Harmonijs — melodeons un niedru ērģeles: definīcija, vēsture un pielietojums
Harmonijs ir portatīvs taustiņinstruments, kas bieži tiek saukts arī par "melodeonu", "niedru ērģelēm" vai "sūkņa ērģelēm". Tā pamatprincips ir līdzīgs lielajām ērģelēm — skaņa rodas, pūšot gaisu caur niedrēm, kuras ir noregulētas dažādos skaņu augstumos, lai radītu atsevišķas notis. Harmonijs ir kompakts instruments, kuru var pārvietot, un tas nodrošina mīkstu, rezonējošu toni, kas labi saplūst ar cilvēka balsi un citiem blakus esošiem instrumentiem.
Definīcija un darbības princips
Skaņas ražošanai harmonijā izmanto mehānisku gaisa plūsmu, ko rada silfons (bellows). Spēlētājs kontrolē gaisa plūsmu ar pedāļiem vai roku sūkni, un taustiņi atver attiecīgās niedres, ļaujot gaisam tām vibrēt un radīt skaņu. Daudzi harmoniji ir aprīkoti ar reģistriem (stops), kas maina niedru kombinācijas un ļauj iegūt dažādus tembrus un skaļuma pakāpienus.
Veidi un uzbūve
- Kājām darbināmā harmonija — tradicionālais modelis Eiropā un baznīcās. Spēlētājs ar kājām nospiež pedāļus vienu pēc otra; tie ir savienoti ar mehānismu, kas liek darboties silfonam, sūtot gaisu uz niedrēm. Tas ļauj abām rokām būt brīvām, lai spēlētu uz klaviatūras. Šāda tipa instrumentu patentēja un popularizēja Alexandre Debain 1842. gadā Parīzē, lai gan līdzīgi risinājumi tika izstrādāti arī citviet.
- Roku darbināmā harmonija — populāra variācija Dienvidāzijā un ceļojošiem mūziķiem. Spēlētājs ar vienu roku stumj un velk rokturi, kas savienots ar silfonu, radot gaisa spiedienu; otra roka spēlē uz taustiņiem. Daži izveicīgi mūziķi spēj sūknēt gaisu un vienlaikus spēlēt abām rokām. Roku sūknējamās versijas mēdz būt kompaktākas un pielāgotas sēdēšanai uz grīdas.
- Konfigurācijas un piederumi — harmoniji var atšķirties ar klaviatūras diapazonu (no 2–4 oktāvām), niedru tipu (metāla vai bronzas), reģistriem, rīvēšanas mehānismiem un dažādiem turētājiem vai korpusa izmēriem. Dažas versijas satur pastāvīgus "drone" (akordu) taustiņus vai papildfunkcijas, piemēram, akcentus un piezvanus.
Vēsture
Harmoniem ir Eiropas izcelsme 19. gadsimtā; Francijā Aleksandrs Debēns (Alexandre Debain) 1842. gadā izstrādāja patentu un popularizēja instrumenta formu, ko mūsdienās sauc par harmoniju. Kad instruments nonāca Dienvidāzijā, to pielāgoja vietējām vajadzībām — radās roku sūknējamās, portatīvās versijas, ko var spēlēt, sēžot uz grīdas. Par vienu no šādiem pionieriem tiek minēts Dwarkanath Ghose, kura versijas kļuva izplatītas reģionā.
Pielietojums un žanri
Dienvidāzijā harmonijs tiek plaši izmantots kā pavadošais instruments. Tas ir sastopams Indijā, Pakistānā, Nepālā, Afganistānā, Bangladešā un citās Dienvidāzijas valstīs. Harmonijs akompanē:
- hindustani klasisko mūziku kā atbalstošu melodiju un akordu instrumentu;
- sūfiju mūziku un Qawwali, kur tas pilda ritma un harmonijas lomu;
- bhadžanus, citu dievkalpojumu dziesmas un tautas mūziku;
- Natya Sangeet (mūzika sceniskām izrādēm) un kā pavadošais instruments klasiskajā Kathak dejā.
Eiropā un Amerikā harmoniju izmantoja 19. un 20. gadsimtā baznīcās, mājas mūzikā un salonos; tas ir arī sastopams dažos folk un pasaules mūzikas žanros.
Tehniskās un muzikālās īpatnības
Harmonijs parasti ir temperēts (fiksētā noskaņojumā), kas nozīmē, ka tas labi iederas diapazonos, kur nepieciešamas 12 krokas oktāvā, taču tas ierobežo spēju precīzi izpildīt mikrotonālās nianses, kas sastopamas koraļmūzikā vai dažās dienvidāzijas ragā (shrutis). Lai pielāgotos, daži spēlētāji izmanto tehnikas, piemēram, ornamentāciju un noteiktu akordu izvietojumu, vai arī izmanto harmonija versijas ar regulējamu klaviatūru (shruti box mehānismi).
Kopšana un praktiski padomi
- Regulāri jāpārbauda un jānotīra niedres, lai izvairītos no putekļu un mitruma ietekmes.
- Silfona elastība un blīvums jāuztur — bojāts silfons samazina gaisa plūsmu un skaņas kvalitāti.
- Transportēšanai ieteicams izmantot cietu somu vai kastīti, jo niedres ir jutīgas pret sitieniem.
- Ja harmonijs tiek lietots klasiskajā indijas mūzikā, apsveriet iespējamos pielāgojumus, lai atvieglotu intonācijas prasības.
Harmonijs ir universāls instruments ar vienkāršu spēles principu, taču bagātīgu muzikālo potenciālu. Tas ir gan akompanējošs instruments pūrā, gan solo instruments intīmā mūzikas vidē, turklāt ir svarīgs kultūras elements daudzās pasaules tradīcijās.
Ar kājām darbināms harmonijs
Ar roku darbināms harmonijs
22-šruti-harmonija
Īpašie veidi
To 1840. gadā Francijā izgudroja Aleksandrs Debains, kurš 1840. gada 9. augustā Parīzē patentēja savu harmoniju. Harmoniju ar swarmandalu (mazs, arfai līdzīgs instruments, līdzīgs citrai un autoharfai) izgatavoja Bhišmadevs Vedi. Tā kā Swaramandal kaste bija pārāk liela harmonijam, viņa māceklis Manohar Chimote piestiprināja stīgas instrumenta platumā, nosaucot to par Samvadini. Šis instruments ļauj stīgas spēlēt ar roku, kas atrodas uz silfoniem, bet taustiņus - ar otru roku. Čimote šajā harmonijā ieviesa jaunu dabisko "Gandhar" skaņojumu. Lai gan šī skaņošana aprobežojās ar 12 toņiem, salīdzinot ar 22, kas nepieciešami hindustani klasiskajā mūzikā, tā noteikti piešķīra harmonijam eiropeisko skaņojumu ar indiešu pieskaņu.22-Shruti-Harmonium radīja Vidjadhar Oke (Indijas patents Nr. 250197). Lai to panāktu, viņš vispirms noskaidroja būtisko atšķirību starp "Nada" un "Shruti" un precīzi noteica pozīcijas 22 mikrotonu (Shrutis) atskaņošanai uz jebkura stīgu instrumenta. Viņš dokumentēja specifisko atšķirību starp 22 Shrutis salīdzinājumā ar 12 toņu vienādas temperamenta skalas skalu. Viņa 22-Shruti-Harmonium ir aprīkots ar īpašām pogām zem katra taustiņa, lai regulētu sitaminstrumentus, tādējādi nodrošinot, ka 12 taustiņos ir pieejami 22 šruti. Tā kā šis ir modificēts ar roku darbināms harmonijs, nav nepieciešamas īpašas spēlēšanas prasmes. Ar 22-Shruti-Harmonium var izveidot jebkuru rāgu ar visām notīm, kas perfekti saskan ar tanpuru. Turklāt, novietojot visas pogas centrālajā pozīcijā, 22-Shruti-Harmonium var radīt akordeona skaņu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir harmonijs?
A: Harmonijs ir taustiņinstruments, kas rada skaņu, pūšot gaisu caur niedrēm, kuras ir noregulētas dažādos skaņu augstumos, lai radītu notis.
J: Kā darbojas ar kājām darbināms harmonijs?
A: Ar kājām darbināmā harmonijā spēlētājs ar kājām nospiež divus pedāļus, vienu pēc otra. Tas ir savienots ar mehānismu, kas darbina silfonu, sūtot gaisu uz niedrēm. Tas ļauj spēlētājam abām rokām brīvi spēlēt uz klaviatūras.
J: Kas izgudroja ar kājām darbināmo harmoniju?
A: Ar kāju darbināmo harmoniju 1842. gadā izgudroja Aleksandrs Debēns (Alexandre Debain) Parīzē, lai gan aptuveni tajā pašā laikā līdzīgus instrumentus izgatavoja arī citur.
J: Kā darbojas ar roku darbināms harmonijs?
A: Ar roku darbināmā harmonijā spēlētājs ar vienu roku stumj un velk uz priekšu un atpakaļ rokturi, kas savienots ar silfonu, kurš pūš gaisu. Tāpēc viņš var izmantot tikai vienu roku, lai spēlētu taustiņus, jo otrai rokai ir pastāvīgi jāsūknē mahs. Daži spēlētāji var sūknēt pietiekami daudz gaisa ar vienu roku un pēc vajadzības spēlēt ar abām rokām uz taustiņiem.
Jautājums: Kas radīja šī instrumenta versiju, kas tiek pumpēta ar rokām?
A: Šī instrumenta ar roku darbināmo versiju radīja Dwarkanath Ghose, lai to varētu spēlēt, sēžot uz grīdas.
J: Kur tiek izmantots šis instrumenta veids?
A: Šo instrumentu izmanto Indijā, Pakistānā, Nepālā, Afganistānā, Bangladešā un citās Dienvidāzijas valstīs kā pavadošo instrumentu hindustani klasiskajā mūzikā, sūfiju mūzikā, Bhajan un citā dievkalpojumu mūzikā Qawwali Natya Sangeet un dažādos žanros, tostarp kā pavadošo instrumentu klasiskajās Kathak dejās un citās izklaides programmās.
J: Kādi līdzīgi instrumenti tika izstrādāti šajā laika posmā? A: Šajā laikā Antons Hekls (Anton Haeckl) konstruēja fizharmoniku - taustiņinstrumentu ar brīvām niedrēm. Džons Grīns izgudroja arī serafīnu, kas radīja mūziku, kad gaiss tika pūsts pāri metāla niedrēm. Šie instrumenti tagad ir muzeja eksponāti .
