Alise Herca Zommere (Alice Herz-Sommer, pazīstama arī kā Alice Sommer, 1903. gada 26. novembris – 2014. gada 23. februāris) bija čehu un britu mūzikas skolotāja, pianiste un supercentenāre, kā arī supercentrise no Bohēmijas. Viņa izdzīvoja Terezienštates (Theresienstadt) koncentrācijas nometni un ilgu laiku tika uzskatīta par vienu no vecākajām dzīvajām holokausta pārdzīvojušajām sievietēm. Tomēr Polijā dzimušais izraēlietis Izraēls Kristals bija pat divus mēnešus vecāks.

Agrīnā dzīve un mūzikas ceļš

Herca dzimusi Prāgā, Austroungārijā, 1903. gada 26. novembrī kopā ar savu dvīņu māsu Marianu. Jau jaunībā viņa pievērsās klavierēm un kļuva par pazīstamu pianisti un mūzikas skolotāju Prāgā. 1931. gadā viņa apprecējās ar uzņēmēju un amatiermūziķi Leopoldu Sommeru. Ģimenē bija viens dēls, Rafaels Zommers (Rafael Sommer), kurš vēlāk kļuva par čellistu un diriģentu.

Otrais pasaules karš un Terezienštate

Otrā pasaules kara laikā Alise Herz-Sommer bija ieslēgta nacistu represijās kā ebreju kopienas locekle. Viņa un daudzi viņas ģimenes locekļi tika izsūtīti; Leopoldu Sommeru vēlāk izsūtīja uz Aušvicu. Lai gan viņš izdzīvoja Aušvicu, 1944. gadā viņš mira Darmā (Dachau) nometnē.

Terezienštatē Alise spēlēja klavieres, vadīja koncertus un mūziku izmantoja, lai celtu ieslodzīto garastāvokli un sniegtu brīžus cilvēcības grūtajos apstākļos. Mūzika viņai bija ne tikai profesija — viņa bieži uzsvēra, ka tā viņu izglāba garā un ļāva saglabāt cerību. Šī pieredze vēlāk kļuva par būtisku viņas stāsta daļu un ietekmēja viņas mūzikas un pedagoģiskos uzskatus.

Pēckara dzīve, darbs un pārcelšanās

Pēc kara Alise Herz-Sommer pārcēlās uz Izraēlu, kur dzīvoja un strādāja kā mūzikas skolotāja Jeruzalemē. Viņa turpināja mācīt klavieres, sniegt kamermūzikas koncertus un iedvesmot jaunos mūziķus ar savu personīgo stāstu par izturību un cerību. 1986. gadā viņa pārcēlās uz Belsiza parku Londonā, kur nodzīvoja atlikušās dzīves gadus.

Viņas dēls Rafaels Sommers strādāja kā profesionāls čellists un diriģents; viņš nomira 2001. gadā. Alises pieredze, stāsts un mūzika piesaistīja starptautisku uzmanību, un viņa tika citēta kā piemērs tam, kā māksla var palīdzēt cilvēkam izdzīvot visgrūtākajos apstākļos.

Atzinība un mantojums

Alises dzīvesstāsts un viņas optimisms ieguva plašu sabiedrisku rezonansi. Viņas dzīve un mūzika tika attēlota vairākos dokumentālos materiālos. Viena no visplašāk pazīstamām filmām ir īsdokumentālā filma "The Lady in Number 6: Music Saved My Life" (2013), kas ieguva Oskaru kā labākā īsdokumentālā filma. Filma un rakstīti stāsti par viņu palīdzēja plašākai publikai iepazīt Terezienštates iedzīvotāju pieredzi un Alises personisko skatījumu uz dzīvi.

Viņa bija pazīstama ar savu dzīvesprieku, humora izjūtu un uzskatu, ka optimismam ir liela nozīme ilgmūžībā. Alise bieži sacīja, ka mūzika palīdzējusi viņai izturēt traumas un turpināt dzīvot ar cerību.

Nākotnes atskaņas

Alise Herz-Sommer ir atstājusi ne tikai muzikālu mantojumu, bet arī stāstu par cilvēcību kara laikā un pēc tā. Viņas stāsts tiek izmantots izglītības materiālos par holokaustu, mūzikas terapeitiskajām iespējām un izturības piemēriem cilvēces vēsturē.

Nāve

Hercs Zommers nomira 2014. gada 23. februāra rītā Londonā, Anglijā, no dabīgiem cēloņiem 110 gadu vecumā. Viņas dzīvesstāsts turpina iedvesmot cilvēkus visā pasaulē, piemeklējot gan mūzikas cienītājus, gan tos, kas interesējas par holokausta vēsturi.