GNU brīvās dokumentācijas licence (GFDL): definīcija un prasības

Uzzini, kas ir GNU GFDL: definīcija, copyleft princips, obligātās prasības, nemainīgas daļas un piemēri (Vikipēda). Praktisks ceļvedis autortiesībām un lietošanai.

GNU brīvās dokumentācijas licence (GNU FDL vai vienkārši GFDL) ir copyleft tipa licence atvērtam saturam, ko izstrādājis Brīvās programmatūras fonds (FSF) GNU projektam. Sākotnēji tā tika radīta, lai regulētu programmatūras dokumentāciju, taču to var piemērot arī plašākam radošo darbu klāstam — piemēram, rokasgrāmatām, mācību materiāliem, enciklopēdijām (piem., Vikipēdija), pat grāmatām, attēliem vai dziesmām.

Kas GFDL nodrošina un kāpēc tā ir «copyleft»

Kā autortiesību licence GFDL nosaka tiesiskus noteikumus par to, kā lietot, reproducēt, izplatīt un pārveidot autortiesību aizsargātu darbu. To sauc par «copyleft», jo licence prasa, lai jebkurš atvasinātais darbs tiktu izplatīts ar tādu pašu GFDL licenci — tas nozīmē, ka brīvība izmantot un dalīties ar darbu tiek saglabāta arī turpmākajās kopijās un atvasinājumos.

Galvenās prasības

• Brīvība reproducēt un pārveidot: ikviens drīkst reproducēt, izplatīt un pārveidot darbu, ja tiek ievērotas licences prasības.
• Mantojuma noteikumi: ja no GFDL darba izveido jaunu darbu, jaunais darbs parasti arī jāizplata saskaņā ar GFDL.
• Autoru atzīšana un izmaiņu uzskaitījums: izplatot vai pārveidojot darbu, ir jānorāda sākotnējie autori un jāpievieno skaidrs saraksts ar veiktajām izmaiņām.
• Licences pilns teksts: jebkurā kopijā jāiekļauj visas licences prasības, proti, licences teksts ir jāiekļauj kopā ar darbu.
• „Transparents” formāts: ja darbs tiek izplatīts «necaurspīdīgā» (editable nav viegli rediģējama) formātā, licences prasība parasti pieprasa nodrošināt arī «caurspīdīgu» (rediģējamu) kopiju.

Nemainīgās sadaļas, priekšlapu un aizmugures teksts

GFDL ļauj autoram pievienot darbu daļas, kuras sauc par nemainīgajām sadaļām (invariant sections). Tās ir tekstu sadaļas, kuras nedrīkst mainīt vai noņemt, pat ja tiek veiktas citas izmaiņas darbā. Arī priekšlapu (front-cover) un aizmugures (back-cover) teksti — īsi paziņojumi, kas jāievieto attiecīgajās grāmatizdevuma vietās — var būt licencēti kā obligāti saglabājami elementi. Šādas prasības padara daļu GFDL darbu mazāk elastīgus un var ierobežot izmantošanas veidus.

Savienojamība ar citiem darbiem un licencēm

GFDL darbus var iekļaut kopā ar darbiem, kas nav licencēti ar GFDL, taču jābūt skaidri norādītam, kuras darba daļas ir GFDL licencētas. Tas nozīmē, ka daļēji sajauktas kopijas — piemēram, viena dziesmas daļa ar GFDL, bet pārējā daļa bez licences — parasti nav praktiski iespējamas vai nav atļautas. Arī GFDL ir plaši saskatāma kā nesaderīga ar daudzām citām copyleft licencēm (piem., ar dažām Creative Commons versijām), kas apgrūtina materiālu apvienošanu kopīgos projektos.

Praktiskas sekas un piemēri

GFDL labi darbojas pie garām tekstuālām dokumentācijām — piemēram, grāmatām vai manulām, kur licences tekstu un prasītās informācijas pievienošana ir reāla un vienkārša. Taču, ja darbs ir īsāks vai tehniski cietāks formāts (piem., dziesmas fails, fotogrāfija, atsevišķs ilustrācijas fails), prasība vienmēr pievienot visu licences tekstu var būt neērta vai tehniski apgrūtinoša. Tieši šo praktisko ierobežojumu dēļ daudzi autori dod priekšroku elastīgākām licencēm, piemēram, Creative Commons.

Kļūdas un autortiesību pārkāpumi

Jebkura GFDL materiāla izmantošana, kas pārkāpj GFDL noteikumus (piem., izplatīšana bez licences teksta, nemainīgu sadaļu dzēšana vai autoru neatbilstīga norādīšana), var nozīmēt autortiesību pārkāpumu un pakļaut lietotāju juridiskai atbildībai.

Vikipēdija un relicencēšana

Vairāki tiešsaistes projekti ir izmantojuši GFDL; piemēram, Vikipēdija ilgstoši uzturēja saturu GFDL ietvaros. Tomēr, ņemot vērā praksi un citu licenču popularitāti, 2009. gadā tika panākta vienošanās, kas ļāva noteiktos apstākļos daļu Vikipēdijas satura pārnest uz Creative Commons (CC BY‑SA) licenci. Šī situācija ilustrē to, ka GFDL var radīt pielāgošanas un savietojamības izaicinājumus lielos kopienu projektos.

Kritika un alternatīvas

GFDL kritizē gan juridiski, gan praktiski. Galvenie iebildumi ir:

• licences sarežģītība un grūtā saprotamība plašai sabiedrībai;
• prasības, kas ierobežo brīvību (piem., nemainīgās sadaļas), padarot dažas daļas «nebrīvas»;
• grūta savienojamība ar citām populārām atvērtā satura licencēm;
• tehniskas problēmas, pievienojot pilnu licences tekstu neliela izmēra vai bināros failos.

Sakarā ar šīm problēmām daudzi autori un kopienas izvēlas licences, kas ir vienkāršākas un savietojamākas (piem., Creative Commons CC BY vai CC BY‑SA), kad mērķis ir maksimāla satura atkārtota izmantošana un apvienošana ar citiem materiāliem.

Kopsavilkums

GFDL ir izstrādāta, lai aizsargātu un saglabātu brīvību reproducēt, izplatīt un pārveidot dokumentāciju, saglabājot šo brīvību turpmākajās kopijās. Tai ir skaidras prasības — licences teksts, autoru norādes, izmaiņu apraksti, nemainīgās sadaļas un vāka teksti — kas padara to spēcīgu, bet vienlaikus reizēm nepra-cisku un ierobežojošu, it īpaši radošiem vai multimediju darbiem. Pirms GFDL izmantošanas ieteicams izvērtēt, vai licences prasības saskan ar konkrētā projekta mērķiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir GNU brīvās dokumentācijas licence?

J: Kā tas darbojas?

J: Kādi ir daži šīs licences kritikas punkti?

J: Vai ir kādi tiešsaistes projekti, kuros izmanto šo licenci?

J: Vai pārkāpumu novēršana tiek risināta ar tiesvedības palīdzību?

J: Vai, izmantojot ar šo licenci licencētu materiālu, ir jānorāda iepriekšējo autoru vārdi?

Meklēt pēc burta