Commedia dell'arte: Itāļu improvizācijas teātra vēsture un pazīstami tēli

Commedia dell'arte — Itāļu improvizācijas teātra vēsture, ikoniskie tēli (Arlekīns, Pantalone, Kolombiņa) un plašā ietekme uz Eiropas teātri.

Commedia dell'arte ir improvizācijas teātra veids, kas aizsākās Itālijā 16. gadsimtā. Tā turpināja būt populāra 17. gadsimtā un ir populāra arī mūsdienās.

Nosaukums ir grūti tulkojams. Tuvākais tulkojums ir "amatniecības komēdija". Tas ir saīsinājums no commedia dell'arte all'improvviso jeb "improvizācijas komēdija".

Commedia dell'arte lugas bieži spēlēja neliela aktieru grupa, kas ceļoja pa pilsētu laukumiem un uzstājās tajos. Aktieri dalīja cepures, lai cilvēki tajās iemestu naudu.

Agrākais zināmais uzņēmums bija 1545. gadā Padujā. Līdz 17. gadsimta mijai pastāvēja vairākas trupas (aktieru grupas), piemēram, Gelosi, Confidenti un Fedeli. Dažas trupas bija populāras ārzemju galmos, īpaši Francijā, kur komēdijas tēli kļuva par pazīstamu mākslinieku iecienītu tēmu.

Aktieri bieži nēsāja maskas. Stāsti bieži bija par viltīgiem cilvēkiem. Stāstos liela nozīme bija izsalkumam, mīlestībai un naudai. Bija vairāki varoņi, kas bieži parādījās daudzos stāstos. Tos sauc par "stāstu varoņiem". Commedia dell'arte stāstu tēlu piemēri ir šādi: Arlekīns, Pantalone, Arlekīno, Kolombiņa, Pulcinella, Pjero, Skaramuči.

Commedia dell'arte daudzās valstīs ļoti ietekmēja teātra izrādes. Lielbritānijā un citās valstīs bērnu vidū populārās Punch and Judy izrādes ir līdzīgas Commedia dell'arte. Arī tajās ir tēli: Punch, Džūdija, krokodils, policists utt.

Raksturīgās pazīmes un uzvedības veidi

Commedia dell'arte pamatā ir improvizācija, taču izrādēm parasti bija sagatavots sižeta karkass, ko sauca par scenario. Scenārijs norādīja epizodes, konfliktus un secību, bet dialogi un teksts tika radīti uz vietas. Aktieri izmantoja iepriekš apgūtus komiskus ķermeņa izteiksmes ražus un skečus (itāļu valodā lazzi), kas atkārtojās no izrādes uz izrādi.

Galvenie varoņu tipi un maskas

Commedia izmantoja nemainīgus tēlu tipus — stock characters — kuriem bija noteiktas rakstura īpašības, kostīmi un bieži maskas. Daži no svarīgākajiem:

• Pantalone — vecs, skops tirgotājs vai pilsonis, kurš bieži pārstāv materiālisma un greizsirdības tēmas. Parasti valkā tumšus kostīmus, garu degunu masku vai maskas elementus.
• Arlekīns / Arlekīno — viltīgs un veikls kalps, kurš izmanto veiklību un joku, lai iegūtu labumus. Viņa kostīms bieži ir šuvēm un krāsainiem rombiem bagāts; nosaukumi var atšķirties (Arlekīns itāliski Arlecchino).
• Innamorati (Iemīlējušies) — jaunie mīlnieki, parasti nevalkā maskas; tie ir romantiskas sižeta ass, kuriem traucē vecāku intereses vai sabiedrības šķēršļi.
• Zanni — kalpu un palīgu tips (no kura radušies daudzi komiskie tēli), bieži valkā izteiksmīgas maskas, piedāvāta fiziska komēdija un triki.
• Pulcinella — asprātīgs un bieži rupjš pūrains varonis ar atkarībām no ēdiena un miega; nereti valkā baltu kostīmu un īpašu masku.
• Piero (Pierrot) — mīlīgais, salds, bet bieži skumjš klauns vai pieredzējušais mīlnieks, kas kļuva par literāru un vizuālu tēlu vēlākajā Rietumeiropā.
• Skaramuči (Scaramouche) — pafsēts uzpūtīgs džentlmenis vai viltīgs karjerists, kas mēdz spēlēt blēņas un blefot ar drosmi.

Maskas, kostīmi un skatuves prakse

Maskas bija ļoti svarīgas: daži varoņi bija pieprasīti ar pilnām vai daļējām maskām, citi — it īpaši jaunie mīlnieki — palika bez maskām, lai parādītu emocijas ar sejas izteiksmi. Kostīmi bieži simbolizēja sociālo stāvokli — bagātiem varoņiem elegants apģērbs, kalpiem raibs vai vienkāršāks tērps. Fiziskā komēdija, akrobātika, pantomīma un ātrās pārejas starp epizodēm bija ikdiena.

Trupas, autori un pārveidošanās

Kā minēts, agrīnie uzņēmumi un trupas sāka darboties 16. gadsimtā; zināmākās 17. gadsimta trupas bija Gelosi, Confidenti un Fedeli. Starp ievērojamām personībām ir aktrise Isabella Andreini (trupa I Gelosi) — viena no pirmajām slavenajām sieviešu zvaigznēm Commedia tradīcijā. Tāpat svarīgs ir Flaminio Scala, kurš apkopoja un saglabāja scenāriju fragmentus un idejas, kas palīdzēja izplatīt žanru.

18. gadsimtā Itālijas dramaturgs Carlo Goldoni sāka reformēt Commedia dell'arte, rakstot pilnībā apdarītus tekstus un mazinot improvizācijas apjomu. Tas noveda pie tradicionālā stila pārejas uz modernāku, literārāku teātri. Savukārt franču dramaturgs Molière tiešā vai netiešā veidā aizguva elementus no Commedia, iekļaujot tēlu tipus un dialoga asprātību savās lugās.

Ietekme un mantojums

Commedia dell'arte ir ietekmējusi gan klasicisma, gan mūsdienu teātra attīstību — no operas buffa līdz mūsdienu improvizācijas teātrim. Tās elementi — stock characters, maskas, lazzi un improvizācija — joprojām tiek izmantoti aktieru treniņos un laikmetīgās izrādēs. Arī populārās lēdijas un leļļu izrādes, piemēram, minētās Punch and Judy, rāda tiešas saiknes ar Commedia komiskajiem skečiem un tēliem.

Kāpēc Commedia dell'arte joprojām ir svarīga

Šī teātra forma radīja daudzus universālus komiskus arhetipus, nodrošināja aktieriem rīkus, kā strādāt ar ķermeni un brīvu radošumu, un iemācīja skatītājiem izbaudīt ātru tempu, improvizāciju un fizisku humoru. Mūsdienu teātra pedagoģija un performatīvās prakses bieži atsaucas uz Commedia tradīcijām, jo tās attīsta aktieru klātbūtni, sadarbību un iztēli.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Commedia dell'arte?

J: Kā aktieri spēlēja šīs lugas?

J: Kad sāka uzstāties pirmā zināmā grupa?

J: Kādas bija dažas populāras trupas 17. gadsimtā?

Vai Commedia dell'arte bija kāda ietekme uz citām valstīm?

J: Kādas tēmas bieži tika aplūkotas šajos stāstos?

Meklēt pēc burta