Kas ir disociatīvie līdzekļi — definīcija, iedarbība un riski

Kas ir disociatīvie līdzekļi: definīcija, iedarbība, riski un populārākie piemēri (ketamīns, PCP, DXM). Uzzini sekas un drošības aspektus.

Disociatīvie līdzekļi ir halucinogēno narkotiku veids. Tie rada sajūtu, ka lietotājs ir atdalīts vai nošķirts no sava ķermeņa un apkārtējās vides. Disociatīvie līdzekļi bieži tiek izmantoti kā anestēzijas līdzeklis, lai operāciju laikā cilvēki zaudētu samaņu, kā arī citiem medicīniskiem mērķiem, bet tie tiek lietoti arī rekreācijai.

Kā tie darbojas?

Daudzi disociatīvie līdzekļi darbojas, traucējot smadzeņu ķīmiskās vielas, kas regulē uztveri un atmiņu. Lielākā daļa bloķē glutamāta darbību, īpaši NMDA tipa glutamāta receptorus smadzenēs, un tas ietekmē atmiņas un sāpju apstrādi. Citi savienojumi pieslēdzas opioīdu receptoriem (piem., no Salvia divinorum iegūtie savienojumi), vai ietekmē dopamīna sistēmas. Šādu receptoru ietekme maina realitātes uztveri, izraisot disociāciju, halucinācijas un emociju izkropļojumus.

Kādi ir tipiskie efekti?

• Sajūta par nošķirtību no ķermeņa un apkārtnes (disociācija).
• Skaņu, redzes vai taustes halucinācijas un izmaiņas laika uztverē.
• Transa stāvokļi vai intensīva eiforija (eiforiju).
• Analgezijas iedarbība — sāpes var mazināties.
• Apziņas traucējumi, vājāka koordinācija, reibonis, nelīdzsvarotība.
• Lielās devās — apjukums, paranoja, agresija vai psihozēm līdzīgi simptomi.

Parasti izmantotie savienojumi

Pasaulē visbiežāk sastopamie disociatīvie līdzekļi ir ketamīns, fenciklidīns (PCP) un dekstrometorfāns jeb DXM. Katram no tiem ir atšķirīga iedarbības jauda, ilgums un blakusparādības.

Medicīniskā izmantošana

Ketamīns tiek izmantots kā anestēzijas līdzeklis un pretsāpju zāles, un pēdējos gados zemās devās tas lietots arī terapijā pret rezistentu depresiju. Medikamenti ar disociatīvu iedarbību var būt noderīgi hospitalizētos apstākļos, kur nepieciešama ātra analgēzija vai anestēzija. Tomēr rekreācijai lietojamās devas un formas (piem., nezināma tīrība, kombinācija ar citām vielām) nesniedz medicīnisku drošību.

Riski un blakusparādības

• Akūta pārdozēšana var izraisīt smagas apziņas traucējumus, elpošanas nomāktu vai sirds problēmas.
• Psihiskas reakcijas: paranoja, trauksme, halucinācijas, ilgstoša psihoze.
• Fiziskās traumas — lietotāji zaudē koordināciju un orientāciju, kas palielina kritienu vai citu ievainojumu risku.
• Specifiskas toksicitātes: ilgstoša vai regulāra ketamīna lietošana saistīta ar urīnpūšļa bojājumiem (ketamīna cistīts) un hroniskām urīna ceļu sūdzībām. PCP var izraisīt smagas uzvedības maiņas un ilgstošus psihozes simptomus.
• Starpviela mijiedarbība — piemēram, DXM sajaukšana ar dopamīna vai serotonīna sistēmu ietekmējošiem medikamentiem (antidepresanti) var izsaukt serotonīna sindromu vai citus bīstamus efektus.
• Alerģiskas reakcijas vai nezināma tīrība rekreācijas produktiem var radīt neparedzētas briesmas.

Ilgtermiņa ietekme un atkarība

Disociatīvie līdzekļi var radīt tolerancei līdzīgu efektu — lietotājam nepieciešamas lielākas devas, lai sasniegtu iepriekšējo ietekmi. Dažiem līdzekļiem iespējama psiholoģiska atkarība. Ilgtermiņa lietošana var ietekmēt atmiņu, koncentrēšanos, garastāvokli un sociālo funkcionēšanu.

Juridiskā situācija

Daudzu disociatīvo līdzekļu rekreacionāla lietošana ir reglamentēta vai aizliegta daudzās valstīs. Tomēr regulējums atšķiras — daži savienojumi var būt pieejami medicīniskai lietošanai, bet aizliegti bezrecepšu formā. Izplatītākie piemēri: ketamīns medicīnā, bet kontroli rekreācijai; PCP daudzviet ir stingri aizliegts.

Padomi kaitējuma mazināšanai

• Nelietot vienatnē; rūpējieties, lai blakus būtu cilvēks, kurš nav ietekmēts.
• Sākt ar zemu devu, ja cilvēks izvēlas lietot, un neapvienot ar alkoholu vai nomierinošiem līdzekļiem (benzodiazepīniem), kas palielina elpošanas nomākumu.
• Nesaistīt līdzekļus ar antidepresantiem vai citiem medikamentiem bez konsultācijas ar ārstu (īpaši DXM).
• Izvairīties no transportlīdzekļu vadīšanas vai bīstamu mašīnu darbības pēc lietošanas.

Kad meklēt palīdzību

Meklējiet neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja parādās:

• apziņas zudums vai grūtības elpot;
• neparasta vai ilgstoša uzvedība, kas apdraud lietotāju vai citus;
• stipras sāpes, asiņošana, smagas alerģiskas reakcijas;
• pārāk ilga dezorientācija vai psihozes simptomi pēc vielas iedarbības.

Ja nepieciešams, konsultējieties ar veselības aprūpes speciālistu par drošības jautājumiem, ārstēšanas iespējām vai atbalstu atkarības gadījumā. Izglītība par vielu iedarbību, risku mazināšanas stratēģijām un pieejamajiem resursiem palīdz samazināt kaitējumu gan individuāli, gan sabiedrībā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir disociatīvie traucējumi un kā tie liek cilvēkiem justies?

J: Kāds ir disociatīvo līdzekļu medicīniskais pielietojums?

J: Kādas ir dažas disociatīvo līdzekļu iedarbības?

J: Kāpēc disociatīvos līdzekļus parasti lieto tikai dzīvniekiem vai bērniem?

Jautājums: Kāpēc daudzās valstīs disociatīvie līdzekļi izklaides nolūkā ir nelikumīgi?

J: Kā disociatīvie līdzekļi ietekmē smadzenes?

J: Kādi ir daži disociatīvo līdzekļu piemēri?

Meklēt pēc burta