1947–1949 Palestīnas karš (1948. gada Pirmais arābu–izraēliešu karš)
Padziļināta 1947–1949 Palestīnas kara analīze — 1948. gada Pirmais arābu–izraēliešu karš: cēloņi, gaita, starptautiskā loma un sekas mūsdienu Tuvajiem Austrumiem.
1948. gada (jeb Pirmais) arābu-izraēliešu karš ir 1947.–1949. gada Palestīnas kara otrais un pēdējais posms. Tas sākās pēc Lielbritānijas mandāta Palestīnai beigām 1948. gada 14. maija pusnaktī, un tajā pašā dienā agrāk tika publicēta Izraēlas Neatkarības deklarācija tika. 15. maija rītā teritorijā, kas iepriekš bija Britu Palestīna, iejaucās uzbrukuma formā vairāku arābu valstu karaspēks — sākot ar regulārajām armijām no Ēģiptes, Transjordānijas (vēlāk Jordānijas), Sīrijas un arī ekspedīcijas vienībām no Irākas, kas pārauga plašā atklātā konfliktā starp jaunuzņemtās Izraēlas spēkiem un arābu valstīm.
Priekšvēsture un situācijas eskalācija
Spriedze starp arābu un ebreju kopienām reģionā bija uzkrājusies vismaz kopš 1917. gada Balfūra deklarācijas un pastiprinājās interešu sadursmē mandāta laikā pēc 1920. gada, kad tika izveidots britu Palestīnas mandāts. Ne arābiem, ne ebrejiem nepatika britu politika, un pretestība abi virzieni izpaudās bruņotos sacelšanās posmos — arābu sacelšanās 1936.–1939. gadā un ebreju pretošanās pasākumi 1944.–1947. gadā. Politiskā spriedze 1947. gadā pārauga atklātā pilsoņu karā. 1947. gada 29. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja pieņēma Palestīnas sadalīšanas plānu (Rezolūcija Nr. 181), kas paredzēja izveidot atsevišķu arābu valsti, ebreju valsti un īpašu starptautisku režīmu Jeruzalemei un Betlēm. Plāns tā arī neatrisināja daudzus strīdīgos jautājumus, un 1947. gada beigās — 1948. gada pavasarī — situācija pārauga pilsoņu vardarbībā; pirmie šī perioda bojāgājušie varas saskarsmēs reģistrēti 1947. gada 30. novembrī (uzbrukumi transportam un apmetnēm).
Karadarbības posmi (1947–1949)
Konflikts formāli dalās divos posmos: 1947. gada decembrī–1948. gada 14. maijam notika pilsoņu karš starp arābu un ebreju iedzīvotājiem mandāta teritorijā, bet pēc Izraēlas neatkarības pasludināšanas 1948. gada 14.–15. maijā konflikts pārgāja starpvalstu karā, kad arābu valstu militārā koalīcija 15. maija rītā bija jau ienākusi iepriekš minētajā teritorijā.
Kara puse uz Izraēlas puses bija galvenokārt Haganah (vēlāk integrēta Izraēlas Aizsardzības spēkos — IDF), kā arī citās ebreju bruņotās grupas (Irgun, Lehi), bet arābu pusē — regulāras armijas un dažādas arābu lielo valstu ekspedīcijas vienības. Karadarbība notika galvenokārt bijušā britu mandāta teritorijā, bet arī Sīnāja pussalā un Libānas dienvidos. Cīņas bija mainīgas — abas puses piedzīvoja gan uzbrukumus, gan aizsardzības operācijas, tika bloķētas pilsētas un ciemati, notika frontes pārbīdīšanās, kā arī regulāri pamieri un pamiera sarunas, ko bieži pārtrauca jauni uzbrukumi.
Starptautiskais starpnieka darbs turpinājās; ANO ieceļotais mediators Count Folke Bernadotte centās panākt mieru, taču 1948. gadā viņš tika nogalināts. Vēlāk miera sarunas un pamierus 1949. gadā sekmēja ANO pārstāvji (piem., Ralph Bunche), kas sarunās izvirzīja pamierlīnijas un sekmēja 1949. gada pamierlīgumus ar vairākām arābu valstīm.
Teritoriālās pārmaiņas un miera līgumi
Kara rezultātā jaunizveidotā Izraēlas valsts kontrolēja ne tikai teritorijas, kas bija paredzētas saskaņā ar ANO sadalīšanas plānu ebreju valstij, bet arī plašāku apgabalu — kopumā aptuveni 77 procentus bijušā mandāta zemes. Tā kontrolēja tādas teritorijas kā Jafa, Līda un Ramle apkārtnes, Galileja, lielas daļas Negevas, plašu joslu gar Telavivas–Jeruzalemes ceļu, Rietumjeruzalemi un vairākas teritorijas Rietumkrastā. Transjordānija (vēlāk Jordānija) ieguva kontroli un vēlāk anektēja Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi, savukārt Ēģipte pārņēma kontroli pār Gazas joslu. 1949. gada armistices līgumi ar Ēģipti, Libānu, Jordāniju un Sīriju nostiprināja tā saukto Zaļo līniju (Green Line) kā 1949. gada pamiera līniju, taču tie netika uzskatīti par pastāvīgām starptautiskām robežām.
Demogrāfiskās un humanitārās sekas
Konflikts izraisīja būtiskas demogrāfiskas pārmaiņas reģionā. Lielākais un ilgstošākais rezultāts bija plašs palestīniešu bēgļu fenomens. Aptuveni 700 000 palestīniešu arābu aizbēga vai tika izbēdināti (padzīti) no savām mājām reģionā, kas kļuva par Izraēlu; šo notikumu palestīnieši sauc par Al‑Nakba ("katastrofa"). Bēgļu situācijas risināšanu sāka regulēt ANO aģentūra UNRWA (United Nations Relief and Works Agency), kas izveidota, lai sniegtu palīdzību palestīniešu bēgļiem un izmitinātu tos bēgļu nometnēs daudzviet kaimiņvalstīs un iekšzemē.
Tāpat kara rezultātā uz Izraēlu trīs gadu laikā pēc 1948. gada imigrēja aptuveni 700 000 ebreju no dažādām pasaules malām, tostarp no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas, daļa no tiem bija izraidīti vai atstāja savas iepriekšējās dzīvesvietas. Šie cilvēku pārvietojumi radīja ilgstošas politiskas un demogrāfiskas sekas reģionā.
Cilvēku upuri un materiālie zaudējumi
Upuru skaits kara laikā joprojām ir zinātniski un politiski diskutēts; aprēķini atšķiras atkarībā no avotiem. Parasti tiek minēts, ka Izraēlas (ebreju) pusē gāja bojā aptuveni 6 000 cilvēku (kaujinieki un civiliedzīvotāji), kamēr arābu pusē upuru skaits tiek lēsts plašākā diapazonā (vairāki tūkstoši līdz desmitiem tūkstošu). Papildus tiešajiem bojāgājušajiem konflikti radīja plašus materiālos zaudējumus, pilsētu un lauku infrastruktūras iznīcināšanu un ievērojamu cilvēku ciešanu.
Starptautiskā reakcija un politiskā nozīme
Konflikts nostiprināja jaunas valstu robežas un ietekmēja starptautiskās attiecības Tuvo Austrumu reģionā. ANO un citas starptautiskas organizācijas centās iesaistīties miera nodrošināšanā, starpniekot pamiera līgumos un palīdzot bēgļiem. 1949. gada pamierlīgumi beidza aktīvo karadarbību starp lielāko daļu dalībvalstu, bet neatrisināja galvenos politiskos strīdus — jautājumu par palestīniešu bēgļu tiesībām, Jeruzalemes statusu un oficiālajām robežām. Šie neatrisinātie jautājumi kļuva par ilgstošas nesaskaņas pamatu nākamajām desmitgadēm.
Vēsturiskais mantojums
1947.–1949. gada konflikts ir vēsturiska pagrieziena punkts, kas noteica modernā Izraēlas un mūsdienu palestīniešu problēmu ģeogrāfiju, demogrāfiju un politiku. Tas padziļināja reģionālās domstarpības, izraisīja ilgtermiņa bēgļu problēmu un devis pamatu vēlākajiem kariem un miera sarunām visā Tuvo Austrumu reģionā. Karu un tā sekas joprojām apspriež vēsturnieki, politologi un iesaistītās puses, un tas paliek centrālais elements mūsdienu reģiona politiskajā atmiņā.
Meklēt