Īrijas aļņi

Apraksts

Megaloceros giganteus pirmo reizi parādījās pirms aptuveni 400 000 gadu. Tas bija aptuveni 2,1 metru garš līdz pleciem, un tam bija lielākie ragi no visiem zināmajiem briežu dzimtas dzīvniekiem (maksimālais garums no galotnes līdz galam bija 3,65 m un svars - līdz 40 kg).

Pēc ķermeņa izmēriem Īrijas aļņi bija lielākie no zināmajām briežu sugām (Alces alces gigas). Īrijas aļņa svars bija aptuveni 450-600 kg (992-1 323 lb), bet lieli eksemplāri svēra 700 kg vai vairāk, aptuveni līdzīgi kā Aļaskas aļņi. Nozīmīga M. giganteus skeletu kolekcija atrodas Dabas vēstures muzejā Dublinā.

Raga lieluma evolūcija

Īrijas aļņu ragu lielums ir īpatnējs, un ir radušās vairākas teorijas par to evolūciju. Viena no teorijām bija, ka to ragi pastāvīgas un spēcīgas dzimumselekcijas ietekmē palielinājās, jo tēviņi tos izmantoja cīņā par piekļuvi mātītēm. Tika izteikts arī pieņēmums, ka galu galā tie kļuva tik smagnēji, ka Īrijas aļņi nespēja turpināt normālu dzīvi un tāpēc iznīka. Tas ir vienkārši muļķība, jo neviena suga neizdzīvo tik ilgi, ja tā nav efektīva savā dzīvotnē. Arī daudzas citas pleistocēna megafaunas sugas iznīka dažu tūkstošu gadu laikā pēc ledus laikmeta beigām. Īrijas aļņi šajā ziņā neatšķiras.

Lielākiem briežu dzimtas dzīvniekiem ir proporcionāli lielāki ragi. Tas ir saistīts ar alometriju jeb atšķirīgu ķermeņa izmēra un ragu augšanas ātrumu attīstības laikā. Tas liecina, ka sugas priekšteču ragi jau sākotnēji bija lieli. Goulds secināja, ka lielo ragu lielumu un to novietojumu uz galvaskausa lielā mērā uztur dzimumselekcija. Lai gan tie nebija piemēroti cīņai starp tēviņiem, tie bija ideāli piemēroti, lai iebiedētu sāncenšus vai iespaidotu mātītes. Atšķirībā no citiem briežiem M. giganteus pat nebija jāpagriež galva, lai vislabāk parādītu ragus, bet to varēja izdarīt, vienkārši skatoties taisni uz priekšu.

Izzušana

Teorijas par ledus laikmeta megafaunas izmiršanu ir divu veidu. Viena no tām apgalvo, ka klimata pārmaiņas bija primārās; otra apgalvo, ka primārās bija cilvēka medības. Iespējams, ka to veicināja abi cēloņi.

Lai veidotos briežu ragi, ir nepieciešams liels kalcija un fosfātu savienojumu daudzums, tāpēc Īrijas aļņu masīvajām struktūrām ir nepieciešams liels šo minerālvielu daudzums. Briežu tēviņi (un briežu tēviņi kopumā) šo vajadzību daļēji apmierināja no kauliem, papildinot tos no barības augiem pēc ragu izaugšanas vai atgūstot barības vielas no izmestajiem ragiem (kā tas novērots dzīvojošajiem briežiem). Tādējādi ragu augšanas fāzē milzu brieži cieta no stāvokļa, kas līdzīgs osteoporozei.

Kad pēdējā leduslaikmeta beigās mainījās klimats, mainījās arī dzīvnieka dzīves vides veģetācija. Tomēr jaunākajā M. giganteus eksemplārā Sibīrijas ziemeļos, kas datēts ar laiku pirms 8000 gadiem - krietni pēc pēdējā leduslaikmeta beigām - nav nekādu barības vielu stresa pazīmju. Tie ir no reģiona ar kontinentālu klimatu, kur ierosinātās veģetācijas izmaiņas (vēl) nebija notikušas.

Īrijas aļņu vietējo populāciju izzušana nav pārsteidzoša, jo, klimatam sasilstot, tās viena no otras šķir ūdens. Situācija ar Īrijas aļņiem Eirāzijas kontinentālajā daļā uz austrumiem no Urāliem ir mazāk skaidra. Cilvēku klātbūtnes gar upēm un lēnas biotopa kvalitātes pazemināšanās kalnu apgabalos pēdējiem Īrijas aļņiem radīja izvēles iespēju - vai nu labs biotops, bet ievērojams medību spiediens, vai arī vispārēja cilvēku prombūtne neoptimālā biotopā.