Lucijs Septimijs Severs — Romas imperators (145–211), Severu dinastija

Lucijs Septimijs Severs (145–211) — Leptis Magnas afrikāņu imperators, kas 193–211 nostiprināja varu, sakāva pretendentus, iekaroja Partiju un nodibināja Severu dinastiju.

Severs (Lucijs Septimijs Severs, 11. aprīlis 145. gadā – 4. februāris 211. gadā) bija Romas imperators no 193. līdz 211. gadam. Viņš dzimis Leptis Magnā, Āfrikas provincē, senā un turīgā vietējā ģimenē ar romiešu pilsoņu statusu. Seversa ģimenes saknes bieži tiek raksturotas kā daļēji vietējās (pūniskās/berberu) un daļēji romiešu, kas padarīja viņu par simbolu impērijas daudzveidībai. Daži portreti un skulptūras attēlo viņu ar tumšāku ādas toni, pievēršot uzmanību viņa afrikāniskajai izcelsmei. 187. gadā viņš apprecējās ar Jūliju Domnu, šķīpus un ietekmīgu sievieti no Sīrijas, kura vēlāk kļuva par svarīgu politisku padomdevēju un kultūras patroni.

Agrīnā karjera un varas pieaugums

Būdams jauns, Severs pakāpās romiešu karjeras ceļā — viņš ieņēma dažādus amatus un guva militāru pieredzi Marka Aurelija un Komoda valdīšanas laikā. Pēc imperatora Pertinaksa nogalināšanas 193. gadā, tā sauktajā piecu imperatoru gadā, impērijā iestājās haoss. Kad Romas tronī īslaicīgi ieradās Didija Juliāna, Severs izmantoja savu militāro spēku un popularitāti, lai iejauktos politiskajās norisēs un nostiprinātu pozīcijas.

Konkurence un karagājieni

Pēc Didija Juliāna gāšanas Severs saskārās ar vairākiem pretendentiem. Viņš cīnījās ar austrumu pretendentu — ģenerāli Pescenniju Nigeru, kuru sakāva 194. gadā Isas kaujā, un vēlāk ar rietumu kandidātu — Klodiju Albīnu, kurš gāja bojā 197. gadā Lugdunuma kaujā (mūsdienu Lionā). Šo uzvaru rezultātā Severs kļuva par vienu no spēcīgākajiem imperatoriem, nodrošinot varu pār visām provincēm.

Nostiprinājis iekšpolitisko kontroli, Severs vērsa uzmanību ārējām robežām. Viņš īslaicīgi uzsāka karu pret Partiešu impēriju un 197. gadā ieņēma un izlaupīja tās galvaspilsētu Ktezifonu. Turpmāk viņš īstenoja kampaņas arī pret ciltiem Āfrikas dienvidos — 202. gadā pret Garamantiem, uz brīdi ieņemot to galvaspilsētu Garamu, kas pagarināja impērijas ietekmi dienvidos.

Lielbritānijas kampaņa un nāve

Savas valdīšanas beigās Severs devās uz Lielbritāniju, kur cīnījās ar vietējām ciltīm — pikšiem Kaledonijā — un nostiprināja aizsardzību gar ziemeļu robežām, uzturot un pastiprinot Hadriāna mūri. 211. gadā Severs mira Eborakumā (mūsdienu York), kamēr atradās Britānijas kampaņā. Pēc viņa nāves varu pārņēma viņa dēli: Karakalla un Geta.

Iekšējā politika, reformas un kultūras darbība

Severs ieviesa būtiskas pārmaiņas impērijas pārvaldē. Viņš stiprināja armijas lomu politikā — palielināja karaspēka skaitu un karavīru atlīdzību, piešķīra legioniem lielāku ietekmi un nodrošināja lojālu komandieri sastāvu, kas ilgtspējīgi mainīja imperatora varas bāzi. Tajā pašā laikā viņš reformēja administratīvo pārvaldību, reorganizēja dažas provinces un apvienoja militāro un civilo vadību nosargātajās robežu zonās.

Severs arī atbalstīja tiesību attīstību un apkopoja impērijas juristu darbu — viņam tuvie juristi un skolotāji darbojās pie impērijas tiesiskā regulējuma nostiprināšanas. Viņa un Jūlijas Domnas dēļ Romas kultūras dzīve ieguva jaunu centru: Jūlija Domna bija svarīga patronese filozofiem un rakstniekiem, un viņu ģimenes aprindas veicināja intelektuālo dzīvi.

Arhitektūra, monētvedība un portretmāksla

Seversa valdīšanas laikā tika veikti ievērojami celtniecības projekti — plašas restaurācijas un jaunbūves gan Romā (piem., arks Romas forumā), gan Leptis Magnā, kur viņš upurēja līdzekļus dzimtajai pilsētai, uzlabojot tās publisko infrastruktūru. Viņa tēls monētās un skulptūrās bieži akcentē imperatora autoritāti un militāro prestižu; portretos Severs reizēm attēlots ar īpašībām, kas liecina par viņa afrikānisko izcelsmi.

Mantojums un ietekme

Seversa valdīšana atstāja pretrunīgu mantojumu. No vienas puses, viņš konsolidēja Romas varu un īslaicīgi nostiprināja robežas, paplašināja impērijas ietekmi un uzlabojot administrāciju atbalstīja tiesisko praksi. No otras puses, viņa politika armijas izvirzīšanā par galveno politiskās varas atbalstu un militāro izdevumu pieaugums radīja ilgtermiņa finanšu slogu, kas vēlāk veicināja politisko nestabilitāti. Ar dēlu pārvaldību Severs nodibināja Severu dinastiju, kas bija pēdējā impērijas dinastija pirms Trešā gadsimta krīzes; šī dinastija valdīja līdz 235. gadam un atstāja nozīmīgu ietekmi uz impērijas strukturālo attīstību.

Svarīgākie fakti īsi:

• Dzimis: Leptis Magna, 11. aprīlis 145.
• Imperators no 193. līdz 211. gadam.
• Galvenie pretinieki: Pescennijs Nigers un Klodijs Albīns.
• Karagājieni pret Partiem (Ktezifona) un kampaņas Āfrikā pret Garamantiem.
• Noslēdza karjeru ar kampaņu Lielbritānijā; mira Eborakumā 211. gadā.
• Nodibināja Severu dinastiju; viņa valdīšana ievērojami pastiprināja armijas lomu valsts politikā.

Novērtējums

Viņa valdīšanas laikā Romas impērija sasniedza savu lielāko teritoriju - vairāk nekā 5 miljonus kvadrātkilometru.

Kā raksta Gibons, "viņa drosmīgās ambīcijas nekad nav novirzījušas no sava pastāvīgā kursa ne baudas vilinājumi, ne briesmu priekšnojautas, ne cilvēciskās jūtas".

Viņš nodrošināja Āfriku, impērijas lauksaimniecības bāzi, kurā viņš bija dzimis. Viņa uzvara pār Partiešu impēriju uz kādu laiku bija izšķiroša. Viņa politiku, kas paredzēja paplašināt un labāk atalgot armiju, kritizēja viņa laikabiedri Kasijs Diots un Herodians. Lielais militāro izdevumu pieaugums radīja problēmas visiem viņa pēctečiem.

Septimija Severa arka Leptis Magnā

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Septimijs Severs?

J: Kur viņš dzimis?

J: Ar ko viņš bija precējies?

J: Kurā gadā viņš sagrāba varu?

J: Kas bija viņa sāncenši?

J:Kādās vēl kampaņās viņš cīnījās savas valdīšanas laikā?

Meklēt pēc burta