Kurināmā elements ražo elektroenerģiju, izmantojot enerģiju, kas izdalās, sajaucot degvielu ar gaisu, un šajā reakcijā rodas ūdens un dažkārt arī oglekļa dioksīds. Visizplatītākais kurināmais kurināmā elementiem ir ūdeņradis, kas, reaģējot ar skābekli no gaisa, rada tikai ūdeni. Kurināmā elementi darbojas kā akumulators, kuram pastāvīgi tiek padota degviela, tāpēc tas nekad neizsīkst (ja vien ir pietiekami daudz degvielas). Kurināmā elementi ir svarīga ūdeņraža ekonomikas daļa. Ūdeņraža molekulas ir atrodamas tādās vielās kā metāns, ūdens un biomasa, bet visos gadījumos tā iegūšanai ir nepieciešama enerģija. Ir divi izplatīti veidi, kā iegūt ūdeņradi - to var atdalīt no lielākās daļas kurināmā, piemēram, naftas, gāzes, akmeņoglēm, procesā, ko sauc par tvaika riformingu, vai arī to var iegūt no ūdens, izmantojot procesu, ko sauc par elektrolīzi. Atdalot ūdeņradi no fosilā kurināmā, izdalās oglekļa dioksīds. Ja ūdeņraža iegūšanai no ūdens ar elektrolīzes palīdzību izmanto saules vai vēja enerģiju, tad iegūtais ūdeņradis ir nekaitīgs, jo nerodas emisijas. Ūdeņradi var atdalīt arī no atjaunojamās biogāzes, kas nozīmē, ka izdalītais ogleklis nav fosilas izcelsmes un tādējādi ir daļa no dabiskā oglekļa cikla.

Kā darbojas kurināmā elements (ūdeņraža šūna)

Kurināmā elements pārvērš ķīmisko enerģiju tieši elektroenerģijā, nevis vispirms sadedzinot degvielu. Galvenās daļas ir anods, katods un elektrolīts (vai jonus vadoša membrāna). Pamatreakcija ūdeņraža kurināmā elementā (piemēram, protonu apmaiņas membrānas — PEMFC) notiek šādi:

  • Pie anoda ūdeņradis (H2) sadalās protonos (H+) un elektronos (e−).
  • Protoni šķērso elektrolītu vai membrānu virzienā uz katodu.
  • Elektroni nevar šķērsot membrānu un plūst caur ārēju elektrisko ķēdi, radot elektrisko strāvu, kuru var izmantot ierīcēs.
  • Pie katoda protoni, elektronus un skābekli saplūst, veidojot ūdeni (H2O) un atbrīvojot siltumu.

Šī elektroķīmiskā reakcija ir efektīvāka nekā vērtēšanas siltuma ģenerēšana (sadedzināšana), jo tajā mazāk enerģijas tiek pazaudēts kā siltums. Dažādi kurināmā elementu tipi izmanto dažādus elektrolītus un darbojas pie atšķirīgām temperatūrām, taču pamatprincips — ķīmiskās enerģijas tieša pārveide elektrībā — paliek nemainīgs.

Populārākie kurināmā elementu tipi

  • PEMFC (protonu apmaiņas membrānas kurināmā elementi) — zemas līdz vidējas temperatūras, piemēroti transportam un tūlītējai darbībai, ātra startēšana.
  • SOFC (cietā oksīda kurināmā elementi) — strādā pie ļoti augstas temperatūras (700–1000 °C), piemēroti stacionārai ražošanai ar augstu efektivitāti un kurināmā daudzveidību (dabasgāze, biogāze).
  • AFC (alkalīna kurināmā elementi) — labi piemēroti kosmosa lietojumiem, jutīgi ogļskābajam gāzes piesārņojumam.
  • MCFC (oglekļaatšķirīgu cieto karbonātu kurināmā elementi) — augsta temperatūra, labs darbības laiks lielām stacionārām sistēmām.
  • PAFC (fosforskābes kurināmā elementi) — lieto komerciālās stacionārās elektroenerģijas sistēmās.

Priekšrocības un trūkumi

  • Priekšrocības:
    • Augsta enerģijas efektivitāte salīdzinājumā ar iekšdedzes dzinējiem.
    • Zema (vai nav) vietējā izmešu līmeņa — ūdens ir galvenais blakusprodukts, ja kurināmais ir tīrs ūdeņradis.
    • Klusa darbība un modulāra uzbūve — sistēmas var skalēt no maziem portatīviem līdz lielām stacionārām instalācijām.
  • Trūkumi:
    • Ūdeņraža ražošana var radīt oglekļa emisijas, ja izmanto fosilos kurināmos (piemēram, tvaika riformings), izņemot gadījumus, kad tas tiek ražots ar elektroenerģiju no atjaunojamiem avotiem.
    • Infrastruktūras trūkums — nepieciešami uzpildes tīkli, droša uzglabāšana un piegāde.
    • Sarežģīta materiālu un katalizatoru (piem., platīna) nepieciešamība, kas var būt dārga.

Lietojumi

Kurināmā elementus izmanto plašā jomā: transportā (automašīnas, autobusi, dzelzceļš), stacionārajā elektroapgādē (ģeneratori mājām, rūpniecībai), portatīvajās ierīcēs un kosmosa tehnoloģijās. Tie ir īpaši piemēroti vietām, kur nepieciešama tīra elektroenerģija un klusums, piemēram, slimnīcās vai attālās apdzīvotās vietās.

Ūdeņraža iegūšana un vides ietekme

Kā minēts, ūdeņradis var tikt iegūts:

  • no fosilajiem kurināmajiem, izmantojot tvaika riformingu (efektīvi, bet rada CO2),
  • no ūdens ar elektrolīzes palīdzību (ja elektrolīzes elektroenerģija nāk no atjaunojamiem avotiem — zems oglekļa nospiedums),
  • no atjaunojamām biogāzēm, kas samazina kopējo oglekļa piesārņojumu, jo atbrīvotais ogleklis ir daļa no dabiskā oglekļa cikla.

Praktiskā tīrā sistēmā, kur elektroenerģija tiek iegūta no saules un vēja, ūdeņradis var kalpot kā enerģijas uzglabāšanas līdzeklis—pārvēršot pārpalikušu atjaunojamo enerģiju ūdeņradī, kuru vēlāk izmanto kurināmā elementā.

Nākotnes izaicinājumi un attīstība

Lai kurināmā elementu tehnoloģija kļūtu plaši izplatīta, nepieciešamas investīcijas infrastruktūrā (ūdeņraža uzpilde, transportēšana), katalizatoru un membrānu izmaksu samazināšana, kā arī efektīvāka un tīrāka ūdeņraža ražošana. Pētniecība turpina attīstīt ilgāk kalpojošus materiālus, zemākas temperatūras SOFC risinājumus un lētākus katalizatorus, kas var padarīt tehnoloģiju pieejamāku.

Apkopojot — kurināmā elementi, īpaši tie, kas izmanto tīru ūdeņradi, piedāvā efektīvu un videi draudzīgu ceļu elektroenerģijas ražošanai, bet to pilnīgai nostiprināšanai ir jārisina ūdeņraža ražošanas, uzglabāšanas, piegādes un izmaksu jautājumi.