Koordinātas: 49°52′N 6°10′E / 49.867°N 6.167°E / 49.867; 6.167
Diekiršas apgabals (franču: Diekirch, vācu: Diekirch, luksemburgiešu: Dikrech) bija viens no trim Luksemburgas Lielhercogistes apgabaliem. Tā galvaspilsēta bija Dīkiršas pilsēta.
2015. gadā apgabali tika atcelti.
Tas bija vistālāk uz ziemeļiem esošais apgabals un ar 1157,2 km2 (446,8 kv. jūdžu) platību bija lielākais no trim apgabaliem. Tajā dzīvoja 83 661 iedzīvotājs un iedzīvotāju blīvums bija 72,3 iedzīvotāji/km², kas ir zemākais blīvums no visiem rajoniem.
Vēsture
Diekiršas apgabals pastāvēja kopš 19. gadsimta un bija administratīvs līmenis starp valsti un kantoniem. Tā teritorija vēsturiski pieder pie Ziemeļluksemburgas reģiona (Oesling), kur 19. un 20. gadsimtā attīstījās vietēja pārvalde, zemkopība un mežsaimniecība. Administratīvais apgabalu dalījums saglabājās līdz 2015. gadam, kad Luksemburgas valdība ieviesa reformas un apgabali tika likvidēti kā administratīvs līmenis, lai vienkāršotu pārvaldību.
Ģeogrāfija un dabas īpašības
Diekiršas apgabals atradās valsts ziemeļu daļā un galvenokārt iekļāva Oesling reģiona kalnaino, mežaino ainavu — daļu Lēnemdas (Ardenu) masīva. Teritorijā ir dziļas ielejas, upes un plašas meža platības. Galvenie ūdensceļi:
- Sûre/Sauer — viena no nozīmīgākajām upēm, kas šķērso apgabalu un vietām veido robežu ar Vāciju;
- Our — upes pieteka, kas daļēji norobežo valsts austrumu daļu pie Viandenas;
Apgabala augstākie punkti atrodas Klervā (Clervaux) apkaimē — Kneiff (apm. 560 m) ir viens no augstākajiem Luksemburgas punktiem. Reljefs un meži veicina gan mežsaimniecību, gan brīvdabas tūrisma attīstību.
Administrācija un teritoriālā uzbūve
Diekiršas apgabals bija sadalīts 5 kantonos: Clervaux, Diekirch, Redange, Vianden un Wiltz. Katrs kantons savukārt sastāvēja no vairākām komūnām (vietējām pašvaldībām). Pēc 2015. gada reformām kantoni un komūnas saglabāja savu statusu, taču apgabals kā starplevelis tika izslēgts no administratīvās struktūras.
Iedzīvotāji un ekonomika
Diekiršas apgabala iedzīvotāju blīvums bija viszemākais valsts mērogā, kas atspoguļoja tā lauku un mežaino raksturu. Ekonomika tradicionāli balstījās uz:
- zemkopību un lopkopību mazāk auglīgajās teritorijās;
- mežsaimniecību un kokapstrādi;
- tūrisma pakalpojumiem — dabas tūrisms, vēsturiskas pilsētas un viduslaiku pilis.
Vietējo iedzīvotāju darbavieta bieži saistīta arī ar pakalpojumu sektoru tuvākajās pilsētās un transporta mezglos.
Kultūra, tūrisms un nozīmīgas vietas
Diekiršas apgabala teritorijā atrodas vairākas kultūras un tūrisma apskates vietas, kas piesaista apmeklētājus no iekšzemes un ārvalstīm:
- Viandenas pils — labi saglabājusies viduslaiku pils ar plašu tūrisma aktivitāšu klāstu;
- Diekiršas Nacionālais kara vēstures muzejs — vērsts uz Otrā pasaules kara notikumiem reģionā;
- Klervā (Clervaux) — pilsēta ar klosteri un izstādi "The Family of Man";
- daudzas citas viduslaiku pilis (piem., Bourscheid) un senas baznīcas, kā arī dabas takas un skatu vietas.
Tūrisms ir svarīga reģiona nozares daļa, īpaši dabas un kultūras tūrisms, kā arī aktīvās atpūtas iespējas (pārgājieni, riteņbraukšana, ūdens aktivitātes pie upēm un ūdenskrātuvēm).
Transporta savienojumi
Diekiršas apgabala teritoriju apkalpo reģionālās ceļu artērijas, kas savieno ziemeļus ar Luksemburgas galvaspilsētu un Vāciju. Dzelzceļa tīkls ir mazāk blīvs nekā dienvidos, bet galvenie mezgli (piem., Ettelbruck) nodrošina savienojumu ar valsts galvenajām līnijām. Reģionālā autobusu satiksme papildina savienojumus ar lauku apdzīvotām vietām.
Apgabala likvidēšana 2015. gadā
2015. gada administratīvā reforma likvidēja Luksemburgas apgabalus kā oficiālu administratīvo līmeni. Tas ļāva pārstrukturizēt valsts pārvaldību un vienkāršot starpniecību starp centrālo valdību un vietējām pašvaldībām. Pēc reformas kantoni un komūnas turpināja funkcionēt, bet bez apgabalu starpkārtas.
Noslēgums
Diekiršas apgabals saglabā nozīmīgu lomu Luksemburgas vēsturē un identitātē — īpaši kā ziemeļu, dabas bagāts reģions ar bagātīgu kultūras mantojumu un tūrisma objektiem. Lai gan administratīvi apgabali vairs nepastāv, reģiona ģeogrāfiskās un kultūras īpašības joprojām nosaka tā raksturu un attīstības iespējas.
