Diprotodons — Austrālijas Pleistocēna milzis: apraksts, izmēri, izzušana
Atklāj Diprotodona stāstu — Austrālijas Pleistocēna milzis: apraksts, izmēri, dzīvesveids un izzušanas iemesli ar skeletiem, pēdu nospiedumiem un rekonstrukcijām.
Diprotodons bija lielākais jebkad dzīvojušais purva kārtas dzīvnieks, kas pastāvēja no aptuveni 1,6 miljoniem gadu līdz izzušanai pirms aptuveni 46 000 gadiem. Tātad tas dzīvoja gandrīz visu pleistocēna laikmetu. Šis milzīgais marsupials bieži tiek dēvēts par "Austrālijas mamutu", jo tā lielums un ekoloģiskā nozīme bija līdzīga lielajiem pleistocēna zālēdājiem citos kontinentos.
Izskats un izmēri
Diprotodons izskatījās pēc degunradža bez raga. Tā ķermenis bija masīvs un īss, ar spēcīgu galvu un vairāk vai mazāk plakanu seju. Lielākie eksemplāri sasniedza aptuveni 3 metrus no deguna līdz astei, apmēram 2 metrus plecu augstumā un sverēja aptuveni 2000–2790 kg, līdz ar to to bieži salīdzina ar hipopotamu izmēru. Mazāki eksemplāri bija vieglāki — populācijās sastopams sadalījums liecina par būtisku svara un augstuma variabilitāti.
Tām kājas bija vērstas uz iekšpusi līdzīgi vombata kājām, kas piešķīra tiem balodīša pirkstgalu izskatu. Priekšējās pēdās bija spēcīgi nagi, kas ļāva izrakt saknes vai apgrauzt mizu. Atrastie apmatoto pēdu nospiedumi rāda, ka dzīvniekam bija kažoks, tā tekstūra vairāk līdzinājās zirga apmatojuma veidam nekā kailam dzīvniekam kā degunradžam. Diprotodonu fosilijas ir atrastas visā Austrālijā, taču ne Tasmānijā.
Sistematika un radinieki
Diprotodons piederēja kārtai Diprotodontia — marsupialiem, kam raksturīgas divas priekšējās apakšžokļa zobi (diprotodontija). To tuvākie dzīvie radinieki ir vombati un koalas, taču diprotodonti bija daudz lielāki un aizņēma atšķirīgu nišu ekosistēmā. Šīs grupas pārstāvji Austrālijā attīstījās plašā formu un izmēru diapazonā pleistocēnā.
Dzīvesveids un barība
Diprotodons bija galvenokārt zālēdājs — barojās ar zāli, krūmājiem, saknēm un jauniem augu dzinumiem. Tās masu, zemu smaguma centru un zobu morfoloģija liecina par spēcīgu pielāgošanos pārtikas grauzšanai un rupju vielu apstrādei. Priekšējie lieli zobi varēja tikt izmantoti griešanai, bet molāri — košļāšanai.
Fosilās pēdas un taku atradumi norāda, ka diprotodoni varēja veidot grupas vai ganāmpulkus — tas palīdzētu aizsardzībā pret plēsējiem un efektīvākai pārvietošanai, meklējot pārtiku. Pēdu nospiedumos reizēm redzamas kažoka iedarbības, kas apstiprina sugas apmatotību.
Reprodukcija un attīstība
Kā marsupials, diprotodoniem bija mātes maciņš (pus) — ir atrasti sieviešu skeleti ar mazuļiem līdzi tieši vietā, kur būtu bijis maciņš, kas ir spēcīgs pierādījums par to, ka mazuļi daļu sava agrīnās dzīves cikla pavadīja mātes maciņā. Tas liecina par tādu pašu reproduktīvo stratēģiju kā mūsdienu vombatiem un koalām, tikai ar daudz lielākiem mazuļiem un ilgāku atkarības periodu.
Fosilijas un atradnes
Diprotodonu skeletus un izcili saglabātas pēdu taku laužas atrod visā kontinenta teritorijā. Pazīstamas atradnes ir, piemēram, saline ezeros un alūzijas nogulsnes Dienvidāustrālijā, kur saglabājušies gan skeleti, gan nospiedumi. Dažas no slavenākajām vietām ir Naracoorte ala un Lake Callabonna reģions, kur ir atrasti labi saglabājušies skeleti un pat maksimālas vietas ar vairākiem indivīdiem.
Izzušana — cēloņi un hipotēzes
Diprotodonu izzušana pirms aptuveni 46 000 gadiem sakrīt ar periodu, kad cilvēki (Aborigēni) bija nonākuši Austrālijā. Zinātnieki apsver vairākas iespējamās izzušanas cēloņu kombinācijas:
- Cilvēku medības: lielu dzīvnieku intensīvas medības varēja strauji samazināt populācijas, jo lēni vai lēni reproduktīvi lielie marsupiali grūti atjaunojās.
- Vides un klimata pārmaiņas: Pleistocēna beigās klimats kļuva sausāks un mainījās augu kopienas, kas samazināja piemērotas barības pieejamību lielajiem zālēdājiem.
- Vides apsaimniekošanas izmaiņas: cilvēku praktikas, piemēram, apzināta uguns izmantošana teritoriju apsaimniekošanā (fire-stick farming), varēja mainīt biotopus un izraisīt pārtikas resursu zaudējumus diprotodonu populācijām.
- Sasaucētas ietekmes: visdrīzāk izzušana notika vairāku faktoru kombinācijas rezultātā — cilvēku spiediens kopā ar vides svārstībām padarīja diprotodonus neaizsargātus.
Atstātā liecība un kultūra
Diprotodoni ir ierakstīti arī vietējo austrāliešu mītoloģijā un iespējami attēloti riekstu zīmējumos un klintsgleznās, kur tie tiek interpretēti kā lieli, neparasti zvēri. Mūsdienu pētniecība turpina pētīt šo sugu, izmantojot datēšanu, paleoekoloģiju un jaunas metodes, lai labāk izprastu to ekoloģisko lomu un izzušanas dinamiku.
Diprotodons ir spilgts piemērs tam, cik dramatiski var mainīties kontinenta fauna, un tas palīdz zinātniekiem saprast, kā mijiedarbojoties klimata izmaiņām un cilvēka darbībai, mainās bioloģiskā daudzveidība.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Diprotodons?
A: Diprotodons bija lielākais pundurkaulnieks, kāds jebkad dzīvojis.
J: Kas bija Diprotodontidae dzimta?
A: Diprotodontidae dzimta bija Diprotodonu dzimta.
J: Kad pastāvēja Diprotodontidae?
A: Diprotodontidae dzimta pastāvēja no vismaz 1,6 miljoniem gadu atpakaļ līdz izmiršanai pirms aptuveni 40 000 gadu.
J: Kā Diprotodons izskatījās?
A: Diprotodons izskatījās kā degunradzis bez raga, un tā kājas bija vērstas uz iekšpusi kā vombatam, tādējādi piešķirot tam balodīša pirkstgalu izskatu.
J: Ar ko Diprotodons ēda?
A: Iespējams, Diprotodons varēja izrakt saknes, lai ēstu.
J: Ko mēs zinām par Diprotodona kažoku?
A: Diprotodonam bija kažoks kā zirgam, nevis kails kā degunradžiem.
J: Kāds bija Diprotodona lielākais izmērs?
A: Lielākie Diprotodona eksemplāri bija hipopotama lieluma: apmēram 3 metri no deguna līdz astei, 2 metrus augsti plecu augstumā un aptuveni 2790 kg (6150 lb).
Meklēt