Ceturtā siena: definīcija, pārkāpšana un piemēri teātrī, filmā un literatūrā

Uzzini, kas ir ceturtā siena, kā to pārkāpj un redzami piemēri teātrī, filmā un literatūrā — no Didero idejas līdz mūsdienu metafikcijai.

Ceturtā siena ir iedomātā "siena", kas tradicionālajā trīssienu teātra skatuves priekšā atdala izspēlēto pasauli no skatītājiem. No skatuves puses tā ir tā virsma, caur kuru publika vēro notikumus; ideju par ceturto sienu popularizēja filozofs un kritiķis Denī Didero, un plašāk to sāka izmantot 19. gadsimtā. Savā būtībā ceturtā siena iezīmē iedomātu robežu starp jebkuru izdomātu darbu un tā skatītājiem vai lasītājiem.

Pārkāpšana — ko tas nozīmē

Ja aktieris runā tieši uz auditoriju, dara kaut ko, kas tieši vērsts uz skatītājiem, vai pat vienkārši apzinās klātesošo auditoriju — to sauc par ceturtās sienas pārkāpšanu. Filmā un televīzijā tas bieži notiek, kad aktieris tieši runā uz kameru, vēršoties pie skatītāja. Literatūrā, varonis pārkāpj ceturto sienu, ja viņš atzīst lasītāju vai komentē pašu grāmatu, tās rakstīšanas apstākļus vai naratīvu struktūru. Šāds paņēmiens tiek klasificēts kā metafikcija — tas apzināti izgaismo stāsta mākslīgumu.

Formas un pakāpes

Ceturtās sienas pārkāpšana var būt dažāda: no īslaicīga, humora vai asida paņēmiena (piem., kāda piezīme vai acīmredzama spogulis auditorijai) līdz sarežģītai meta-naratīvai struktūrai, kurā darbs kļūst par komentāru par pats par sevi. Reizēm runa ir par mazu sarunu ar skatītāju, reizēm — par pilnīgu stāsta līmeņu sajaukšanu.

Teātris — izplatītākās formas un piemēri

Teātrī ceturtās sienas pārkāpšana ir sena prakse. Tā var būt aside (stāstījums publikai zemu, kamēr pārējie varoņi to neuztver), vai lielāka loma, kurā varonis kļūst par stāstnieku. Pazīstami piemēri:

• Thornton Wilder lugā "Our Town" skatuves vadītājs (Stage Manager) regulāri runā ar auditoriju, komentē notikumus un laika ritumu.
• Luigi Pirandello "Seši cilvēki meklē autoru" un Tom Stopparda darbības bieži izmanto meta-teātra elementus, kuri nojauc robežu starp izrādi un skatītāju.
• Tennessee Williams lugā "The Glass Menagerie" un citos darbos varoņu narācija var tieši pietuvināt publiku stāstam, radot intimitāti, kas atšķiras no tīra ilūzijas uzturēšanas.

Filma un televīzija — kamera kā publika

Kino un TV izmanto tiešu adresēšanos kamerai, lai radītu tuvību, ironiju vai satvaru, kurā varonis komentē savu lomu. Zināmi piemēri:

• "Ferris Bueller's Day Off" — galvenais varonis regulāri runā tieši uz kameru, iesaistot skatītāju savos plānos.
• "Deadpool" un daudzi citi supervaroņu filmas piemēri — tie izmanto humora un pašrefleksijas paņēmienus.
• Televīzijas seriālos, piemēram, "House of Cards", galvenais varonis brīvi vēršas pie skatītāja, skaidrojot motivāciju un komentējot notikumus.
• Filmas kā "Annie Hall" vai "Fight Club" izmanto dažādus metafikcijas elementus, kas liek skatītājam apdomāt pašu naratīvu struktūru.

Literatūra un metafikcija

Rakstniecībā ceturtās sienas nojaukšana ir izplatīts līdzeklis, lai apzināti dēkotu par fikciju. Piemēri aptver gan klasicismu, gan modernismu un postmodernismu: Laurence Sterne "Tristram Shandy" ir agrīns piemērs, kur autors un varoņi uzrunā lasītāju; Miguel de Cervantes un daudzi mūsdienu rakstnieki izmanto naratoru, kas pārtrauc stāstu, lai komentētu tā būvniecību. Šāda paņēmiena mērķis var būt humors, kritika, distancējoša ironija vai lasītāja piesaiste.

Videospēles — spēlētājs kā dalībnieks

Videospēlēs ceturtās sienas pārkāpšana bieži kļūst par centrālu elementu, jo spēlētājs jau ir aktīvs stāsta līdzveidotājs. Pazīstami piemēri:

• "The Stanley Parable" — spēle, kas pastāvīgi atzīst spēlētāja izvēles un komentē spēles naratīva loģiku.
• Spēles kā "Undertale" un "Doki Doki Literature Club" izmanto spēlētāja piekļuvi failiem vai spēles mehānikām, lai radītu metafiktīvus efektus.
• "Metal Gear Solid" un līdzīgas spēles dažkārt runā tieši ar spēlētāju vai izmanto spēles sistēmas, lai sapludinātu spēlētāja un varoņa lomu.

Atšķirība no solilokvija un citiem paņēmieniem

Ceturtā siena nav tas pats, kas solokvijs. Solokvijs ir dramaturģijas paņēmiens, ko izmanto dramaturgi, kad uz skatuves esošais varonis sniedz monologu, kas skatītājiem dod ieskatu viņa domās. Galvenā atšķirība ir tā, ka solilokvijā varonis parasti neatzīst auditoriju kā ārēju klātbūtni — tas ir iekšējs domāšanas akts, kamēr ceturtās sienas pārkāpšana tieši vēršas pie tās. Ir arī aside un citi draiveli paņēmieni, kas var šķist līdzīgi, bet atšķiras pēc mērķa un konteksta.

Kāpēc autori pārkāpj ceturto sienu — efekti un mērķi

Pārkāpjot ceturto sienu, autori var sasniegt vairākus mērķus:

• radīt intimitāti vai tiešu saikni ar skatītāju;
• izrādīt ironiju vai humoru, norādot uz stāsta mākslīgumu;
• pievērst uzmanību naratīva struktūrai un likt auditorijai domāt par pašu stāstīšanas procesu;
• izdekorēt sociālu vai politisku komentāru, izmantojot tiešu adresāciju kā spēcīgu retorisku instrumentu.

Tomēr šis paņēmiens var arī izjaukt neticības apturēšanu, kas reizēm ir nevēlama — ja skatītājs tiek pārāk bieži vai neveikli "izvilkts" ārā no stāsta, tas var mazināt emocionālo iesaisti. Kritiķis Vinsents Kanbijs 1987. gadā ceturto sienu aprakstīja kā "to neredzamo slēpni, kas uz visiem laikiem šķir skatītājus no skatuves", uzsverot tās lomu uzturēt ilūziju.

Kopsavilkums

Ceturtā siena ir elastīgs dramaturģisks rīks: tā var radīt tuvību, humora efektu vai refleksiju par pašu stāstu. Pārkāpums var pastiprināt vēstījumu vai — ja to izmanto bez domāšanas — mazināt iesaisti. Tā kā mediji un žanri attīstās, paņēmiens tiek interpretēts arvien jaunā veidā, no klasiskiem teātra risinājumiem līdz interaktīvām videospēlēm un mūsdienu kino metafikcijas eksperimenti.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ceturtā siena?

J: Kas padarīja slavenu ideju par ceturto sienu?

J: Kad tā kļuva populāra?

J: Kas notiek, kad aktieris runā tieši uz auditoriju vai mijiedarbojas ar to?

J: Kā ceturtās sienas laušana notiek literatūrā un videospēlēs?

J: Ar ko ceturtās sienas laušana atšķiras no solokvijām?

Meklēt pēc burta