1948. gada arābu-izraēliešu karš
1948. gada (jeb Pirmais) arābu-izraēliešu karš bija 1947.-1949. gada Palestīnas kara otrais un pēdējais posms. Tas sākās pēc Lielbritānijas mandāta Palestīnai beigām 1948. gada 14. maija pusnaktī. Izraēlas Neatkarības deklarācija tika publicēta agrāk tajā pašā dienā. Arābu valstu militārā koalīcija 15. maija rītā ienāca Britu Palestīnas teritorijā.
Pirmie bojāgājušie kara laikā gāja bojā 1947. gada 30. novembrī: Divi autobusi ar ebrejiem tika nolemti uzbrukumam. Spriedze un konflikts starp arābiem un ebrejiem pastāvēja jau kopš 1917. gada Balfūra deklarācijas pieņemšanas un 1920. gada, kad tika izveidots britu Palestīnas mandāts. Ne arābiem, ne ebrejiem nepatika britu politika. Arābu pretestība pārauga 1936.-1939. gada arābu sacelšanās Palestīnā. Ebreju pretestība pārauga ebreju sacelšanās Palestīnā (1944-1947). Šī spriedze 1947. gadā noveda pie pilsoņu kara. 1947. gada 29. novembrī tika pieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas Palestīnas sadalīšanas plāns: tajā bija paredzēts sadalīt Palestīnu arābu valstī, ebreju valstī un īpašā starptautiskā režīmā Jeruzalemes un Betlēmes pilsētām.
Dienu pēc Izraēlas neatkarības pasludināšanas, 1948. gada 15. maijā, pilsoņu karš pārauga konfliktā starp Izraēlu un arābu valstīm. Palestīnā ienāca Ēģipte, Transjordānija, Sīrija un ekspedīcijas spēki no Irākas. Šie spēki pārņēma kontroli arābu apgabalos un nekavējoties uzbruka Izraēlas spēkiem un vairākām ebreju apmetnēm. Desmit mēnešus ilga karadarbība, kas norisinājās galvenokārt Britu mandāta teritorijā, kā arī Sīnāja pussalā un Libānas dienvidos, ko pārtrauca vairāki pamiera periodi.
Kara rezultātā Izraēlas valsts kontrolēja teritoriju, kuru ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija Nr. 181 ieteica izveidot par ebreju valsti, kā arī gandrīz 60 procentus arābu valsts teritorijas, kas bija paredzēta 1947. gada sadalīšanas plānā. Tas ietvēra Jafas, Līdas un Ramles apgabalu, Galileju, dažas Negevas daļas, plašu joslu gar Telavivas-Jeruzalemes ceļu, Rietumjeruzalemi un dažas teritorijas Rietumkrastā. Transjordānija pārņēma kontroli pār pār pārējo bijušā britu mandāta teritoriju, ko tā anektēja, un Ēģiptes militārie spēki pārņēma kontroli pār Gazas joslu. Džeriho konferencē 1948. gada 1. decembrī 2000 palestīniešu delegātu aicināja apvienot Palestīnu un Transjordāniju kā soli ceļā uz pilnīgu arābu vienotību. Konflikts izraisīja ievērojamas demogrāfiskās pārmaiņas visā Tuvo Austrumu reģionā. Aptuveni 700 000 palestīniešu arābu aizbēga vai tika padzīti no savām mājām teritorijā, kas kļuva par Izraēlu, un viņi kļuva par palestīniešu bēgļiem, ko viņi dēvē par Al-Nakba ("katastrofa"). Trīs gadu laikā pēc kara uz Izraēlu emigrēja aptuveni 700 000 ebreju, no kuriem daudzi bija izraidīti no savām iepriekšējām dzimtām Tuvajos Austrumos.
