GNU brīvās dokumentācijas licence (GFDL): definīcija un prasības
GNU brīvās dokumentācijas licence (GNU FDL vai vienkārši GFDL) ir copyleft tipa licence atvērtam saturam, ko izstrādājis Brīvās programmatūras fonds (FSF) GNU projektam. Sākotnēji tā tika radīta, lai regulētu programmatūras dokumentāciju, taču to var piemērot arī plašākam radošo darbu klāstam — piemēram, rokasgrāmatām, mācību materiāliem, enciklopēdijām (piem., Vikipēdija), pat grāmatām, attēliem vai dziesmām.
Kas GFDL nodrošina un kāpēc tā ir «copyleft»
Kā autortiesību licence GFDL nosaka tiesiskus noteikumus par to, kā lietot, reproducēt, izplatīt un pārveidot autortiesību aizsargātu darbu. To sauc par «copyleft», jo licence prasa, lai jebkurš atvasinātais darbs tiktu izplatīts ar tādu pašu GFDL licenci — tas nozīmē, ka brīvība izmantot un dalīties ar darbu tiek saglabāta arī turpmākajās kopijās un atvasinājumos.
Galvenās prasības
- Brīvība reproducēt un pārveidot: ikviens drīkst reproducēt, izplatīt un pārveidot darbu, ja tiek ievērotas licences prasības.
- Mantojuma noteikumi: ja no GFDL darba izveido jaunu darbu, jaunais darbs parasti arī jāizplata saskaņā ar GFDL.
- Autoru atzīšana un izmaiņu uzskaitījums: izplatot vai pārveidojot darbu, ir jānorāda sākotnējie autori un jāpievieno skaidrs saraksts ar veiktajām izmaiņām.
- Licences pilns teksts: jebkurā kopijā jāiekļauj visas licences prasības, proti, licences teksts ir jāiekļauj kopā ar darbu.
- „Transparents” formāts: ja darbs tiek izplatīts «necaurspīdīgā» (editable nav viegli rediģējama) formātā, licences prasība parasti pieprasa nodrošināt arī «caurspīdīgu» (rediģējamu) kopiju.
Nemainīgās sadaļas, priekšlapu un aizmugures teksts
GFDL ļauj autoram pievienot darbu daļas, kuras sauc par nemainīgajām sadaļām (invariant sections). Tās ir tekstu sadaļas, kuras nedrīkst mainīt vai noņemt, pat ja tiek veiktas citas izmaiņas darbā. Arī priekšlapu (front-cover) un aizmugures (back-cover) teksti — īsi paziņojumi, kas jāievieto attiecīgajās grāmatizdevuma vietās — var būt licencēti kā obligāti saglabājami elementi. Šādas prasības padara daļu GFDL darbu mazāk elastīgus un var ierobežot izmantošanas veidus.
Savienojamība ar citiem darbiem un licencēm
GFDL darbus var iekļaut kopā ar darbiem, kas nav licencēti ar GFDL, taču jābūt skaidri norādītam, kuras darba daļas ir GFDL licencētas. Tas nozīmē, ka daļēji sajauktas kopijas — piemēram, viena dziesmas daļa ar GFDL, bet pārējā daļa bez licences — parasti nav praktiski iespējamas vai nav atļautas. Arī GFDL ir plaši saskatāma kā nesaderīga ar daudzām citām copyleft licencēm (piem., ar dažām Creative Commons versijām), kas apgrūtina materiālu apvienošanu kopīgos projektos.
Praktiskas sekas un piemēri
GFDL labi darbojas pie garām tekstuālām dokumentācijām — piemēram, grāmatām vai manulām, kur licences tekstu un prasītās informācijas pievienošana ir reāla un vienkārša. Taču, ja darbs ir īsāks vai tehniski cietāks formāts (piem., dziesmas fails, fotogrāfija, atsevišķs ilustrācijas fails), prasība vienmēr pievienot visu licences tekstu var būt neērta vai tehniski apgrūtinoša. Tieši šo praktisko ierobežojumu dēļ daudzi autori dod priekšroku elastīgākām licencēm, piemēram, Creative Commons.
Kļūdas un autortiesību pārkāpumi
Jebkura GFDL materiāla izmantošana, kas pārkāpj GFDL noteikumus (piem., izplatīšana bez licences teksta, nemainīgu sadaļu dzēšana vai autoru neatbilstīga norādīšana), var nozīmēt autortiesību pārkāpumu un pakļaut lietotāju juridiskai atbildībai.
Vikipēdija un relicencēšana
Vairāki tiešsaistes projekti ir izmantojuši GFDL; piemēram, Vikipēdija ilgstoši uzturēja saturu GFDL ietvaros. Tomēr, ņemot vērā praksi un citu licenču popularitāti, 2009. gadā tika panākta vienošanās, kas ļāva noteiktos apstākļos daļu Vikipēdijas satura pārnest uz Creative Commons (CC BY‑SA) licenci. Šī situācija ilustrē to, ka GFDL var radīt pielāgošanas un savietojamības izaicinājumus lielos kopienu projektos.
Kritika un alternatīvas
GFDL kritizē gan juridiski, gan praktiski. Galvenie iebildumi ir:
- licences sarežģītība un grūtā saprotamība plašai sabiedrībai;
- prasības, kas ierobežo brīvību (piem., nemainīgās sadaļas), padarot dažas daļas «nebrīvas»;
- grūta savienojamība ar citām populārām atvērtā satura licencēm;
- tehniskas problēmas, pievienojot pilnu licences tekstu neliela izmēra vai bināros failos.
Sakarā ar šīm problēmām daudzi autori un kopienas izvēlas licences, kas ir vienkāršākas un savietojamākas (piem., Creative Commons CC BY vai CC BY‑SA), kad mērķis ir maksimāla satura atkārtota izmantošana un apvienošana ar citiem materiāliem.
Kopsavilkums
GFDL ir izstrādāta, lai aizsargātu un saglabātu brīvību reproducēt, izplatīt un pārveidot dokumentāciju, saglabājot šo brīvību turpmākajās kopijās. Tai ir skaidras prasības — licences teksts, autoru norādes, izmaiņu apraksti, nemainīgās sadaļas un vāka teksti — kas padara to spēcīgu, bet vienlaikus reizēm nepra-cisku un ierobežojošu, it īpaši radošiem vai multimediju darbiem. Pirms GFDL izmantošanas ieteicams izvērtēt, vai licences prasības saskan ar konkrētā projekta mērķiem.


GNU logotips
Vēsture
GFDL projekts tika publicēts atsauksmēm 1999. gada septembrī. Pēc pārskatīšanas 2000. gada martā tika izdota 1.1 versija, 2002. gada novembrī - 1.2 versija, bet 2008. gada novembrī - 1.3 versija. Pašreizējā licences versija ir 1.3 versija.
Nosacījumi
Materiālu, kas licencēts saskaņā ar pašreizējo licences versiju, var izmantot jebkuram mērķim, ja vien tā izmantošana atbilst noteiktiem nosacījumiem.
- Jānorāda visi iepriekšējie darba autori.
- Visas darba izmaiņas ir jāreģistrē.
- Visiem atvasinātajiem darbiem ir jābūt licencētiem saskaņā ar to pašu licenci.
- Ir jāsaglabā pilns licences teksts, nemodificētas nemainīgās sadaļas, kā tās definējis autors, ja tādas ir, un jebkādi citi pievienoti garantijas atrunu paziņojumi (piemēram, vispārēja atruna, kas brīdina lasītājus, ka dokuments var nebūt precīzs) un paziņojumi par autortiesībām no iepriekšējām versijām.
- Nedrīkst izmantot tehniskus pasākumus, piemēram, DRM, lai kontrolētu vai kavētu dokumenta izplatīšanu vai rediģēšanu.
Saistītās lapas
- BSD licence
- Copyleft
- Autortiesības
- Bezmaksas programmatūras licence
- GNU
- Nekomerciāla izglītojoša
- Atvērt saturu
- GFDL teksta vienkāršs "tulkojums" angļu valodā
- Kopīgot līdzīgi
- Programmatūras licencēšana
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir GNU brīvās dokumentācijas licence?
A: GNU brīvās dokumentācijas licence (GNU FDL vai vienkārši GFDL) ir copyleft licence atvērtam saturam, piemēram, programmatūrai. To ir izstrādājis Brīvās programmatūras fonds (FSF) GNU projektam, un tā ļauj ikvienam reproducēt, izplatīt vai modificēt ar autortiesībām aizsargātu darbu, ja vien tiek ievērotas noteiktas GFDL noteiktās prasības.
J: Kā tas darbojas?
A: GFDL tiek uzskatīta par "copyleft", jo tā atvieglo ar autortiesībām aizsargāta darba izmantošanu un atkārtotu izmantošanu, nevis ierobežo tā izmantošanu. Ja ar autortiesībām aizsargāts darbs ir izdots ar GFDL, ikviens cits var to reproducēt, izplatīt vai pārveidot, ja vien ievēro GFDL noteiktās prasības. Šajās prasībās ietilpst darba iepriekšējo autoru norādīšana un darbā veikto izmaiņu saraksta pievienošana. Turklāt jebkuram jaunam darbam, kas radīts no oriģināla, arī jābūt licencētam saskaņā ar GFDL.
J: Kādi ir daži šīs licences kritikas punkti?
A: Šī licence tiek kritizēta par to, ka to ir ļoti grūti apvienot ar citām copyleft licencēm, ka tā ne vienmēr ir skaidra un viegli saprotama un ka dažas no tās prasībām, piemēram, "nemainīgās daļas", vispār nav brīvas. Turklāt daži cilvēki ir kritizējuši, ka var būt grūti iekļaut visu garo licenci kopā ar noteikta veida autortiesībām aizsargātiem darbiem, piemēram, dziesmām vai fotogrāfijām.
J: Vai ir kādi tiešsaistes projekti, kuros izmanto šo licenci?
A: Jā - viens no tiešsaistes projektiem, kas izmanto šo licenci, ir Wikipedia.
J: Vai pārkāpumu novēršana tiek risināta ar tiesvedības palīdzību?
A: Nē - pārkāpumu problēmas tiek risinātas, izmantojot kopienas pieeju ar Brīvās programmatūras fonda apstiprinājumu un palīdzību, nevis tiesvedību.
J: Vai, izmantojot ar šo licenci licencētu materiālu, ir jānorāda iepriekšējo autoru vārdi?
A: Jā - izmantojot saskaņā ar šo licenci licencētu materiālu, jums ir jānorāda iepriekšējie darba autori un jāiekļauj to izmaiņu saraksts, ko viņi veikuši darbā, lai jūsu izmantošana/izmaiņa/izplatīšana utt. būtu derīga saskaņā ar tās noteikumiem.