Margaret of Anjou

Agrīnā dzīve un laulības

Margareta dzima 1430. gada 23. martā Pont-à-Mousson, Lotringā. Margareta bija Neapoles karaļa Renē un Lotringas hercogienes Izabellas otrā meita. Viņai bija pieci brāļi un četras māsas, kā arī trīs pusbrāļi no tēva attiecībām ar meitenēm. Viņas tēvs, tautā dēvēts par "labo karali Renē", bija Anžu hercogs un titulārais Neapoles, Sicīlijas un Jeruzalemes karalis; viņu raksturoja kā "daudzu kronu, bet ne karaļvalstu vīru". Margareta tika kristīta Tulā, Lotringā. Savus agros gadus viņa pavadīja pilī Taraskonā pie Ronas upes Provansā un vecajā karaļa pilī Kapua, netālu no Neapoles, Sicīlijas karalistē. Māte rūpējās par viņas izglītību un, iespējams, bija noorganizējusi viņai nodarbības pie zinātnieka Antuāna de la Sale, kurš mācīja viņas brāļus. Bērnībā Margaretu dēvēja par la petite créature.

1445. gada 23. aprīlī Tičfīldas (Titchfield) abatijā Hempšīrā Margareta apprecējās ar Anglijas karali Henriku VI. Henrijs bija astoņus gadus vecāks par viņu. Francijas karalis un karaliene bija attiecīgi līgavaiņa un līgavaiņa tēvocis un tante: Henrija mirusī māte Katrīna bija karaļa Kārļa VII māsa, kura sieva Marija Anžū bija Margaretes tēva Renē māsa. Turklāt Henrijs pieprasīja sev Francijas karalisti. Viņš kontrolēja arī daļu Ziemeļfrancijas. Ņemot to visu vērā, Francijas karalis piekrita Margaretes laulībām ar savu sāncensi ar nosacījumu, ka viņam nebūs jāsniedz ierastais pūru un tā vietā viņš no angļiem saņems Menas un Anžū zemes. Anglijas valdība, baidoties no ļoti negatīvas reakcijas, šo nosacījumu turēja noslēpumā no angļu sabiedrības.

1445. gada 30. maijā Vestminsteras abatijā Kenterberijas arhibīskaps Džons Staffords 15 gadu vecumā kronēja Margaretu par Anglijas karalieni konsorti. Viņu raksturoja kā skaistu, turklāt "jau kā sievieti: kaislīgu, lepnu un ar spēcīgu gribu". Tie, kas paredzēja, ka nākotnē Anglijas pretenzijas uz Francijas teritoriju atgriezīsies, uzskatīja, ka viņa jau tagad dedzīgi izprot savu pienākumu aizstāvēt kroņa intereses. Šķiet, ka šo nelokāmību viņa bija mantojusi no savas mātes, kura cīnījās, lai nostiprinātu sava vīra pretenzijas uz Neapoles karalisti, un no savas vecmāmiņas no tēva puses Jolandas Aragonskas, kura faktiski pārvaldīja Anžū "ar vīrieša roku", sakārtojot provinci un neļaujot ienākt angļiem. Tādējādi, pateicoties ģimenes piemēram un savai spēcīgajai personībai, viņa bija pilnībā spējīga kļūt par "kroņa aizstāvi".

Dēla piedzimšana

Henriks vairāk interesējās par reliģiju un mācībām nekā par militārām lietām, un viņš nebija veiksmīgs karalis. Viņš bija valdījis tikai dažus mēnešus vecs. Daudzas viņa darbības bija veikuši cilvēki, kas valdīja viņa vietā. Kad viņš apprecējās ar Margaretu, viņa garīgais stāvoklis jau bija nestabils. Laikā, kad piedzima viņu vienīgais dēls, Vestminsteras Edvards, Velsas princis (1453. gada 13. oktobrī), Henrijs jau bija pilnībā sabrucis. Klīda baumas, ka viņš nav spējīgs kļūt par bērna tēvu un ka jaunais Velsas princis radies laulības pārkāpšanas rezultātā. Daudzi ^[who?]spekulēja, ka vai nu Edmunds Boforts, 2. Somersetas hercogs, vai Džeimss Butlers, 5. Ormondas grāfs, bija jaunā prinča patiesais tēvs. Abi bija uzticami Margaretas sabiedrotie.

Lai gan Margareta bija agresīvi noskaņota partijniece un ar nepastāvīgu temperamentu, viņa, pateicoties savai kulturālajai audzināšanai, bija līdzīga vīra mīlestībai pret mācībām. Viņa arī atbalstīja Kembridžas Kvīnsas koledžas dibināšanu.

Elizabete Vudvilla (dzimusi ap 1437. gadu), vēlākā Anglijas karaliene, Margaretas vīra konkurenta, karaļa Edvarda IV, nākamā sieva, šķiet, kalpoja Margaretai Anžū kā goda kalpone. Tomēr ir pārāk maz pierādījumu, lai vēsturnieki to varētu pilnīgi droši apgalvot: vairākām sievietēm Margaretas galmā bija vārds Elizabete vai Izabella Greja.

Šajā miniatūrā no Martiala d'Auvergne ilustrētā manuskripta Vigilles de Charles VII ir attēlota Henrija VI un Margaretas Anžū laulība.


Tičfīldas abatija 2014. gadā

Dinastijas pilsoņu karu sākums

Margaretas un Jorkas hercoga naidīgums

Pēc aizbraukšanas no Londonas uz greznu dzīvi Grīnvičā Margareta bija aizņemta ar sava mazā dēla aprūpi un neizrādīja nekādas politiskās gribas pazīmes, līdz viņa uzskatīja, ka viņas vīram draud gāšana no troņa, ko bija ierosinājis ambiciozais Jorkas Ričards, 3. Jorkas hercogs, kurš, viņas izbrīnam, bija iecelts par lordu protektoru, kamēr Henrijs no 1453. līdz 1454. gadam bija psihiski nespējīgs. Hercogs bija ticams pretendents uz Anglijas troni, un līdz viņa protektora amata beigām bija daudz ietekmīgu augstmaņu un radinieku, kas bija gatavi atbalstīt viņa pretenzijas. Jorkas hercogs bija ietekmīgs, Henrija padomnieki korumpēti, pats Henrijs uzticīgs, pakļāvīgs un arvien nestabilāks, Margareta izaicinoši nepopulāra, drūmi un galanti apņēmības pilna saglabāt Anglijas kroni saviem pēcnācējiem. Tomēr vismaz viens pētnieks par Lankastrijas galīgās bojāejas avotu uzskata ne tik daudz Jorka ambīcijas, cik Margaretas nepārdomāto naidīgumu pret Jorku un pārmērīgo labvēlību pret nepopulāriem sabiedrotajiem. Tomēr karaliene Margareta bija spēcīgs spēks politikas pasaulē. Karalis Henrijs bija kā putliņš viņas rokās, kad viņa vēlējās kaut ko paveikt.

Tomēr Margaretas biogrāfe Helēna Maurera (Helen Maurer) nepiekrīt agrākajiem vēsturniekiem, kas tik ļoti izskanējušo naidīgumu starp karalieni un Jorku datēja ar laiku, kad viņš ieguva protektora amatu. Viņa uzskata, ka savstarpējais antagonisms radās divus gadus vēlāk, 1455. gadā, pēc pirmās St. Albansas kaujas, kad Margareta uztvēra viņu kā izaicinājumu karaļa varai. Šo secinājumu Maurers pamato ar pārdomātu Margaretas dāvanu pasniegšanas modeļa izpēti; tā atklāja, ka 1450. gadu sākumā Margareta ļoti centās parādīt, ka viņa vienlīdz labvēlīgi izturas gan pret Jorku, gan pret Edmundu Bofortu (Somersetu). Maurers arī apgalvo, ka Margareta, šķiet, akceptēja Jorka aizbildniecību, un apgalvo, ka nav būtisku pierādījumu, kas pamatotu sen izplatīto uzskatu, ka viņa bija atbildīga par jorkiešu izslēgšanu no Lielās padomes pēc Henrija atveseļošanās (sk. turpmāk).

Savukārt vēsturnieks Pols Murejs Kendals (Paul Murray Kendall) apgalvoja, ka Margaretes sabiedrotajiem Edmundam Bofortam (Somersetam) un Viljamam de la Polem, toreizējam Sufolkas grāfam, nebija grūti pārliecināt viņu, ka Jorkš, līdz tam viens no Henrija VI uzticamākajiem padomniekiem, ir vainīgs viņas nepopularitātē un jau pārāk ietekmīgs, lai viņam uzticētos. Margareta ne tikai pārliecināja Henriku atsaukt Jorku no gubernatora amata Francijā un tā vietā izraidīt viņu uz Īriju, bet arī vairākkārt mēģināja viņu nogalināt viņa ceļojumu laikā uz Īriju un no tās - vienreiz 1449. gadā un vēlreiz 1450. gadā. Edmunda Boforta (Somerseta) un Sufolka kopīgā atbildība par Mainas slepenu padošanos 1448. gadā un pēc tam sekojošais postošais pārējās Normandijas zaudējums 1449. gadā iedzina Margaretes un Henrija galmu nemieros, magnātu sacelšanās un aicinājumos uz divu spēcīgāko Margaretes sabiedroto atstādināšanu no amata un nāvessoda izpildi. Tas arī varēja padarīt neizbēgamu galīgo cīņu līdz nāvei starp Margaretes un Jorkas namu, jo atklājās Riharda bīstamā popularitāte starp kopienu. Jorkas Ričards, 1450. gadā droši atgriezies no Īrijas, stājās pretī Henrijam un tika uzņemts atpakaļ kā uzticams padomnieks. Drīz pēc tam Henrijs piekrita sasaukt parlamentu, lai pievērstos aicinājumiem veikt reformas. Kad parlaments sanāca, prasības nevarēja būt mazāk pieņemamas Margaretai: ne tikai abi - Edmunds Buforts (Somersets) un Sufolks - tika apsūdzēti par noziedzīgu Francijas lietu nepareizu vadību un tiesiskuma graušanu, bet kā noziegums pret Sufolku (tagad hercogu) tika apsūdzēts arī tas, ka viņš bija sakaitinājis karali ar Jorka hercogu. Turklāt izvirzītajās reformu prasībās bija arī prasība atzīt Jorkas hercogu par karaļa pirmo padomnieku, un Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, iespējams, ar lielāku dedzību nekā gudrību pat ierosināja atzīt Jorkas hercogu Ričardu par troņa mantinieku. Tomēr dažu mēnešu laikā Margareta bija atguvusi kontroli pār Henriku, parlaments tika atlaists, neapdomīgais spīkers iemests cietumā, un Jorkas Ričards pagaidām bija devies uz Velsu.

1457. gadā karaļvalsts atkal tika izpostīta, kad atklājās, ka spēcīgais franču ģenerālis Pjērs de Bredžē, kas bija Margaretas piekritējs, bija piestājis Anglijas piekrastē un nodedzinājis Sandvičas pilsētu. Būdams franču karaspēka ar 4000 vīru no Honflēras vadonis, viņš centās izmantot haosu Anglijā. Šajā uzbrukumā tika nogalināts pilsētas mērs Džons Drūrijs. Pēc tam izveidojās tradīcija, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ka Sandvičas mērs valkā melnu tērpu, lai sērotu par šo apkaunojošo notikumu. Margareta kopā ar de Brēzē kļuva par nicināmu baumu un vulgāru balāžu objektu. Sabiedrības sašutums bija tik liels, ka Margareta ar lielu nepatiku bija spiesta dot Jorkas hercoga radiniekam Ričardam Nevīlam, 16. Vorvikas grāfam, pilnvarojumu trīs gadus uzturēt jūru. Viņš jau ieņēma Kalē kapteiņa amatu.

Lankastriešu frakcijas vadītājs

Kaitības starp konkurējošajām jorkistu un lankastriešu frakcijām drīz vien izvērsās bruņotā konfliktā. 1455. gada maijā, tikai nedaudz vairāk kā piecus mēnešus pēc tam, kad Henrijs VI bija atveseļojies no garīgās slimības un bija beidzies Ričarda Jorkas protektorāts, Margareta sasauca Lielo padomi, no kuras jorkieši tika izslēgti. Padome aicināja Lesterā sapulcēt vienaudžus, lai aizsargātu karali "pret viņa ienaidniekiem". Jorks acīmredzot bija gatavs konfliktam, un drīz vien devās dienvidu karaspēka gājienā, lai stātos pretī lankastriešu armijai, kas devās ziemeļu karaspēka gājienā. Lankastrieši piedzīvoja graujošu sakāvi St. Albansas pirmajā kaujā 1455. gada 22. maijā. Edmunds Boforts (Somersets), Nortamberlenda grāfs un lords Klifords tika nogalināti, Viltšīra aizbēga no kaujas lauka, un karali Henriku gūstā saņēma uzvarējušais Jorkas hercogs. 1458. gada martā viņa kopā ar vīru un karojošo frakciju vadošajiem augstmaņiem piedalījās Mīlestības dienas gājienā Londonā.

1459. gadā karadarbība atsākās Blore Heath kaujā, kurā Džeimsu Tačetu, 5. baronu Audliju, sakāva jorkiešu armija Ričarda Nevila, 5. grāfa Solsberi, vadībā.

Anglijas karalienes Margaretas Anžu bruņas kā Anglijas karalienes konsortei.

Rožu kari

Agrīnās kampaņas

Kamēr Margareta centās iegūt papildu atbalstu lankastriešu idejai Skotijā, viņas galvenais komandieris Henrijs Boforts, 3. Somersetas hercogs, 1460. gada 30. decembrī Veikfīldas kaujā guva nozīmīgu uzvaru, sakāva Jorka hercoga un Solsberijas grāfa apvienotās armijas. Abiem vīriem tika nocirstas galvas, un viņu galvas tika izstādītas pie Jorkas pilsētas vārtiem. Tā kā kaujas laikā Margareta atradās Skotijā, nebija iespējams, ka viņa būtu devusi rīkojumu par viņu sodīšanu ar nāvi, lai gan izplatīts ir pretējs uzskats. Pēc tam viņa 1461. gada 17. februārī guva uzvaru otrajā kaujā pie Sent Albansas (kurā viņa piedalījās). Šajā kaujā viņa sakāva 16. Vorvikas grāfa Ričarda Nevila jorkiešu spēkus un atkaroja savu vīru. Tieši pēc šīs kaujas viņa, klaji atriebjoties, pavēlēja nogalināt divus jorkiešu gūstekņus - Viljamu Bonvilu, 1. baronu Bonvilu, un seru Tomasu Kīriellu, kas kaujas laikā sargāja karali Henriju, lai nepieļautu, ka viņam draud briesmas. Karalis bija apsolījis abiem bruņiniekiem imunitāti, taču Margareta viņu atrunāja un pavēlēja viņus sodīt ar galvu nociršanu. Tiek apgalvots, ka viņa viņus tiesājusi tiesā, kurā prezidēja viņas dēls. "Godīgais dēls," viņa esot jautājusi, "ar kādu nāvi mirs šie bruņinieki?". Princis Edvards atbildēja, ka viņiem jānogriež galvas, neskatoties uz karaļa lūgumiem par žēlastību.

Uzturēšanās Francijā

1461. gada 29. martā notikušajā kaujā pie Tovtonas (Towton) lankastriešu armiju sakāva mirušā Jorkas hercoga dēls, nākamais Anglijas hercogs Edvards IV, kurš gāza karali Henriku un pasludināja sevi par karali. Margareta bija apņēmības pilna atgūt dēla mantojumu un kopā ar viņu aizbēga uz Velsu un vēlāk uz Skotiju. Atrodot ceļu uz Franciju, viņa kļuva par sabiedroto savam brālēnam, Francijas karalim Ludviķim XI, un pēc viņa pamudinājuma ļāva, lai pie viņas vēršas bijušais Edvarda atbalstītājs Ričards Nevils, Vorvikas grāfs, kurš Edvarda laulību ar Elizabeti Vudvilu dēļ bija izšķīries ar savu bijušo draugu un tagad vēlējās atriebties par zaudēto politisko ietekmi. Vorvikas meita Anna Nevilla tika apprecēta ar Margaretes dēlu Edvardu, Velsas princi, lai nostiprinātu aliansi, un Margareta uzstāja, lai Vorviks atgrieztos Anglijā un pierādītu sevi, pirms viņa seko. Viņš to izdarīja, 1470. gada 3. oktobrī uz īsu brīdi atjaunojot Henriku VI tronī.

Galīgais zaudējums Tewkesbury

Līdz brīdim, kad Margareta, viņas dēls un vedekla (Anna) bija gatavi sekot Vorvikam atpakaļ uz Angliju, notikumi atkal bija pavērsies par labu jorkiešiem, un grāfu 1471. gada 14. aprīlī Barnetas kaujā sakāva un nogalināja atgriezušais karalis Edvards IV. Margareta bija spiesta pati vadīt savu armiju 1471. gada 4. maija Tīvkesberijas kaujā, kurā lankastriešu spēki tika sakauti, un viņas septiņpadsmitgadīgais dēls Edvards no Vestminsteras tika nogalināts. Edvarda nāves apstākļi nekad nav noskaidroti; nav zināms, vai viņš gāja bojā pašā kaujā, vai arī Klarensas hercogs viņu nogalināja pēc kaujas. Ja viņš gāja bojā kaujā, viņš būtu vienīgais Velsas princis, kas to jebkad izdarījis. Iepriekšējo desmit gadu laikā Margareta bija iemantojusi agresivitātes un nežēlības reputāciju, taču pēc sakāves pie Tīksberijas un vienīgā dēla nāves viņa bija pilnīgi salauzta garā. Pēc tam, kad kaujas beigās Viljams Stenlijs viņu bija sagūstījis, Margareta pēc karaļa Edvarda pavēles tika ieslodzīta cietumā. Vispirms viņu nosūtīja uz Volingfordas pili, bet pēc tam pārcēla uz drošāku Londonas torni. Arī Henrijs VI pēc Tveksberijas tika ieslodzīts Tauerī, un viņš tur nomira naktī uz 21. maiju; viņa nāves cēlonis nav zināms, lai gan bija aizdomas, ka viņš ir nogalināts. 1472. gadā viņa tika nodota savas bijušās lēdijas Alises Čoseres, Sufolkas hercogienes, aizbildniecībā, kur palika līdz 1475. gadam, kad viņu atpirka Ludviks XI.

Pjero da Milano (Pjero da Milano), 1463. gads, Margaretas Anžu portreta medaljons.

Nāve

Nākamos septiņus gadus Margareta dzīvoja Francijā kā nabadzīga karaļa radiniece. Viņu apciemoja Francis de Vignolles, un viņa nomira viņa pilī Dampjērā pie Luāras, netālu no Saumūras (Anžū), 1482. gada 25. augustā 52 gadu vecumā. Viņa tika guldīta Anžē katedrālē līdzās saviem vecākiem, bet viņas mirstīgās atliekas pārveda un izkaisīja revolucionāri, kas izlaupīja katedrāli Franču revolūcijas laikā.

Margaretas vēstules

Joprojām ir saglabājušās daudzas vēstules, ko Margareta rakstījusi karalienes konsorta amatā. Viena no tām bija rakstīta Londonas korporācijai par kaitējumu, kas nodarīts viņas Enfīldas muižas nomniekiem, kas bija daļa no viņas lēņa zemes. Vēl viena vēstule tika rakstīta Kenterberijas arhibīskapam. Margaretas vēstules, kuru virsrakstos parasti bija vārdi "Pie Kvenes", ir apkopotas Sesila Monro rediģētajā grāmatā, ko 1863. gadā izdeva Kempena biedrība.

Priekšteči

Margareta parādās iluminācijā Skinners Company grāmatās, 1422. gadā. Tā tika ierakstīta Dievmātes brālības sarakstā 1475. gadā.