Ceturtā siena
Ceturtā siena ir iedomātā "siena" tradicionālā trīssienu teātra skatuves priekšā. Teātrī ceturtā siena ir tā, caur kuru skatītāji redz izrādes darbību. Ideju par ceturto sienu popularizēja filozofs un kritiķis Denī Didero. Vairāk to sāka izmantot 19. gadsimtā. Ceturtā siena paplašināja ideju par iedomātu robežu starp jebkuru izdomātu darbu un tā skatītājiem.
Ja aktieris runā tieši uz auditoriju, dara kaut ko auditorijai vai pat vienkārši pamana auditoriju, to sauc par "ceturtās sienas pārkāpšanu". Filmā vai televīzijā to var izdarīt, aktierim runājot tieši uz kameru. Tādējādi tiek pārkāptas robežas, kas parasti tiek noteiktas vai pieņemtas daiļliteratūras darbos. To dēvē par metafikcijas paņēmienu. Literatūrā un videospēlēs tas notiek, kad varonis atzīst lasītāju vai spēlētāju.
Ceturtā siena nav tas pats, kas solokvijs. Solokvijs ir dramaturģijas paņēmiens, ko izmanto dramaturgi, kad uz skatuves esošais varonis uzstājas ar monologu, kas skatītājiem sniedz ieskatu viņa domās.
Ceturtās sienas caurspīdīguma akceptēšana ir daļa no neticības apturēšanas starp izdomātu darbu un auditoriju. Tā ļauj skatītājiem baudīt fikciju tā, it kā viņi vērotu reālus notikumus. Lai gan kritiķis Vinsents Kanbijs 1987. gadā to raksturoja kā "to neredzamo slēpni, kas uz visiem laikiem šķir skatītājus no skatuves".
Tādā kastē, kā, piemēram, 1904. gadā Maskavas Mākslas teātrī iestudētajā Antona Čehova "Ķiršu dārza" izrādē, trīs sienas nodrošina skatuves dekorācijas, bet neredzamo ceturto sienu - proskenērija arka.
Ārpus teātra
Ceturtās sienas metaforu ir izmantojis aktieris sers Ians Makelens (Ian McKellen), lai aprakstītu gleznotāja L. S. Lovija (L. S. Lowry) darbu:
"... stāvēja pretī saviem padotajiem un vēroja. Pietiekami bieži pūlī uz viņu atskatījās vairāki cilvēki. Viņi uz mirkli uzaicina mūs ienākt savā pasaulē, līdzīgi kā dažkārt to dara skatuves tēli, laužot ceturtās sienas ilūziju."
Makelens teica, ka "Lovija skats no gaisa ir kā skats no ģērbšanās apļa", skatoties lejup, it kā uz skatuves. Un, kā apgalvo Makelens, Lovijs "bieži iezīmē ielas ainas robežas ar apmalēm vai bruģi, kas ir kā skatuves mala, uz kuras darbību izgaismo kājnieku gaismas."
Ceturtās sienas metaforu literatūrkritiķis Deivids Barnets (David Barnett) ir izmantojis, runājot par "Gredzenu pavēlnieka" (The Harvard Lampoon) parodiju. Viņš saka, ka varonis pārkāpj stāstīšanas noteikumus, atsaucoties uz pašu tekstu. Filmas varonis Frodo atzīmē, ka "tas būs garš eposs", kas, pēc Barneta domām, "lauž ceturto sienu".
Vudijs Alens savā filmā "Annija Zāle" (Annie Hall) vairākas reizes pārkāpa ceturto sienu. Allens paskaidroja: "Es jutu, ka daudziem skatītājiem ir tādas pašas jūtas un problēmas. Es gribēju runāt ar viņiem tieši un konfrontēt viņus."
Komēdijas efektam tiek izmantoti arī ceturtās sienas pārtraukumi. Mels Brūkss daudzās savās filmās lauž ceturto sienu, dažkārt burtiski. Filmā Blazing Saddles kulminējošā cīņas aina starp pilsētniekiem un bandītiem bija tik liela, ka tā burtiski pārtrūka citās kinostudijas daļās.
Televīzijā ceturtās sienas pārkāpšana ir reta parādība. Tas ir darīts visā medija vēsturē. Džordžs Bērnss to daudzkārt darīja 50. gadu komēdijā, kurā viņš filmējās kopā ar savu īsto sievu Greisiju Allenu. Gan Garija Šendlinga šovā, gan "Brauna kundzes zēniem" (Mrs Brown's Boys) galvenais varonis staigā starp filmēšanas laukumiem ainas vidū. Pēdējā no tiem varoņi atkārto vienas un tās pašas ainas, kad ir izlaista kāda dialoga rindiņa. Vēl viens televīzijas varonis, kurš regulāri pārkāpj ceturto sienu, ir Frānsiss Urkharts britu televīzijas drāmas seriālos House of Cards, To Play the King un The Final Cut. Urkharts katras epizodes laikā vairākas reizes runā ar skatītājiem. Viņš sniedz skatītājiem komentārus par savu rīcību seriālā. Tāds pats paņēmiens izmantots arī amerikāņu adaptācijā House of Cards.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ceturtā siena?
A: Ceturtā siena ir iedomāta "siena" tradicionālā trīs sienu teātra priekšā. Caur šo sienu skatītāji redz lugas darbību.
J: Kas padarīja slavenu ideju par ceturto sienu?
A: Ceturtās sienas ideju par slavenu padarīja filozofs un kritiķis Denī Didero.
J: Kad tā kļuva populāra?
A: Ceturtā siena kļuva populārāka 19. gadsimtā.
J: Kas notiek, kad aktieris runā tieši uz auditoriju vai mijiedarbojas ar to?
A: Kad aktieris runā tieši uz auditoriju vai mijiedarbojas ar to, to sauc par "ceturtās sienas laušanu". Tas pārkāpj robežu, ko parasti nosaka vai pieņem daiļliteratūras darbi.
J: Kā ceturtās sienas laušana notiek literatūrā un videospēlēs?
A: Literatūrā un videospēlēs ceturtās sienas pārkāpšana notiek, kad varonis atzīst lasītāju vai spēlētāju.
J: Ar ko ceturtās sienas laušana atšķiras no solokvijām?
A: Ceturtās sienas laušana atšķiras no solokvijiem ar to, ka solokvijs ir dramaturģijas paņēmiens, ko izmanto dramaturgi, kad viens personāžs uz skatuves saka monologu, kurā sniedz ieskatu savās domās, savukārt ceturtās sienas laušana ir saistīta ar tiešu uzstāšanos vai mijiedarbību ar auditoriju.
Jautājums:Kāda nozīme ir neticības apturēšanai saistībā ar fikcijas darba un tā auditorijas caurspīdīguma pieņemšanu? A:Caurspīdīguma pieņemšana starp izdomātu darbu un tā auditoriju ļauj viņiem to izbaudīt tā, it kā viņi vērotu reālus notikumus, kas prasa neticības apturēšanu, lai panāktu šo efektu.
