Kankāns (rakstīts arī cancan vai Can-Can) ir enerģiska, izrādes tipa kabarē deja, ko tradicionāli izpilda sieviešu dejotāju koris. Dejotājas parasti tērpjas daudzpakāpju svārkos, apakšsvārkos, korsetes un melnās zeķēs vai tīklotajās zeķubiksēs, piemēram, iedomātajos 1890. gadu modes tērpos. Kankāns pazīstams ar ļoti augstiem joslas vai kāju šļūkšķiem (high kicks), šķērssadalītām pozām, ripaļiem un svārku, apakšsvārku demonstrēšanu kā daļu no izrādījuma efekta.

Vēsture

Kankāns radās Parīzē ap 1830. gadu, sākotnēji kā darbības stilu un jautru deju zemākās šķiras ballēs Montparnasā un citās Parīzes apkārtnēs Parīzes proletāriskajos dejvietās. Otrās impērijas laikmetā (Napoleons III) un fin de siècle periodā dejas forma attīstījās un kļuva par regulāru izklaides sastāvdaļu kabarē un mūziklos. Slaveni kabarē, piemēram, Moulin Rouge, padarīja kankānu par populāru tūrisma un izklaides zīmolu — tajā uzstājās arī pazīstamas dejotājas, piemēram, La Goulue un Jane Avril, kuras bieži saņēma augstu atalgojumu un lielu publikas uzmanību.

Mūzika

Ar kankānu visbiežāk asociējas Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) operetes Orfejs pazemes pasaulē (fr. Orphée aux enfers) slavenais Galops (bieži saukts par "Galop infernal"). Šī dinamiskā melodija, pārstrādāta un vienkāršota dažādās versijās, kļuvis par gandrīz obligātu pavadījumu daudzām kankāna izrādēm. Nacionālajos un kabarē priekšnesumos mūziku var izpildīt gan ar pilnu orķestri, gan ar akordeonu vai pianu, atkarībā no vietas un izrādes stila Žaka Ofenbaha.

Dejas raksturs un soli

  • Raksturīgākie elementi: augsti leg kicks, salto vai ripas (cartwheels), sēdošas vai guļošas pozas ar plaši izplestām kājām (splits), sinhroni grupas koru soļi un dramatiskas svārku manipulācijas.
  • Izrādes kompozīcija: bieži vien dejas tiek veidotas kā koreogrāfisks ansamblis ar precīzu rindu dalījumu, sinhronām kustībām un tempu maiņām, lai radītu teatralitāti un komisku vai provokatīvu efektu.
  • Tehnika: dejotājas trenē izturību, spēcīgas kāju muskulatūras attīstību, elastību un precīzu ritma izjūtu. Kostīma elementi (svārki, apakšsvārki) tiek izmantoti kā rekvizīti, kas papildina vizuālo stāstu.

Tērpi un vizuālais tēls

Kankāna tērpi parasti ietver daudzkārtīgus svārkus un apakšsvārkus, korsetes, garās zeķes vai tīkla zeķubikses, garās cimdi vai dekorētas galvassegas. Svārku atklāšana un apakšsvārku demonstrēšana bija gan izklaide, gan provokatīvs performances elements, kas 19. gadsimtā reizēm izraisīja skandālus un morālas diskusijas. Laika gaitā kostīmi kļuvuši teatrālāki un greznāki, pievienojot spalvas, mežģīnes un krāsainus apdares elementus.

Mūsdienu attīstība un ietekme

Kankāns joprojām ir populārs kabarē viesizrādēs, mūziklos, teātra šovos un tūrisma pasākumos visā pasaulē. Lai gan sākotnēji dejas dēļas bija saistītas ar Parīzes naktsdzīvi un reizēm uzskatāmas par skandalozām, mūsdienu izpildījumos kankāns biežāk tiek traktēts kā horeogrāfiska priekšnesuma māksla ar uzsvaru uz tehnisku meistarību, ritmu un estrādes efektu. Kankāns ietekmējis populāro kultūru, dažādās filmās, reklāmās un mūzikas videoklipos izmantojot tā atpazīstamo muzikālo motīvu un vizuālos elementus.

Kritika un kultūras nozīme

Vēsturiskās kankāna sākotnējo provokatīvo aspektu dēļ deja ir bijusi gan slavēta par brīvības un dzīvīguma simbolu, gan kritizēta par objektifikāciju. Mūsdienās interpretācijas svārstās no klasiskas un nostalģiskas atgriešanās pie vēsturiskā stila līdz modernām, feministiskām vai parodiskām versijām, kurās akcentēta performatīvā varēšana un mākslinieciskā izteiksme.

Apkopojot, kankāns ir spilgta un enerģiska dejas forma ar dziļām saknēm Parīzes kabarē kultūrā, kas laika gaitā attīstījusies no skandalozas balles dejas līdz starptautiski atpazīstamai estrādes izrādei.