1881. gadā viņa krājumā "Balādes un sonātes".
Džefrijs Hils, "Baltais kuģis". Savā pirmajā grāmatā "Par nekritušajiem" (For the Unfallen, 1959).
Felicia Hemans, "Viņš nekad vairs nesmaidīja", ap 1830. gads