Žans Anorē Fragonārs — franču rokoko gleznotājs (1732–1806)

Žans Anorē Fragonārs — franču rokoko meistars (1732–1806). Pazīstams ar "Šūpolēm" un rotaļīgām, erotiskām ainām; Būšēra skolnieks, kurš zaudēja bagātību Revolūcijā.

Žans Anorē Fragonārs (Jean-Honoré Fragonard) (1732. gada 5. aprīlī Grasā – 1806. gada 22. augustā Parīzē) bija franču mākslinieks, kurš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem franču rokoko glezniecības pārstāvjiem. Viņa daiļrade izceļas ar vieglu, rotaļīgu noskaņu, ātru otu vilcienu un spilgtu, siltu krāsu paleti. Fragonārs sākumā apguva klasiskas un vēsturiskas tēmas, tomēr drīz piesaistīja sabiedrības uzmanību ar savām intimate, mīlas un erotikas motīviem.

Biogrāfija un izglītība

Fragonārs mācījās pasniedzēja Fransuā Bušēra darbnīcā, kur apguva rokoko stila tehniku un dekoratīvās kompozīcijas. Viņa darbus ietekmēja arī Antuāns Vato un itāliešu un spāņu meistaru gleznas, kuras viņš iepazina, studējot Itālijā. 1750. gadu vidū Fragonārs ieguva ievērojamu atzinību un kļuva par pieprasītu portretistu un dekoratīvo ērģelnieku aristokrātijas vidū.

Stils un tematikas

Fragonāra rokraksts raksturojās ar ātru, brīvu otu vilcienu, delikātu gaismas izmantojumu un dekoratīvām detaļām. Viņa motīvi bieži ir:

Atšķirībā no stingrākas klasiskās glezniecības, Fragonāra darbos dominē vieglums un noskaņa — tie bieži attēlo brīvāku, sensuālāku erotisku tēmu interpretāciju, nevis dokumentālu vai morālistisku pieeju.

Galvenie darbi

Starptautiski pazīstamākie Fragonāra darbi ir, piemēram, "Šūpoles" (The Swing), "Jauna meitene lasa" (Young Girl Reading) un "Slepena tikšanās" (The Secret Meeting). Viņš radīja arī vairākas sērijas un sienu gleznojumu pasūtījumus bagātām patronēm, tostarp sēriju, kas bieži tiek saukta par “The Progress of Love” (Mīlestības gaitas).

Karjera, revolūcija un pēdējie gadi

18. gadsimta vidū Fragonārs bija ļoti pieprasīts aristokrātiskajā aprindā, taču viņa bagātība un stāvoklis tika būtiski ietekmēti Franču revolūcijas laikā. Revolūcija mainīja pasūtītāju loku un gaumi — neoklasicisma valdošā estētika pēc tam nebija saskaņā ar rokoko dekoratīvo un erotisko raksturu. Fragonāram kļuva grūtāk iegūt pasūtījumus, un viņš savu pēdējo dzīvi pavadīja salīdzinošā nabadzībā. Tomēr jau 19. un 20. gadsimtā mākslas vēsturnieki atkal novērtēja viņa tehnisko meistardarbu un estētisko ieguldījumu.

Mantojums

Fragonāra darbi šodien ir izplatīti daudzos muzejos un privātkolekcijās visā pasaulē. Viņa glezniecība ietekmēja interjera dekoratīvo mākslu un nostiprināja rokoko stila tēlus Eiropas kultūras vēsturē. Viņu atceras kā meistaru, kurš prata attēlot cilvēku emocijas un vieglu sensuālitāti ar pārliecinošu otas valodu un krāsu izjūtu.

Piezīme: Fragonāra daiļradē sākotnēji bija arī vēsturiskas un reliģiskas gleznas, taču viņu visvairāk pazīst tieši par vieglākām, intīmām un dekoratīvām kompozīcijām, kas kļuva par franču rokoko vizītkarti.

Meklēt pēc burta