Harmonijs ir portatīvs taustiņinstruments, kas bieži tiek saukts arī par "melodeonu", "niedru ērģelēm" vai "sūkņa ērģelēm". Tā pamatprincips ir līdzīgs lielajām ērģelēm — skaņa rodas, pūšot gaisu caur niedrēm, kuras ir noregulētas dažādos skaņu augstumos, lai radītu atsevišķas notis. Harmonijs ir kompakts instruments, kuru var pārvietot, un tas nodrošina mīkstu, rezonējošu toni, kas labi saplūst ar cilvēka balsi un citiem blakus esošiem instrumentiem.
Definīcija un darbības princips
Skaņas ražošanai harmonijā izmanto mehānisku gaisa plūsmu, ko rada silfons (bellows). Spēlētājs kontrolē gaisa plūsmu ar pedāļiem vai roku sūkni, un taustiņi atver attiecīgās niedres, ļaujot gaisam tām vibrēt un radīt skaņu. Daudzi harmoniji ir aprīkoti ar reģistriem (stops), kas maina niedru kombinācijas un ļauj iegūt dažādus tembrus un skaļuma pakāpienus.
Veidi un uzbūve
- Kājām darbināmā harmonija — tradicionālais modelis Eiropā un baznīcās. Spēlētājs ar kājām nospiež pedāļus vienu pēc otra; tie ir savienoti ar mehānismu, kas liek darboties silfonam, sūtot gaisu uz niedrēm. Tas ļauj abām rokām būt brīvām, lai spēlētu uz klaviatūras. Šāda tipa instrumentu patentēja un popularizēja Alexandre Debain 1842. gadā Parīzē, lai gan līdzīgi risinājumi tika izstrādāti arī citviet.
- Roku darbināmā harmonija — populāra variācija Dienvidāzijā un ceļojošiem mūziķiem. Spēlētājs ar vienu roku stumj un velk rokturi, kas savienots ar silfonu, radot gaisa spiedienu; otra roka spēlē uz taustiņiem. Daži izveicīgi mūziķi spēj sūknēt gaisu un vienlaikus spēlēt abām rokām. Roku sūknējamās versijas mēdz būt kompaktākas un pielāgotas sēdēšanai uz grīdas.
- Konfigurācijas un piederumi — harmoniji var atšķirties ar klaviatūras diapazonu (no 2–4 oktāvām), niedru tipu (metāla vai bronzas), reģistriem, rīvēšanas mehānismiem un dažādiem turētājiem vai korpusa izmēriem. Dažas versijas satur pastāvīgus "drone" (akordu) taustiņus vai papildfunkcijas, piemēram, akcentus un piezvanus.
Vēsture
Harmoniem ir Eiropas izcelsme 19. gadsimtā; Francijā Aleksandrs Debēns (Alexandre Debain) 1842. gadā izstrādāja patentu un popularizēja instrumenta formu, ko mūsdienās sauc par harmoniju. Kad instruments nonāca Dienvidāzijā, to pielāgoja vietējām vajadzībām — radās roku sūknējamās, portatīvās versijas, ko var spēlēt, sēžot uz grīdas. Par vienu no šādiem pionieriem tiek minēts Dwarkanath Ghose, kura versijas kļuva izplatītas reģionā.
Pielietojums un žanri
Dienvidāzijā harmonijs tiek plaši izmantots kā pavadošais instruments. Tas ir sastopams Indijā, Pakistānā, Nepālā, Afganistānā, Bangladešā un citās Dienvidāzijas valstīs. Harmonijs akompanē:
- hindustani klasisko mūziku kā atbalstošu melodiju un akordu instrumentu;
- sūfiju mūziku un Qawwali, kur tas pilda ritma un harmonijas lomu;
- bhadžanus, citu dievkalpojumu dziesmas un tautas mūziku;
- Natya Sangeet (mūzika sceniskām izrādēm) un kā pavadošais instruments klasiskajā Kathak dejā.
Eiropā un Amerikā harmoniju izmantoja 19. un 20. gadsimtā baznīcās, mājas mūzikā un salonos; tas ir arī sastopams dažos folk un pasaules mūzikas žanros.
Tehniskās un muzikālās īpatnības
Harmonijs parasti ir temperēts (fiksētā noskaņojumā), kas nozīmē, ka tas labi iederas diapazonos, kur nepieciešamas 12 krokas oktāvā, taču tas ierobežo spēju precīzi izpildīt mikrotonālās nianses, kas sastopamas koraļmūzikā vai dažās dienvidāzijas ragā (shrutis). Lai pielāgotos, daži spēlētāji izmanto tehnikas, piemēram, ornamentāciju un noteiktu akordu izvietojumu, vai arī izmanto harmonija versijas ar regulējamu klaviatūru (shruti box mehānismi).
Kopšana un praktiski padomi
- Regulāri jāpārbauda un jānotīra niedres, lai izvairītos no putekļu un mitruma ietekmes.
- Silfona elastība un blīvums jāuztur — bojāts silfons samazina gaisa plūsmu un skaņas kvalitāti.
- Transportēšanai ieteicams izmantot cietu somu vai kastīti, jo niedres ir jutīgas pret sitieniem.
- Ja harmonijs tiek lietots klasiskajā indijas mūzikā, apsveriet iespējamos pielāgojumus, lai atvieglotu intonācijas prasības.
Harmonijs ir universāls instruments ar vienkāršu spēles principu, taču bagātīgu muzikālo potenciālu. Tas ir gan akompanējošs instruments pūrā, gan solo instruments intīmā mūzikas vidē, turklāt ir svarīgs kultūras elements daudzās pasaules tradīcijās.
