Smadzeņu nāve nozīmē, ka smadzenes ir pārtraukušas darboties. Smadzeņu nāve ir neatgriezeniska, un to nevar ne izārstēt, ne novērst. Neviena ārstēšana nevar palīdzēt. Kad cilvēka smadzenes ir mirušas, neviena smadzeņu daļa vairs nedarbojas. Visas smadzeņu daļas ir mirušas; smadzenēs nav skābekļa, un nevienā smadzeņu daļā nenotiek elektriskā aktivitāte.

Smadzenes kontrolē visu, kas mums jādara, lai paliktu dzīvi. Piemēram, tās kontrolē elpošanu, ķermeņa temperatūru, sirdsdarbību un daudzas citas svarīgas lietas. Ja cilvēka smadzenes ir mirušas, smadzenes nevar kontrolēt nevienu no šīm lietām. Smadzeņu nāves gadījumā cilvēks nevar pats elpot. Viņi nekad nespēs pamosties vai apzināties apkārt notiekošo.

Dažkārt smadzeņu mirušo cilvēku dzīvību uztur ar īpašiem aparātiem un medikamentiem. Piemēram, ārsti var ievietot caurulīti cilvēka rīkles dobumā un izmantot aparātu, ko sauc par ventilatoru, lai sūknētu skābekli plaušās. Lai gan šie aparāti kādu laiku var uzturēt dzīvus citus cilvēka orgānus, tie nevar palīdzēt smadzenēm atveseļoties. Galu galā pārējie cilvēka orgāni arī pārstās darboties.

Cēloņi

Visbiežākie iemesli, kas var novest pie smadzeņu nāves, ir:

  • Smadzeņu traumas (piem., smadzeņu satricinājums vai smadzeņu sasitiens pēc smaga galvas ievainojuma).
  • Lielas smadzeņu asiņošanas vai insults, kas izraisījis plašu smadzeņu audu bojājumu.
  • Ilgstošs smadzeņu skābekļa trūkums (hipoksija), piemēram, pēc smagas sirdsdarbības apstāšanās.
  • Smagas infekcijas vai iekaisumi smadzenēs.

Kā nosaka smadzeņu nāvi (diagnostika)?

Smadzeņu nāves noteikšana ir sistemātisks process, kam jāatbilst medicīniskām un juridiskām prasībām. Parasti izmanto šādus soļus:

  • Priekšnosacījumi: ārsti pārliecinās, ka pacients ir normāla ķermeņa temperatūras robežās, ka nav iedarbības no nomierinošiem medikamentiem vai toksīniem, un ka nav ārstējami metaboliski traucējumi (piem., smaga hipoglikēmija vai smags elektrolītu disbalanss), kas var radīt līdzīgas pazīmes.
  • Klīniskā izmeklēšana: tiek pārbaudītas smadzeņu stumbra reflekses — pupillu reakcija uz gaismu, koriālā refleksa (acs mirkšķināšana) uz skābekļa iešļirbi, kakla kustību un acu refleksi (oculocefaliskie un oculovestibulārie reflexi), gag un klepus refleksi. Ja šie refleksi nav novērojami, tas ir spēcīgs rādītājs.
  • Apnojas tests: tests, kurā īslaicīgi pārtrauc mākslīgo elpināšanu, kamēr nodrošina skābekļa apgādi; novēro, vai pacients pats sāk elpot. Ja nav elpošanas refleksa un CO2 līmenis asinīs paaugstinās līdz noteiktai robežai, tests ir pozitīvs smadzeņu nāves noteikšanai. Apnojas tests jāveic ļoti uzmanīgi un tikai tad, ja pacients atbilst priekšnosacījumiem.
  • Papildu izmeklējumi (ja nepieciešams): ja klīniskos testus nevar veikt vai tie ir nepietiekami (piem., iedarbība no medikamentiem), izmanto papildus testus: elektroencefalogrammu (EEG) ar elektrocerebrālas klusuma pazīmēm, cerebrālo angiogrāfiju vai nukleāro medicine skenēšanu, kas parāda asins plūsmas trūkumu smadzenēs, vai transkraniālo Doplera izmeklēšanu.

Pazīmes un simptomi

  • Nepieciešamība pēc mākslīgās elpināšanas (pacients pats neelpo).
  • Nevienam nav apziņas — pacienti neatsaucas uz stimuliem, neparāda signālus par sāpju uztveri vai atbildi.
  • Nav smadzeņu stumbra refleksu (pupillas nereagē uz gaismu, nav gag vai klepus refleksa, nav acs-refleksu).
  • Nepastāv elektriskā aktivitāte smadzenēs (analizējot ar EEG) vai nav smadzeņu asinsrites (redzams ar attēlveidošanu).

Atšķirība no komas un no vegetatīvā stāvokļa

Ir svarīgi atšķirt smadzeņu nāvi no komas vai ilgstoša apziņas traucējuma (piem., vegetatīvā stāvokļa). Cilvēks komā vai vegetatīvā stāvoklī var joprojām saglabāt dažas smadzeņu funkcijas, piemēram, pamata refleksus vai nespēju pilnībā pamosties, taču smadzeņu nāvē nav nekādas apziņas un nav arī smadzeņu stumbra funkciju — tā ir pilnīga un neatgriezeniska apstāšanās. Vegetatīvā stāvoklī funckionē daļa smadzeņu funkciju (piem., miega un nomoda cikli, dažkārt automātiskas elpošanas epizodes).

Ārstēšana un orgānu transplantācija

Pašā būtībā smadzeņu nāve nav izārstējama. Medicīniskā aprūpe var īslaicīgi uzturēt ķermeņa funkcijas ar aparātiem un medikamentiem, piemēram, izmantojot ventilatoru, taču tas neglābj smadzenes. Organisma atbalsts dažkārt tiek turpināts, ja pacients ir potenciāls orgānu donors — tas dod iespēju transplantēt dzīvības glābjošus orgānus citiem pacientiem. Šajā procesā ir jāiekļauj ģimenes informēšana un juridisko formalitāšu izpilde saskaņā ar valsts likumdošanu.

Tiesiskie un ētiskie aspekti

Daudzās valstīs smadzeņu nāve tiek uzskatīta par personības un bioloģiskās dzīvības beigu mirkli un ir juridisks nāves kritērijs. Tomēr prakse un noteikumi var atšķirties; pediatrijā un dažos reģionos var būt specifiskas procedūras vai novērošanas periodi. Ārsti, veselības iestādes un ģimenes locekļi bieži apspriež tālākos soļus, ņemot vērā medicīniskos, juridiskos un ētiskos faktorus.

Kā rīkoties, ja radinieks varētu būt smadzeņu miris?

  • Iegūstiet skaidru medicīnisku informāciju no ārstiem par veiktajiem testiem un rezultātiem.
  • Uzdodiet jautājumus par iespējamiem papildu izmeklējumiem, rīcības plānu un orgānu ziedošanas iespējām.
  • Meklējiet emocionālu un praktisku atbalstu — slimnīcā parasti pieejama sociālā darbinieka vai garīdznieka palīdzība.

Smadzeņu nāve ir ļoti smags notikums gan medicīniski, gan emocionāli. Pareiza un rūpīga diagnostika, skaidra komunikācija ar ģimeni un ētisku/Juridisku prasību ievērošana ir būtiski komponenti šajā procesā.