Karnozauri ir teropodu dinozauru apakšgrupa. Tie tiek klasificēti kā kārta Carnosauria. Agrāk šo terminu lietoja plašāk, taču mūsdienu taksonomijā to definē šaurāk; dažkārt šī grupa tiek saukta arī par Allosauroidea.
Definīcija un filogenēze
Mūsdienu kladistiskā analīze parasti definē Carnosauria (vai Allosauroidea) kā tos tetanurus, kuriem ir kopīgs priekštecis ar Allosaurus — ti, tetanuru grupas dalībniekus, kuri ir tuvāk radniecīgi Allosaurus nekā mūsdienu putniem. Tas nozīmē, ka Carnosauria aptver vairākas radniecīgas līnijas lielo mezozoja plēsēju vidū, īpaši juras un krīta periodos.
Izkārtojums, izmēri un ārējā uzbūve
Karnozaurus raksturo vairākas morfoloģiskas iezīmes, kas saistītas ar lielu plēsēju dzīvesveidu:
- Galvaskauss parasti ir salikts no plānākiem kaulu sijām un ar lielām atverēm (fenestrām), kas samazina svaru, saglabājot izturību — tekstā minētais "atvērtais galvaskauss, kas veidots no statņiem" norāda uz šo konstrukciju.
- Daudziem bija salīdzinoši garš, šaurs galvaskaus, ar spēcīgiem zobiem, piemēram, alozaurs vai karharodontozaurs.
- Acis bieži bija lielas, kas liecina par labu redzi—svarīgu medību mehānismu.
- Toties kājas nebija tik specializētas skriešanai kā dažiem citiem teropodiem: ciskas kauls ("augšstilba kauls") bieži ir garāks vai masīvāks par stilba kaulu ("apakšstilba kauls"), kas norāda, ka daži karnozauri nebija īpaši ātri skrējēji, bet vairāk orientēti uz spēku un spriedzi attiecībā uz tuvām kontaktu cīņām ar upuri.
- Rokas parasti bija labi attīstītas un spēcīgas — iespējams, tās tika lietotas, lai satvertu vai turētu upuri, kamēr zobi un galva veica bojāšanas funkciju.
Uzvedība un medīšana
Daudzi karnozauri, piemēram, Allosaurus, šķietami bija labi uzbūvēti plēsēji, kas izmantoja kombināciju no zobiem, galvas triecieniem un spēcīgām ķermeņa daļām, lai nogalinātu vai norobežotu upuri. Atšķirībā no tiranozauriem kā Albertosaurs, kuri bija vairāk specializēti ātrai kustībai un kuriem bija masīvākas galvas, bet samazinātas rokas, karnozauri bieži izmantoja arī rokas kā aktīvu ieroci vai palīglīdzekli slazdīšanā un noturēšanā. Tiranozauri, savukārt, ar savām mazajām divpirkstu rokām bieži izmantoja galvu kā galveno nogalināšanas instrumentu.
Izmēri un piemēri
Šajā grupā ietilpa gan vidēja lieluma, gan ļoti lieli plēsēji. Piemēri grupā (dažādiem autoriem piešķirti vai sasaistīti) ir:
- alozaurs — tipisks juras perioda apdraudētājs;
- karharodontozaurs un līdzīgi karharodontozauru tuvinieki — daži no lielākajiem mezozoja teropodiem, kuri varēja sasniegt vairākus desmitus metru garumā;
- Neovenator, Fukuiraptor, Australovenator un Aerosteon — piemēri, kas parāda grupas ģeogrāfisko un ekoloģisko daudzveidību.
Fosilais ieraksts un izplatība
Karnozauru fosilijas konstatētas daudzās kontinentu daļās: Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā un pat Austrālijā (piem., Australovenator). Agrāk domāts, ka daļa šo līniju izzuda jūras laikmeta beigās, taču jaunāki atklājumi parāda, ka neovenatorīdu (un citu allosauroīdu) atzari varēja pastāvēt līdz pat mezozoja beigām, tātad tie ieņēma nozīmīgu vietu līdz pat krīta perioda beigām.
Ievērojami atklājumi un īpašības
Piemēram, Aerosteon ir nozīmīgs, jo tā kaulos atrasti pneimatiskie kanāli un dobumi, kas liek domāt par daļēju “putnisku” elpošanas sistēmas pazīmēm (gaisa maisu pneimatizācija). Šādi atklājumi palīdz labāk izprast teropodu fizioloģiju un viņu saikni ar citiem tetanuriem.
Taksonomisks debates un mūsdienu izpratne
Termins "Carnosauria" ir lietots dažādi — dažos klasifikācijas modeļos tas iekļauj plašu grupu lielo teropodu, citos to šaurāk aizstāj ar Allosauroidea. Mūsdienu kladistiskā pieeja balstās uz precīzām radniecības attiecībām (piemēram, "tuvāks Allosaurus nekā putniem") un pastāvīgi mainās ar jauniem atradumiem un analīzēm. Tā rezultātā saraksti, kas satur konkrētus ģintis un to starprelācijas, laika gaitā var mainīties.
Kopsavilkums
Karnozauri (Allosauroidea) bija nozīmīga, daudzveidīga tetanuru apakšgrupa, kas dominēja kā lieli plēsēji mezozoja ekosistēmās no juras līdz krīta periodiem. Tie izcēlās ar atvērtu, siju veidotu galvaskausu uzbūvi, spēcīgām priekšējām ekstremitātēm un plašu ģeogrāfisko izplatību. Mūsdienu pētījumi turpina precizēt šo grupu iekšējo taksonomiju un ekoloģisko lomu.