Videospēļu konsoļu piektā paaudze ilgstoši tiek datēta no 1993. līdz 2002. gadam. To nereti sauca arī par 32 bitu, 64 bitu vai 3D konsoļu laikmetu, jo uzsvars pārgāja no 2D sprite‑grafikas uz trīsdimensiju poligonu renderēšanu. Šajā periodā tirgu dominēja galvenokārt trīs stacionārās sistēmas: Sega Saturn (1994), Sony PlayStation (1994) un Nintendo 64 (1996). Dažādās pasaules daļās to pārdošanas rezultāti ievērojami atšķīrās, taču visā pasaulē vislabāk pārdotā sistēma bija PlayStation. Blakus šīm trim populārākajām konsolēm piektajā paaudzē parādījās arī citas sistēmas — 3DO, Atari Jaguar, Amiga CD32, PC‑FX u. c. — taču tās lielākoties guva ierobežotu komerciālu panākumu.
Galvenie spēlētāji un to īpatnības
Sony PlayStation strauji ieguva atbalstu no trešo pušu izstrādātājiem, pateicoties CD‑ROM formātam, vieglākai datu glabāšanai un zemākām izstrādes izmaksām. PlayStation spēcīgi veicināja 3D spēļu attīstību, un tās katalogā parādījās tādi leģendāri nosaukumi kā Final Fantasy VII, Metal Gear Solid, Resident Evil, Gran Turismo un daudzi citi. Tā kopējie pārdošanas skaitļi bija ievērojami — aptuveni simtiem miljonu eksemplāru līmenī (ap 100+ miljoniem), kas padarīja to par komerciāli visveiksmīgāko sistēmu šajā paaudzē.
Sega Saturn bija spēcīga 2D un arkādes rotaļu portēšanā un piedāvāja konkurētspējīgu 3D aparatūru, taču sarežģītā arhitektūra un vājāks trešo pušu atbalsts Rietumu tirgos ierobežoja tā panākumus. Saturn izcēlās ar stabilām arkādes adaptācijām (piemēram, Virtua Fighter, Daytona USA, Panzer Dragoon), taču pārdošanas apjomi palika zemāki nekā PlayStation.
Nintendo 64 izvēlējās kartridžu formātu, kas nodrošināja ātras ielādes un labāku aizsardzību pret pirātismu, taču ierobežoja spēļu izmēru salīdzinājumā ar CD. N64 izcēlās ar spēcīgām pirmajām personām no Nintendo — Super Mario 64, The Legend of Zelda: Ocarina of Time — un ar inovācijām kā analogais stikls un vairāku spēlētāju porti. N64 pārdots daudz mazāk nekā PlayStation (aptuveni trīsdesmit miljonu robežās), bet tas atstāja būtisku ietekmi uz 3D spēļu dizainu un kontroldizainu.
Tehnoloģiskās inovācijas
Piektajā paaudzē būtiski pieauga uzmanība uz poligonu bāzētu 3D grafiku, tekstūru kartēšanu, Z‑buffering un aparatūras ģeometrijas sienām. Tāpat parādījās specializētas grafikas un skaņas apakšsistēmas, kas ļāva veidot kinematiskākas un daudz bagātīgākas spēļu pasaules. Tomēr 5. paaudzes procesora "bitu" skaita nozīme sāka izplūst — termins "32 bitu" vai "64 bitu" vairs nebija tik determinējošs kā iepriekšējos 8‑ un 16‑bitu laikmetos, jo reālo jaudu noteica arhitektūra, atmiņas joslas platums un 3D apstrāde, ne tikai procesora vārda izmērs.
Arī piederumu klāsts paplašinājās — parādījās analogie kursorsviru pulti, vibrācijas pakas (Rumble Pak), atmiņas kartes saglabāšanai un dažādas paplašināšanas ierīces. Šie risinājumi mainīja spēļu mijiedarbību un saglabāšanas praksi.
Mediju formāti un trešo pušu loma
CD‑ROM populārais ieviešanas rezultātā izdevēji ieguva iespēju iekļaut vairāk mūzikas, balsu ierakstu un tekstūru lielākos apjomos, kas veicināja stāstu orientētu un audiovizuāli bagātāku spēļu rašanos. Savukārt kartridži nodrošināja ātrākas piekļuves laikus un labāku aizsardzību pret pirātismu, bet ierobežoja datu apjomu un palielināja ražošanas izmaksas. Šo izvēļu sekas juta visas lielākās studijas un izplatītāji, kas daļēji noteica trešo pušu attīstītāju izvēli par platformu.
Rokas konsoles
Piektās paaudzes rokas spēļu konsoles neveidoja tik spēcīgu tirgus daļu kā stacionārās sistēmas. Sega Nomad bija interesants mēģinājums pārnēsājamas segas Mega Drive/Genesis spēļu atbalstam, taču tā mūžs bija īss — aptuveni divi gadi. Virtual Boy no Nintendo ilga nepilnu gadu un tika pārtraukta diskusiju un veselības ietekmes dēļ, bet Nintendo Game Boy Color kļuva par vislabāk pārdoto rokas konsoli šajā paaudzē, papildinot un modernizējot klasisko Game Boy. Bija arī atjauninātas oriģinālā Game Boy versijas, piemēram, Game Boy Light (tikai Japānā) un Game Boy Pocket, kas uzlaboja lietojamību un ekrāna kvalitāti.
Emulācija, internets un mantojums
Piektās paaudzes konsoļu arhitektūras un populārās spēles kļuva par biežiem emulācijas mērķiem — attīstoties Interneta iespējām, palielinājās iespējas saglabāt un lejupielādēt vecāku spēļu lentes un ROM attēlus. Tā rezultātā daudz vecāku spēļu vēlāk kļuva pieejamas arī jaunākajās platformās — septītās paaudzes konsolēs un digitālajos veikalos varēja iegādāties vai lejupielādēt atjauninātas klasikas versijas. Šī prakse atmodināja interesi par retro spēlēm un ietekmēja arhīvu politiku, tiesību jautājumus un izstrādātāju attieksmi pret vecāku žanru saglabāšanu.
Piektā paaudze iezīmēja fundamentālu pāreju uz 3D grafiku, interaktīvu stāstu stāstīšanu un jauniem vadības standartu risinājumiem. Tā palika par vienu no svarīgākajiem posmiem videospēļu attīstībā, iedibinot tehnoloģijas un komerciālas prakses, kas noteica nākamo paaudžu iespējas.
