Edvards Kenedijs "Djūks" Ellingtons (Edward Kennedy "Duke" Ellington, 1899. gada 29. aprīlis – 1974. gada 24. maijs) bija amerikāņu komponists, pianists un bigbenda vadītājs. Viņš ir uzskatāms par vienu no nozīmīgākajām personībām džeza un 20. gadsimta mūzikā kopumā. Ellingtons spēlēja un ierakstīja ne tikai džezu, bet arī blūzu, gospeļmūziku, popmūziku un elementus no klasiskās mūzikas. Viņa karjera ilga vairāk nekā 60 gadus, un viņa ietekme uz mūziku turpināja pieaugt arī pēc nāves. Pulicera prēmijas padome 1999. gadā Ellingtonam piešķīra īpašu balvu par mūzikas ieguldījumu.

Agrīnā dzīve un karjeras sākums

Ellingtons dzimis Vašingtonā, D.C., ģimenē, kurā mūzika bija daļa no ikdienas. Viņš sāka spēlēt klavieres bērnībā un vēlāk veidoja savu pirmo sastāvu — "The Washingtonians". 1923. gadā Ellingtons pārcēlās uz Ņujorku, kur ātri iemantoja atpazīstamību Harlemā. 1927.–1931. gadā viņa orķestris bija regulārs spēlētājs leģendārajā Cotton Club, kas deva plašu radio un ierakstu iespēju un palīdzēja viņa karjerai gūt starptautisku sasniedzamību.

Mūzikas stils un kompozīcijas

Ellingtons savus darbus bieži sauca par "amerikāņu mūziku" — ar to viņš vēlējās izcelt to, ka viņa mūzika apvieno dažādus amerikāņu mūzikas žanrus un kultūras ietekmes. Viņa rokrakstu raksturo īpašas instrumentācijas iespēles, bagātīgas harmonijas, tematiski attīstīti motīvi un spēja pielāgot soloistiem raksturīgus teikumus, kas padarīja viņa orķestri par unikālu "skaņas krāsu" avotu.

Ellingtons bija ārkārtīgi ražīgs — viņam piedēvē vairāk nekā tūkstoti kompozīciju, tai skaitā gan īsos džeza hitus, gan garākas "suites" (sērijas), piemēram, slavenais "Black, Brown and Beige" (1943) un vēlākās programmatiskās lielformas kā "Such Sweet Thunder" un "Far East Suite". Daudzu viņa repertuāra gabalu rakstīja vai ar Ellingtonu sadarbojās bijušais brīnišķīgais komponists un aranžētājs Billy Strayhorn — piemēram, hīts "Take the 'A' Train" bieži tiek saistīts ar Ellingtona orķestri (komponēja Strayhorn).

Izpildītāji un svarīgākie mūziķi

Ellingtona orķestra sastāvā laika gaitā spēlēja daudzi izcilākie džeza mūziķi, no kuriem daži kļuva par zvaigznēm paši par sevi. Starp pazīstamākajiem bija:

  • Johnny Hodges (altosaksofons) — pazīstams ar lirisku, silto toni;
  • Ben Webster (tenorsaksofons) un Paul Gonsalves (tenorsaksofons) — Gonsalves īpaši izcēlās ar 1956. gada Newportas festivāla solo, kas atjaunoja publikas interesi par Ellingtonu;
  • Harry Carney (baritonsaksofons) — viens no ilggadējiem locekļiem, kura smagais tembrs bija Ellingtona "skaņas" balsts;
  • Cootie Williams (trumpete) un Bubber Miley (agrīnais periods) — trompetistu pienesums skaņas krāsojumā un growl tehnikas izmantošanā;
  • Barney Bigard (klarinets), Lawrence Brown (trombons) u.c.

Billy Strayhorn bija Ellingtona tuvākais sadarbības partneris kompozīcijā un aranžēšanā vairākās dekādēs, un daudzi Strayhorna darbi kļuva par neatņemamu Ellingtona repertuāra daļu.

Publiskās uzstāšanās, ieraksti un ietekme

Ellingtona orķestris bija pastāvīgs viesis koncertzālēs, radio un filmu ierakstos. Viņa koncerti Karnegija zālē un regulārie tūres braucieni pa Eiropu palīdzēja nostiprināt džeza prestižu kā mākslas formu. Ellingtona darba plašums — no klubu setiem līdz lielām programmatiskām formām — parādīja, ka džezu var izmantot gan izklaidei, gan nopietnai muzikālai izpausmei.

Personīgā dzīve, pēdējie gadi un pēctecība

Ellingtons vadīja savu grupu no 1923. gada līdz savai nāvei 1974. gadā, kad viņš mira no plaušu vēža. Pēc viņa nāves orķestra vadību pārņēma dēls Mersers (Mercer) Ellingtons, kurš orķestri vadīja līdz savai nāvei 1996. gadā. Pēc tam grupu pārņēma Pols (Paul) Ellingtons, Merčera jaunākais dēls, kas turpināja uzturēt tēva mantojumu.

Mantojums un atzinība

Ellingtona radošais mantojums ir milzīgs: viņa kompozīcijas, aranžējumi un unikālā orķestra skanējuma meistarība ietekmēja gan džeza, gan klasiskās un populārās mūzikas attīstību. Daudzi viņa skaņdarbi ir kļuvuši par standartiem, ko regulāri atskaņo mūziķi visā pasaulē. Pēc viņa nāves viņa vārds un mūzika turpināja augt slavas ziņā — to apliecina gan posthumānas godalgas, gan nemainīgi liela interese no klausītāju un pētnieku puses. 1999. gadā Pulicera prēmijas padome piešķīra Ellingtonam īpašu godinājumu par mūzikas ieguldījumu amerikāņu kultūrā.

Ellingtona nozīme mūzikā ir ne tikai viņa paša kompozīcijās un izpildījumā, bet arī spējā pacelt džezu līdz plašākas mākslinieciskās vērtības līmenim, iedvesmojot nākamās paaudzes komponistus, aranžētājus un izpildītājus.